Apstrādes rūpniecība Latvijā: joprojām nenovērtēta

Lai arī Latvijā apstrādes rūpniecības nozare tiešā veidā rada tikai nelielu daļu no kopējās tautsaimniecības pievienotās vērtības (īpatsvars pievienotās vērtības struktūrā 2010. gadā – 13.4%), tomēr daudzi joprojām uzsver apstrādes rūpniecības nozares nozīmi tautsaimniecības izaugsmē. Bieži arī dzirdam gaušanos – "Latvijā neko neražo", "nav augstas pievienotās vērtības produktu", utt. Šajā rakstā centīšos paskatīties uz situāciju Latvijas apstrādes rūpniecības sektorā pēckrīzes periodā dažādos griezumos un balstoties uz dažādiem informācijas avotiem. Apskatīšu apstrādes rūpniecības nozares dinamiku, struktūru, kā arī salīdzināšu tās nozīmi tautsaimniecībā ar nozares nozīmi Eiropas Savienības valstīs. Interesanti ir atskatīties uz apstrādes rūpniecības attīstību tieši pēdējos gados, jo apstrādes rūpniecība ir nozare, kas palīdzēja Latvijas tautsaimniecībai izkļūt no krīzes.

Šajā rakstā ar nolūku centīšos abstrahēties no sarežģītiem indeksiem un aprēķiniem, lai plašāks lasītāju loks varētu spriest par apstrādes rūpniecības patieso stāvokli, balstoties gandrīz tikai uz pamatdatiem (raw data). Tomēr tas nenozīmē, ka citkārt, analizējot nozaru ietekmi uz tautsaimniecību, netiktu lietotas empīriskas metodes.

Apstrādes rūpniecības loma tautsaimniecībā

Kāpēc ir svarīgi, lai tautsaimniecībā pastāvētu apstrādes rūpniecības sektors? Atbilde ir visai acīmredzama – pirmkārt, lai spētu nodrošināt iekšzemes pieprasījumu pēc rūpnieciskās produkcijas. Otrkārt, lai veidotu tautsaimniecības eksportu (lasi – tautsaimniecības peļņu). Apstrādes rūpniecības īpatsvars attīstītajās vai attīstības tautsaimniecībās parasti svārstās 10% līdz 20% intervālā. Tomēr nozares lomu tautsaimniecībā nenosaka vien tās īpatsvars iekšzemes kopproduktā. Iedomāsimies situāciju, ja pēkšņi apstrādes rūpniecības nozares nebūtu… Pirmkārt, ievērojami mazākos apmēros būtu nepieciešami apkalpojošo dienestu pakalpojumi (administratīvo un profesionālo pakalpojumu nozares, īpatsvars Latvijas pievienotās vērtības struktūrā 2010. gadā – 7.3%), mazāk būtu nepieciešami transporta pakalpojumi (transporta un uzglabāšanas nozare, 12.1%), mazāk būtu nepieciešama arī būvniecība (būvniecības nozare, 5.9%), ieguves rūpniecība un elektroenerģijas, ūdens un gāzes apgāde (ieguves rūpniecības un karjeru izstrādes, kā arī elektroenerģijas, gāzes, siltumapgādes un ūdens apgādes nozares, 5.3%), utt. Apstrādes rūpniecība ir nozare, kas visciešāk saistīta ar citām tautsaimniecības nozarēm. Tā, piemēram, lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība nodrošina pārtikas rūpniecību un koksnes un koka izstrādājumu ražošanu ar tām nepieciešamajām izejvielām, ieguves rūpniecība nodrošina izejvielas apstrādes rūpniecībai (īpaši tas attiecas uz tām apstrādes rūpniecības apakšnozarēm, kas specializējas produkcijā, ko ražo no zemes dzīlēm atrodamajiem minerāliem un neminerāliem). Elektroenerģijas, gāzes un ūdens apgādes nozare nodrošina ar ražošanas procesā nepieciešamajiem energoresursiem. Transporta nozare nodrošina izejvielu un gatavās produkcijas plūsmu starp izejvielu piegādātājiem, rūpniekiem un tirgotājiem. Tirdzniecības nozare kopā ar profesionālo un administratīvo pakalpojumu nozarēm nodrošina apstrādes rūpniecības preču pārdošanu vietējā vai ārējā tirgū.

Papildus tam apstrādes rūpniecība ir nozare, kas kā viena no pirmajām veicina pārplūdes efektus (spillover effects) starptautiskā līmenī. To var attiecināt gan uz zināšanām un tehnoloģijām, gan uz ekonomikas kopējiem cikliem. Tieši apstrādes rūpniecība ir pirmā tautsaimniecības nozare, kas caur ārējās tirdzniecības kanālu sajūt svārstības tautsaimniecības galveno tirdzniecības partnervalstu ekonomiskajā aktivitātē. Šo iemeslu dēļ ekonomisti bieži pievērš pastiprinātu uzmanību apstrādes rūpniecības attīstībai – tiek analizēti gan tās reālie dati dažādos griezumos (izlaides apjoms, struktūra, noieta tirgi), gan dažādu veidu apsteidzošie dati (konfidences rādītāji, Purchasing managers indikatori, jauno pasūtījumu dinamika un struktūra u.c.).

Un apstrādes rūpniecība ir viena no galvenajām tautsaimniecības produktivitātes pieaugumu virzošajām nozarēm.

Apstrādes rūpniecība Latvijā pēckrīzes periodā

Sākšu šo analīzi ar apstrādes rūpniecības dinamiku Latvijā pēdējos gados. 1. attēlā ir atspoguļota apstrādes rūpniecības un tās atsevišķo apakšnozaru izlaide salīdzināmajās cenās pret 2007. gada vidējo ceturkšņa vērtību. 2007. gada vidējais rādītājs kā atskaites punkts ir izvēlēts divu iemeslu dēļ – pirmkārt, lai salīdzinātu ar pirmskrīzes līmeņa izlaides apjomu, otrkārt, lai salīdzinājums nebalstītos tikai vienā ceturksnī, kas varētu būtiski ietekmēt secinājumus īstermiņa svārstību dēļ.

1. attēls. Atsevišķu apstrādes rūpniecības apakšsektoru pieaugums attiecībā pret 2007. gada vidējo ceturksni, %, sezonāli izlīdzināti dati

Datu avots: CSP

Krīzes gados apstrādes rūpniecības izlaide samazinājās pat vairāk nekā 20% zem pirmskrīzes līmeņa. To galvenokārt noteica būtisks izlaides samazinājums koksnes un koka izstrādājumu ražošanā, metālu ražošanā, nemetālisko minerālu ražošanā (galvenokārt stikla un būvmateriālu ražošana), apģērbu ražošanā un farmaceitisko produktu ražošanā. Pakāpeniska apstrādes rūpniecības atkopšanās aizsākās 2009. gada otrajā pusgadā, kad sāka būtiski pieaugt koksnes un koka izstrādājumu ražošana, kā arī metālu un gatavo metālizstrādājumu izlaide. 2011. gada 3. ceturksnī kopējā apstrādes rūpniecības izlaide jau nedaudz pārsniedza 2007. gada vidējā ceturkšņa izlaidi. Ja skatāmies sīkāk pa apakšnozarēm, tad redzams, ka pēckrīzes periodā kā straujāk augošās nozares bija koksnes un koka izstrādājumu ražošana, metāli, gatavo metālizstrādājumu apakšnozare un ķīmiskā rūpniecība. Par pēdējo pašlaik, iespējams, nepamatoti tiek runāts kā par stagnējošu apakšnozari, taču jāņem vērā, ka ķīmiskās rūpniecības izlaide vēsturiski ir bijusi salīdzinoši svārstīga. Sagaidāms, ka tuvākajā laikā uzsvari apstrādes rūpniecībā būtiski nemainīsies – tās attīstība galvenokārt notiks uz metālu un koksnes un koka izstrādājumu ražošanas rēķina. Bažas raisa, ka koksnes un koka izstrādājumu un metālu segments ir ļoti jutīgs pret globālās ekonomikas konjunktūras pārmaiņām. Proti, jebkāda veida svārstību gadījumā pasaules ekonomikā pieprasījums pēc koksnes un koka izstrādājumiem un metāliem parasti reaģē strauji. Latvijas apstrādes rūpniecības "otrajā ešelonā" ir pārtikas rūpniecība, ķīmiskā rūpniecība un farmaceitisko produktu rūpniecība. Pārtikas rūpniecības izlaides apjoms joprojām ir ievērojami zem pirmskrīzes līmeņa, ko nosaka vājais iekšzemes pieprasījums. Tikmēr farmaceitisko un ķīmisko produktu, kā arī nemetālisko minerālu (galvenokārt būvniecības un stikla materiālu ražošana) izlaide ir lielā mērā atkarīga no situācijas ārējā vidē. Pārējās apstrādes rūpniecības apakšnozares veido visai nelielu daļu kopējā nozares izlaidē (iepriekš nosauktās nozares veido aptuveni 70% no apstrādes rūpniecības izlaides), taču arī tām ir būtiska nozīme tautsaimniecības darbībā un patēriņa apmierināšanā.

2. attēlā ir attēlota Latvijas apstrādes rūpniecības izlaides struktūra faktiskajās cenās. Domājams, tā vairs nevienu neizbrīna – lielākā daļa apstrādes rūpniecības izlaides, kā jau minēju iepriekš, nāk no 3 apakšnozarēm – pārtikas produktu ražošanas, koksnes un koka izstrādājumu ražošanas un metālu un to izstrādājumu ražošanas. Nelielu devumu veido dzērienu ražošana, nemetālisko minerālu izstrādājumu ražošana un tekstilizstrādājumu un apģērba ražošana. Stabiņā "pārējās nozares" ietilpst apakšnozares, kurām intuitīvi būtu jābūt lielākām – farmaceitisko produktu ražošana, ķīmisko produktu ražošana, iekārtu un ierīču ražošana, transportlīdzekļu ražošana, elektrisko iekārtu ražošana, mēbeļu ražošana u.c. Tādējādi Latvijas apstrādes rūpniecība ir uzskatāma par diezgan augsti specializētu jeb, otrādi runājot, maz diversificētu.

2. attēls. Apstrādes rūpniecības izlaide faktiskajās cenās, milj. Ls

Datu avots: CSP

Vēl viena datu dimensija, kuru ir vērts apskatīt, ir apstrādes rūpniecības izlaide dalījumā pēc noieta tirgiem. 3. attēlā ir redzams Latvijas apstrādes rūpniecības un atsevišķo tās apakšnozaru pārdošanas apjomu īpatsvars eksportā. Kā redzams, lielāko daļu (ap 60%) apstrādes rūpniecības pārdošanas apjomu veido eksports, turklāt pēckrīzes periodā eksporta īpatsvars kopējā apstrādes rūpniecības produkcijas pārdošanā pieauga. Augstākais pārdošanas īpatsvars eksportā galvenokārt ir nozarēs, kas ir līderpozīcijās arī produkcijas izlaides ziņā. Tādējādi ir acīmredzama sakarība starp veiksmīgāko nozaru izlaides pieaugumu un to eksporta īpatsvaru kopējā pārdošanas apjomā. Turklāt jāņem vērā, ka šeit statistika uztver to apstrādes rūpniecības pārdošanas apjomu daļu, kas tiek eksportēta tieši, bet neuztver to daļu, kas tiek eksportēta caur kādu vietēju starpnieku – tātad, visticamāk, Latvijas apstrādes rūpniecības pārdošanas apjomu īpatsvars eksportā pārsniedz 60%.

3. attēls. Apstrādes rūpniecības eksporta īpatsvars produkcijas pārdošanas apjomā, %

Datu avots: CSP

Te nu ir iespēja apstāties pie jautājuma, vai Latvijā neko neražo. Ja aptuveni 60% Latvijas apstrādes rūpniecības pārdošanas apjomu ir eksports, tad acīmredzot daudzi patērētāji Latvijā nemaz nezina un nenojauš par precēm, kas šeit tiek ražotas. Viens piemērs: gatavie metālizstrādājumi – Latvijā tiek ražotas detaļas un sastāvdaļas arī starptautiski ļoti atpazīstamiem zīmoliem. Cits: apģērbi – tiek šūdināti starptautisku zīmolu apģērbi, kurus pērkot, neapzināmies, ka tie ir ražoti tepat netālu. Daļa produkcijas tiek ražota tikai un vienīgi eksporta tirgiem un vietējā tirgū nemaz nenonāk – tāpēc nav jābrīnās, ka ikdienas patērētājam šķiet – Latvijā neko neražo. Latvijā ražo ne tikai zemas pievienotās vērtības produkciju, bet arī tehnoloģiski augstus vai inovatīvus produktus. Lielāko daļu Latvijas apstrādes rūpniecības izlaides gan veido koksne un koka izstrādājumu ražošana – galvenokārt pateicoties augstajam pieprasījumam un cenām ārējā vidē, jo kopumā koks un koka izstrādājumi parasti tiek uzskatīti par produkciju ar visai zemu pievienoto vērtību. Taču jāmin, ka situācija uzņēmumos atšķiras un kopumā nozare pēdējo gadu laikā ir pavirzījusies augstākas pievienotas vērtības produkcijas ražošanas virzienā – ir samazinājies vienkāršu zāģmateriālu eksporta īpatsvars, un pieaudzis jau apstrādātas produkcijas īpatsvars. Bet, lai redzētu kas tiek ražots pārējos rūpniecības segmentos, iesaku kaut apskatīt Latvijas Investīciju attīstības aģentūras organizētās "Eksporta un inovācijas gada balvas 2011" uzņēmumus.

4. attēls. Apstrādes rūpniecības īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā, faktiskajās cenās, %

Datu avots: Eurostat

Kā Latvijas apstrādes rūpniecības nozare izskatās uz Eiropas valstu fona? Apstrādes rūpniecības īpatsvars Latvijas tautsaimniecības kopējā pievienotajā vērtībā salīdzinājumā ar Eiropas valstu vidējo rādītāju ir relatīvi zems. 2009. gadā apstrādes rūpniecības īpatsvars Latvijā bija trešais zemākais ES valstu vidū (to valstu, kuru dati ir publiski pieejami). 2010. un 2011. gados apstrādes rūpniecības izlaide Latvijā ievērojami pieauga, un 2011. gada 1. pusgadā apstrādes rūpniecības īpatsvars pievienotajā vērtībā ir pakāpies līdz 13.3%. Daļēji tas ir noticis uz citu nozaru, īpaši būvniecības un sabiedrisko pakalpojumu nozaru, īpatsvara mazināšanās rēķina. Visticamāk, turpmāk Latvija šai ES rangā pakāpsies pāris vietas augstāk, un maz ticams, ka kāpums būs būtisks.

Ja skatās vienotas ekonomiskās telpas kontekstā, tad svarīgs ir arī apstrādes rūpniecības specializācijas līmenis. Valstis ar augstu specializācijas līmeni apstrādes rūpniecībā parasti ir pakļautas būtiskiem asimetrisko šoku ietekmes riskiem. Latvijā nozare ir uzskatāma par augsti specializētu. Tā, piemēram, ja sarindo valstis pēc to trīs lielāko apakšnozaru īpatsvara apstrādes rūpniecības pievienotajā vērtībā, tad redzams, ka Latvija ieņem 4. vietu (sk. 5. attēlu) aiz Īrijas, Kipras un Grieķijas. Jau tradicionāli Latvijas apstrādes rūpniecības pievienotajā vērtībā vairāk par pusi veido pārtikas ražošana (un dzērieni), koksnes un koka izstrādājumu ražošana un metālu ražošana (un gatavie metālizstrādājumi). Ko tas nozīmē tautsaimniecībai? Teorētiski augsta atsevišķu apakšnozaru specializācija liecina par šo apakšnozaru konkurētspēju un iespējamajām priekšrocībām attiecībā pret ārējās tirdzniecības partnervalstīm. Bet… augsta ražošanas specializācijas pakāpe rada arī pamatīgu risku, ka ārējo šoku gadījumā tautsaimniecības lejupslīde būs straujāka nekā mazākas specializācijas jeb lielākas dažādības gadījumā. Divi lielākie segmenti – koksnes un koka izstrādājumu ražošana un metālapstrāde – Latvijā veido vairāk par 40% no apstrādes rūpniecības pievienotās vērtības. Tātad iespējamas recesijas gadījumā mazāks pieprasījums un cenu samazināšanās tiešā veidā ietekmēs uzreiz 40% no Latvijas apstrādes rūpniecības.

5. attēls. Apstrādes rūpniecības trīs lielāko apakšnozaru īpatsvars apstrādes rūpniecības kopējā pievienotajā vērtībā, faktiskajās cenās, %

Datu avots: Eurostat

Vairāk par apstrādes rūpniecības specializāciju, kā arī pārējo tautsaimniecības nozaru attīstības dinamiku un to ietekmi uz reālās un strukturālās konverģences procesiem var lasīt jaunākajā Latvijas Bankas pētījumā "Konverģences procesi Eiropā un Latvijā".

6. attēlā ir redzami izvēlēti rūpnieku noskaņojuma rādītāji (vairāk par noskaņojuma rādītājiem un to aprēķināšanas metodiku šeit). Kā redzams no attēla, Latvijas un ES rūpnieku noskaņojums iet roku rokā, kas kārtējo reizi apliecina to, cik ļoti Latvijas apstrādes rūpniecība ir integrējusies ES vienotajā tirgū. Kā redzams, rūpnieku noskaņojums savu zemāko punktu sasniedza 2009. gada sākumā – kad arī tika novērots būtiskākais izlaides apjomu samazinājums. Kopš tā laika rūpniecības noskaņojums pakāpeniski pieauga līdz stabilizējās ap 2010. gada vidu. Rūpniecības noskaņojuma indikatora komponente, kas parasti visvairāk interesē ekonomistus, ir tā apsteidzošā komponente jeb tā informācijas daļa, kura iezīmē iespējamo nākotnes attīstību. Rūpniecības gadījumā tas ir pasūtījumu apmērs, kurš parasti kā pirmais reaģē uz konjunktūras pārmaiņām. 6. attēlā ir redzams, ka pēdējos mēnešos ir vērojams lēns pasūtījumu apmēra samazinājums, kas liecina, ka nav gaidāms būtisks rūpniecības izlaides palielinājums, bet nevar izslēgt tās samazinājumu.

6. attēls. Izvēlēti rūpnieku noskaņojuma radītāji, punktos

Datu avots: Eiropas Komisija

Dažkārt ātrāk nekā pasūtījumu apmēri par briestošām konjunktūras pārmaiņām liecina sagaidāmā pārdošanas cena. Kad rūpnieki sāk nojaust, ka vidējā termiņā var kristies pieprasījums pēc to ražotās produkcijas, viņi ir gatavi reaģēt uz to, samazinot savas produkcijas cenu. Kā redzams 6. attēlā, sagaidāmās pārdošanas cenas Latvijas rūpnieku redzējumā kopš 2011. gada sākuma būtiski samazinās. Parasti mazāk svārstīga komponente ir sagaidāmais nodarbinātības līmenis. Būtiskas pārmaiņas tajā parasti liecina par strukturālām pārmaiņām nozarē. Kopš 2010. gada sākuma sagaidāmais nodarbinātības līmenis gan nav ievērojami mainījies, kas pagaidām liecina, ka rūpnieki paredzamo ES parādu krīzes ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību saredz kā īslaicīgu.

Paralēli klasiskajiem konfidences rādītājiem (jauni pasūtījumi, sagaidāmais ražošanas apjoms u.c.) ir vērts palūkoties uz rūpnieku redzējumu par to rīcībā esošo ražošanas jaudu noslogojumu. Kopējā ražošanas jaudu noslodze, kas liecina par to, cik procentuālā izteiksmē ir noslogoti apstrādes rūpniecības nozares ražošanas līdzekļi, 2011. gada 4. ceturksnī ir sasniegusi 68.2%, kas ir nedaudz augstāks rādītājs par novērojumu perioda vidējo rādītāju (64.2%). Taču ir vērts pievērst uzmanību arī tam, kāds ir ražošanas jaudu noslodzes līmenis atsevišķās apstrādes rūpniecības apakšnozarēs. Situācija ir krasi atšķirīga pa nozarēm. Augstākā ražošanas jaudu noslodze ir novērojama apģērbu ražošanā (80.2%), koksnes un koka izstrādājumu ražošanā (77.7%), papīra un tā izstrādājumu ražošanā (72.9%), un metālu ražošanā (68.1%). Toties zemākā ražošanas jaudu noslodze ir pārtikas produktu ražošanā (66.3%), farmācijā (60.8%), ķīmisko vielu ražošanā (59.7%), nemetālisko minerālu ražošanā (60.8%) un automobiļu, piekabju un puspiekabju ražošanā (43.8%). Tādējādi ir vērojama cieša sakarība starp izlaides pieaugumu un ražošanas jaudu noslodzi.

7. attēls. Ražošanas jaudu noslodze atsevišķos apstrādes rūpniecības apakšnozarēs,%

Datu avots: Eiropas Komisija

Kādi faktori, pēc pašu rūpnieku redzējuma, ierobežo tālāku nozares attīstību? Visai loģiski ir tas, ka pēckrīzes periodā kā galvenais attīstību ierobežojošais faktors tiek minēts nepietiekams pieprasījums – to min gandrīz 40% respondentu. Kā nākamais faktors tiek minēts finansējuma trūkums vai nepieejamība. Pieprasījums ir galvenais ierobežojošais faktors pārtikas rūpniecībā (2011. gada 4. ceturksnī – 38.5%), ķīmiskajā rūpniecībā (46.1%), metālu ražošanā (26.4%), gatavo metālizstrādājumu ražošanā (33.1%) un mēbeļu ražošanā (42.5%). Finansējuma trūkums kā svarīgs faktors minēts dzērienu ražošanā (19.1%), nemetālisko minerālu ražošanā (11.8%) un metālu ražošanā (16.2%). Darbaspēka trūkums kā nozīmīgs faktors tiek minēts tekstilrūpniecībā (9.4%), apģērbu ražošanā (14.1%) un gatavo metālizstrādājumu ražošanā (7.6%). Taču vairākās apakšnozarēs ir ievērojams to pārstāvju īpatsvars, kas neredz būtiskus ierobežojošus faktoru – pārtikas rūpniecībā tādu ir 22.2%, koksnes un koka izstrādājumu ražošanā 30.8%, ķīmiskajā rūpniecībā 32.9%, metālu ražošanā 43.6%, gatavo metālizstrādājumu ražošanā 21.5%.

8. attēls. Ražošanas turpmāko attīstību ierobežojošie faktori, %

Datu avots: Eiropas Komisija

Rezumējot – no vienas puses, apstrādes rūpniecība, ņemot vērā pakalpojumu sektora ekspansiju, pēdējos gados ir zaudējusi to milzīgo nozīmi tautsaimniecībā, kāda tai bija 90. gadu sākumā. No otras puses, pēckrīzes periodā redzam apstrādes rūpniecības nozares "atdzimšanu" – pieaug ne tikai apstrādes rūpniecības izlaide, bet arī tās nozīme tautsaimniecības struktūrā. Tieši apstrādes rūpniecības izaugsme ir viens no galvenajiem faktoriem, kas virzīja Latvijas IKP izaugsmi 2011. gadā.

Katrā valstī apstrādes rūpniecības attīstība ir atkarīga no virknes dažādu faktoru vai faktoru kopuma. Mēģināšu īsumā ieskicēt tos faktorus un nepieciešamos uzlabojumus, kas manā redzējumā vidējā termiņā noteiks to, cik veiksmīga būs turpmākā apstrādes rūpniecības nozares attīstība.

• Kā pirmo faktoru es minētu darbaspēka problēmu risināšanu. Arvien vairāk apstrādes rūpniecības apakšnozaru pārstāvju zvana trauksmes zvanus par "atbilstošu" darbinieku trūkumu. Nevis "atbilstošu" izmaksu ziņā, bet gan zināšanu, spēju un pieredzes ziņā. Atsevišķi uzņēmumi Latvijā vairs nav spējīgi atrast to vajadzības apmierinošus darbiniekus nevis tādēļ, ka nespētu tiem samaksāt, bet gan tādēļ, ka Latvijā tādu vienkārši vairs nav. Ir nepieciešama būtiska izglītības sistēmas reforma, kurā īpaša uzmanība būtu jāpievērš specializējošajai izglītībai (tehnikumiem, arodskolām), kuru plānošana ideālā gadījumā būtu "jāsasien" kopā ar apstrādes rūpniecības nozaru pārstāvju prognozēm par darbaspēka pieprasījumu. Un īstermiņa risinājumam ir sakārtojama normatīvā bāze attiecībā uz viesstrādnieku aicināšanu.
• Lai veicinātu darbaspēka problēmu risināšanu, svarīga ir arī nodokļu politika. Ir nepieciešams pārnest darbaspēka nodokļu slogu, jo pašreizējās darbaspēka nodokļu likmes ir emigrāciju veicinošas.
• Svarīga ir arī industriālā politika. Uzskatu, ka nav pareizi prioritārajām nozarēm sniegt priekšrocības tiešu subsīdiju veidā. Daudzi empīriskie pētījumi ir pierādījuši, ka valsts aparāts nespēj korekti un efektīvi izvēlēties tās nozares, kurām sniegt atbalstu; savukārt dotētās nozares bieži vien vairs nav spējīgas konkurēt, kad šīs dotācijas tiek pārtrauktas. Es "balsotu" par labas kopējās uzņēmējdarbības vides un infrastruktūras (ieskaitot izglītības sistēmu) nodrošināšanu visiem uzņēmumiem, un nozaru politikas īstenošanu, kas nav balstīta uz tiešu subsīdiju sniegšanu. Piemēram, veidojot industriālos parkus, kuros jau būtu sagatavota infrastruktūra (pievadceļi, elektrības padeve, internets, loģistika utt.), stiprinot izglītības sistēmu un veicinot kvalificētu speciālistu sagatavošanu, sekmējot riska kapitāla tirgus izveidošanu, sniedzot atbalstu autortiesību jautājumos jauniem, inovatīviem uzņēmumiem, utt. (Un tiem, kurus interesē industrializācijas politikas jautājumi, iesaku D. Rodrika pētījumus.)
• Atbalsta mehānismu esamība un sakārtotība. Latvijā manā redzējumā ir trīs būtiski mehānismi. 1) Uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) atlaide lielajiem investīciju projektiem (2011. gadā šo atlaidi gan ir saņēmis tikai viens uzņēmums). 2) Brīvās ekonomiskās zonas un to sniegtās priekšrocības. 3) Un, protams, ES fondu finansējums. Diemžēl atbalsta mehānisms ir visai selektīvs un necaurspīdīgs, kā arī uz tiešu atbalstu mērķēts. UIN atlaide tiek piemērota investīciju projektiem prioritārās nozarēs, brīvo ekonomisko zonu darbība Latvijā ir balstījusies tikai uz nodokļu atlaižu piemērošanu (izņēmums ir Ventspils brīvosta, kurā tiek kultivēta ideja par industriālā parka tipa darbību), kuru piešķiršana ne vienmēr ir no malas saprotama.

Apstrādes rūpniecība pēc krīzes laikā piedzīvotā krituma atguva "trekno gadu" izlaides apjomu. Turklāt tā ir kļuvusi daudz konkurētspējīgāka – aizvien lielāka produkcijas daļa tiek pārdota ārējos tirgos. Tomēr strukturālas problēmas saglabājas – Latvijā ražojam lielām globālo tirgu svārstībām pakļautas preces. Pašlaik jau sākam izjust arī situācijas pasliktināšanos Eiropā un pasaulē.

Liela nozīme būs turpmākajai valsts rūpniecības politikai. Var strīdēties par to, vai ir vai nav jāizvirza prioritārās nozares, bet pasaules iepriekšējo vairāku desmitgažu vēsture liecina, ka uz tiešu subsīdiju sniegšanu bāzēts valsts atbalsts daudzos gadījumos izrādās neefektīvs. Tādēļ, manuprāt, mūsdienīgai rūpniecības politikai jābūt bāzētai uz netiešu atbalstu – konkurētspējīgas uzņēmējdarbības vides, institūciju, infrastruktūras, izglītības sistēmas veidošanu. Arī nodokļu sloga pārnešanai no darbaspēka uz patēriņu un kapitālu būs svarīga nozīme apstrādes rūpniecības konkurētspējas veicināšanā.