Eiropa ceļā uz spēcīgāku un patiesu ekonomisko un monetāro savienību

Savā nesen publicētajā rakstā sniedzu viedokli par iespējamiem Latvijas banku sektora ieguvumiem un zaudējumiem no dalības eiro zonā. Turpinot iesākto tēmu, šoreiz vēlos padiskutēt par vērienīgajām reformām, kuras pašlaik ir Eiropas politiķu dienas kārtībā. Spriežot pēc pēdējiem notikumiem, šķiet, ka beidzot ir sasniegts "neatgriešanās punkts" un pavisam drīz var sagaidīt izšķirošus lēmumus un rīcību, kuru rezultātā taps spēcīgāka, patiesa Eiropas ekonomiskā un monetārā savienība.

Pagājusī vasara bija visai bagāta ar paziņojumiem par anomālu karstumu Eiropā. Izskatās, ka laikā, kad Eiropas pilsētās tika pārsniegti karstuma rekordi, nemazāk karsti bija politiķu kabinetos un sanāksmju telpās.

Arī Interneta tīmeklis dūc kā bišu strops. Google portālā uz pieprasījumu "euro zone crisis" sniegto meklēšanas rezultātu skaits pārsniedz 150 miljonus! Ekonomistu un politiķu blogi ir pilni ar komentāriem par pašreizējo situāciju, krīzes cēloņiem un sekām, iespējamiem risinājumiem. Galva reibst no viedokļu daudzveidības. Minēšu tikai dažus piemērus.

Džordžs Soross jūnija sākumā izteicās, ka eiro zonai paliek trīs mēneši iepriekš veikto kļūdu labošanai[1]. Masu medijos tika aktīvi diskutēts par eiro zonas vienotību un problemātisko valstu izstāšanās iespējām. Diskusijās iesaistījās arī daudzi ievērojami ekonomisti. Kritikas bultas lidoja kā pāri okeānam no ASV ekonomistu vidus, kur visspilgtākais pārstāvis ir slavenais Nobela prēmijas laureāts Pols Krugmans, tā arī no pašas eiro zonas sirds. Tā, piemēram, Vācijas Ifo institūta prezidents Hanss Verners Zinns nesen piedāvāja Grieķijas un citu eiro zonas dienvidu valstu izstāšanās plānu[2], kas ir līdzīgs Hārvardas universitātes profesora Martina Feldsteina vēl 2010. gadā publicētajām ierosinājumam[3]. Bank of America ekonomisti vērtēja potenciālus ieguvumus un zaudējumus no dažādu eiro zonas valstu izstāšanās, tika spriests pat par eiro zonas galvenās lokomotīves, proti, Vācijas, izstāšanos[5]. Arī Latvijas medijos varēja un joprojām var sastapt skepsi par eiro zonas perspektīvām un attiecīgi nepieciešamību Latvijai jau 2014. gadā pievienoties tai.

Neiedziļinoties eiro zonas krīzes cēloņu detalizētajā analīzē (jo tas nav galvenais šī raksta mērķis), minēšu tikai dažas svarīgākās tēzes. Izšķirošs faktors ceļā uz stabilāku un pārticīgāku ekonomisko un monetāro savienību ir izpratne par to, ka valsts ekonomiskās politikas lēmumus nedrīkst pieņemt, ignorējot to iespējamo ietekmi uz citām savienības valstīm. Krīzi nevar pārvarēt ar īstermiņa un virspusīgiem pasākumiem. Ir nepieciešamas dziļas strukturālas reformas. Tikai droša, izlēmīga un savstarpēji saskaņota politiskā rīcība ļaus novērst galveno pašreizējās krīzes cēloni. Šis cēlonis ir politiskās rīcības deficīts.

Pēdējā laikā eiro zonā tika īstenoti vairāki krīzes mazināšanas un novēršanas pasākumi, pieņemti lēmumi un noslēgtas vienošanās. Kā piemērus var minēt tā saucamo eiro zonas "glābšanas" instrumentu jeb fondu izveidi, vienošanos par fiskālo paktu, vairākus Eiropas Centrālās bankas (ECB) ārkārtas atbalsta pasākumus, ieskaitot vērtspapīru tirgus programmu un ilgāka termiņa refinansēšanas operācijas. Tomēr finanšu tirgos joprojām valda spriedze un nenoteiktība. Tas liecina, ka līdz šim panāktais progress nav pietiekams un Eiropas politiķiem joprojām ir lieli izaicinājumi.

Dzīves pieredze rāda, cik sarežģīta ir kompromisu māksla, cik grūti dažreiz panākt vienošanos jautājumos, kuri skar vienas valsts iedzīvotāju intereses, cik daudz sarežģītu lēmumu krīzes laikā bija jāpieņem Latvijas politiķiem, cik karstas debates ir bijušas Saeimā, emociju pilnas diskusijas sabiedrībā. Bet šajā rakstā mēs runājam par kompromisu nevis vienas valsts, bet visas Eiropas mērogā! Un tad rodas jautājums - vai tiešām eiro zonas reforma, nepieciešamība pēc kuras ir nobriedusi jau sen, ir neiespējamā misija?

Šajā kontekstā vēlos pieminēt dažas tēzes no Kalifornijas universitātes Berklijā profesora Barija Eihengrīna nesen publicēta viedokļa[6]. Profesors pašreizējo situāciju eiro zonā salīdzina ar situāciju pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, kad tika likti pamati eiro zonas izveidei. Toreiz ekonomistu redzējumu par Eiropas monetārās sistēmas nākotni raksturoja divi pamatviedokļi. Viens no tiem, ko galvenokārt atbalstīja Eiropas dienvidu ekonomisti, bija par monetārās savienības izveidi nekavējoties, ņemot vērā tolaik esošās sistēmas trauslumu un neelastīgumu. Savukārt Eiropas ziemeļu ekonomisti atbalstīja pakāpenisku reformu ceļu, sākumā sakārtojot institucionālo vidi un bruģējot ceļu politiskajam kompromisam. Eiropas valūtas sistēmas krīze 1992. gadā pielika punktu debatēm. Priekšroka tika dota "dienvidu risinājumam". Šodienas pieredze rāda, ka tikai monetārā savienība bez banku, fiskālās un politiskās savienības piedzīvo neveiksmi. Tomēr nekā nedarīšana toreiz arī būtu kļūda. Visticamāk, pat daudz lielāka. Reformām ir jānotiek. Un ar katru dienu paliek arvien skaidrāk, ka tas ir jādara ātri, jo laika pārdomām vairs nav.

Šīs izpratnes evolūcija Eiropas politiskās elites vidū pēdējo gadu laikā nav bijusi gluda. Politiķi pat sākuši runāt par tā saucamo "divu ātrumu Eiropu", akcentējot dažu valstu noraidošu attieksmi par tālākas Eiropas integrācijas procesa vīziju. Nākotne rādīs, vai to valstu izvēle, kuras pašlaik vēlas palikt malā, būs pareiza vai nē. Bet izskatās, ka krīze šodien, līdzīgi kā krīze 20 gadus atpakaļ, ļāvusi reformu nepieciešamības izpratnei sasniegt savu "kritisko masu".

Jūnija beigās Eiropadomes priekšsēdētājs Hermans Van Rompejs prezentēja eiro zonas reformu ierosinājumu, kas izgaismo "jaunas un patiesas" Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības nākotnes redzējumu. Tas sniedz pirmās atbildes uz jautājumu par to, kas nodrošinās eiro zonas pārticību un stabilitāti nākotnē. Šis ierosinājums paredz, ka eiro zona turpmāk balstīsies uz četriem pīlāriem[7]:

• integrēta finanšu sistēma;
• integrēta budžeta sistēma;
• integrēta ekonomikas politikas sistēma;
• demokrātiskās leģitimitātes un atbildības nodrošināšana lēmumu pieņemšanas procesā.

Ko tas nozīmē un kādus ieguvumus Eiropas finanšu tirgus dalībnieki un plaša sabiedrība var sagaidīt no jaunās eiro zonas? Apskatīsim visus elementus nedaudz sīkāk.

Integrētās finanšu sistēmas jeb tā saucamās banku savienības radīšana nozīmē vienotu banku uzraudzības mehānismu, kā arī kopīgu noguldījumu apdrošināšanas un banku krīžu pārvaldības jeb t.s. noregulējuma sistēmu.

Vienotās un vienlīdz efektīvas banku uzraudzības nodrošināšanas mērķis visās eiro zonas valstīs ir banku krahu iespējamības mazināšana. Rezultātā netiktu tērēti milzīgi valsts budžeta līdzekļi banku glābšanai un noguldītāju aizsardzībai. Dalībvalstu noguldījumu apdrošināšanas shēmu apvienošana vienotā sistēmā būtiski stiprinātu uzticību šim mehānismam. Vienoto noguldījumu garantiju fondu veidotu kā no mātes banku, tā meitas banku iemaksām. Tādējādi mātes bankas netiešā veidā uzņemtos atbildību par to meitas banku piesaistītajiem noguldījumiem un uzņemto risku.

Aizsargāt valstu budžetu līdzekļus palīdzēs arī vienotā banku noregulējuma shēma, ko tāpat finansētu galvenokārt no visu eiro zonas banku privātiem, nevis nodokļu maksātāju līdzekļiem. Šāda shēma dotu iespēju efektīvi un koordinēti likvidēt darboties nespējīgas bankas. Rezumējot var secināt, ka svarīgākie jaunas banku savienības izveides nosacījumi ir:

• vienlīdzīgas pieejas nodrošināšana visām uzraudzībā esošām bankām un to klientiem;
• finanšu krīžu risināšanai paredzēto budžeta tēriņu minimizēšana;
• galvenās atbildības par banku uzraudzību koncentrēšana Eiropas līmenī.

Integrētās budžeta sistēmas jeb fiskālas savienības izveide palīdzēs radīt vēl vienu jaunās eiro zonas pīlāru. Krīze kā Latvijai, tā arī visai pasaulei devusi mācību nedzīvot pāri saviem līdzekļiem. Taču šī mācība nebija vienīgā. Krīze uzskatami parādījusi arī to, cik cieši valstis, it īpaši eiro zonā, ir saistītas savā starpā un cik lielā mērā un cik ātri problēmas vienā valstī var skart citas valstis, veselus reģionus un tirgus.

Valsts parāda krīze, kura sākumā tika uzskatīta tikai par atsevišķu eiro zonas valstu problēmu, 2011. gada otrajā pusē skāra jau lielāko daļu reģiona valstu. Saspīlējumi eiro zonas valstu parāda tirgos radīja lielas grūtības arī šo valstu bankām. Vispārējā uzticības krīze atsevišķos periodos burtiski paralizēja finanšu tirgus dalībnieku aktivitāti, izraisot krasu finansējuma cenas pieaugumu. Tas skaidri un nepārprotami norāda uz nepieciešamību eiro zonas valstu valdībām īstenot atbildīgu, saskaņotu un efektīvu kopējo fiskālo politiku, vienlaicīgi neaizmirstot par sociālo taisnīgumu. Tāpēc Van Rompeja plāns paredz virzību uz vienotāku budžeta lēmumu pieņemšanu eiro zonā un pārmērīga valdību parāda līmeņa pieauguma ierobežošanu.

Lai eiro zonas stabilitāti neapdraudētu tāda politika, kas nav ilgtspējīga, ir jānodrošina efektīva, eiro zonas valstu starpā saskaņota lēmumu pieņemšanas sistēma ne tikai monetārās un fiskālās, bet arī citās ekonomikas politikas jomās. Perspektīvā tas nozīmē virzību uz plašu un integrētu ekonomikas politikas sistēmu.

Tomēr jāapzinās, ka demokrātiskā sabiedrībā visu augstāk minēto pīlāru efektīva darbība nav iespējama bez plaša publiskā atbalsta. To palīdzēs nodrošināt pēdējais pīlārs, proti, spēcīgu kopīgas leģitīmas un atbildīgas lēmumu pieņemšanas mehānismu radīšana.

Krīze ir devusi mācību ne tikai Latvijai, bet arī visai Eiropai un pasaulei. Van Rompeja vērienīgu eiro zonas reformu ierosinājums ir skaidra liecība tam, ka izpratne par dziļu strukturālo pārmaiņu nepieciešamību vairākās ekonomiskās politikas jomās ir sasniegta.

Augstāk minēto reformu plāns guva lielu politisku atbalstu. Eiro zonas valstu vadītāju sanāksmē 29. jūnijā tika pieņemts lēmums atbalstīt banku savienības izveidi. Būtiska loma šajā mehānismā ir paredzēta ECB. Kā jau minēju savā iepriekšējā rakstā, Eiropas Komisija septembrī nāca klajā ar priekšlikumu banku savienības izveidei, paredzot, ka tās kodolu veidos ECB ciešā sadarbībā ar valstu uzraudzības iestādēm.

Nobeigumā vēlos uzsvērt, ka augstāk minēto reformu mērķis ir padarīt eiro zonu stabilu un pārtikušu. Pastāvēs, kas pārmainīsies. Tāpēc, diskutējot par Latvijas banku sektora un visas sabiedrības ieguvumiem un zaudējumiem eiro zonā, ir jāatceras par to, ka mums ir izredzes pievienoties savienībai, kura būtu daudz integrētāka un stiprāka nekā līdz šim.