ES valstis bez eiro - vairākas, bet iemesli un situācija dažāda

Patlaban, 2013. gada sākumā, diskusijā par eiro ieviešanu abas puses – eiro ieviešanas atbalstītāji un eiro skeptiķi – izmanto daudz un dažādus argumentus savas taisnības pierādīšanai. Eiro skeptiķi brīdina par nacionālās identitātes zaudēšanu un iemaksām dažādos Eiropas parādsaistību krīzē iestigušo valstu glābšanas instrumentos, kā arī diezgan bieži tiek minētas valstis, kas ir ES dalībvalstis, bet šādu vai tādu iemeslu dēļ līdz šim nacionālo valūtu nav aizstājušas ar eiro. Visbiežāk tiek minētas Lielbritānija, Zviedrija, Polija un dažreiz arī Dānija. Parasti šīs valstis tiek minētas kā valstu grupa, nevis katra individuālā valsts atsevišķi. Eiro skeptiķi visbiežāk ignorē individuālos argumentus, kas katrai no valstīm savulaik ir likuši izšķirties par dzīvošanu bez eiro un kas to ļauj darīt arī arvien. Tāpēc šajā rakstā vēlos īsumā minēt tos faktorus, kas ir noteikuši to, ka atsevišķas valstis ES turpina savu esamību bez pievienošanās vienotai valūtas telpai.

Koncentrēšos uz četrām valstīm – Zviedriju, Poliju, Lielbritāniju un Dāniju. Pirms pievērsties detalizētākam katras valsts iztirzājumam, vēlos akcentēt vienu faktoru, par kuru eiro skeptiķi bieži piemirst, kad min šīs valstis dažādos salīdzinājumos. Tas ir šo tautsaimniecību lielums, ko labi raksturo to iekšzemes kopprodukta (IKP) īpatsvars kopējā ES IKP. Pēc Eurostat datiem, Lielbritānija veido 13.8% no ES IKP (2011. gada dati), Zviedrija – 3.1%, Polija – 2.9%, Dānija – 1.9%. Salīdzinājumam - Latvija veido vien 0.2% no ES IKP. Ar šiem datiem vēlos vien norādīt, ka minēto četru valstu iekšzemes tirgi ir ievērojami lielāki nekā Latvijā. Ko tas nozīmē? To, ka tautsaimniecībā lielāku nozīmi veido iekšējais tirgus – tas spēj ģenerēt pieprasījumu pēc vietējās rūpniecības produkcijas (un tādējādi darba vietas). Turklāt tieši tautsaimniecības iekšējā tirgus lielums ir faktors, kas ļauj ekonomikas cikla svārstīguma apstākļos saglabāt vienmērīgāku ekonomisko izaugsmi bez lielām svārstībām.

Bez šādām ekonomiskām atkāpēm ir vēl viena būtiska nianse, kas būtu jāmin attiecībā uz visām ES valstīm, kuras nav ieviesušas eiro. Proti, eiro skeptiķi bieži minētās valstis apzīmē ar teicienu – "tās ir atteikušās no eiro ieviešanas". Tā gluži nav, jo situācija ar šīm valstīm no juridiskā viedokļa ir visai atšķirīga. Pirmkārt, ir jāmin Māstrihtas līgums jeb līgums par ES izveidi. Šī līguma preambulā ir sekojošs teksts: "/../APŅĒMUŠIES stiprināt un tuvināt valstu tautsaimniecības un nodibināt ekonomisko un monetāro savienību, kas saskaņā ar šo Līgumu un Līgumu par Eiropas Savienības darbību paredz arī vienotu un stabilu valūtu/../", kas pēc savas būtības nozīmē to, ka valsts, stājoties ES, uzņemas saistības ieviest eiro. Tomēr ir zināms, ka arī minētās četras valstis ir iestājušās ES, bet līdz šim eiro norēķinos nav ieviesušas. Un šeit eiro skeptiķi visbiežāk min ne līdz galam pārbaudītus faktus par to, ka valstis vienkārši nevēlas ieviest eiro. Jā, divas valstis – Dānija un Lielbritānija - savulaik ir panākušas to, ka attiecībā uz tām tiek izdarīts izņēmums un tās drīkst nestāties eiro zonā. Tās ir panākušas juridiski apstiprinātas izņēmuma tiesības. Par pārējām valstīm, kas iestājušās ES, šāda vienošanās nepastāv. Tātad formāli rindā uz stāšanos eiro zonā joprojām ir Latvija, Lietuva, Bulgārija, Rumānija, Ungārija, Čehija… un arī Zviedrija un Polija. Tomēr, lai precīzāk izprastu apstākļus, kuru dēļ konkrētās valstis ir nolēmušas neieviest eiro, ir vērts iedziļināties šo tautsaimniecību struktūrā, ģeopolitiskajā situācijā, kā arī vēsturē.

Dānija

Šī ir valsts, kuru nosacīti varam uzskatīt par vistuvāko Latvijas tautsaimniecībai no minētajām četrām valstīm. Tāpat kā Latvija, tā ir Eiropas mērogā maza un salīdzinoši atvērta ekonomika, ar labu ģeogrāfisko atrašanās vietu, labi attīstītu transportu pakalpojumu sektoru. 1992. gadā Dānija noraidīja Māstrihtas līguma pieņemšanu, uzskatot tajā ietvertos nosacījumus par neatbilstošiem tā brīža Dānijas politiskajam un ekonomiskajam kursam. Tā vietā Dānija spēja iztirgot Māstrihtas līguma papildinājumu, kas zināms kā Edinburgas vienošanās (Edinburgh Agreement). Šī vienošanās paredzēja to, ka Dānija drīkst neieviest eiro, un 1993. gadā referendums Dānijā ļāva ratificēt Edinburgas vienošanos. Arī 2000. gadā valstī notika eiro ieviešanas referendums, kurā eiro skepticisms ar nelielu pārsvaru (46.8% par, 53.2% pret) uzvarēja.

Patlaban Dānijas krona ir piesaistīta eiro ar 2.25% svārstību koridoru. Dānijas eiro atbalstītāji min 3 galvenos argumentus – zemākas procentu likmes, kas varētu veicināt straujāku ekonomisko attīstību (Dānijas ekonomika pēdējā laikā stagnē), valūtas maiņu izdevumu samazināšanos (ko pārsvarā aizstāv uzņēmēju organizācijas) un ārējās tirdzniecības aktivizēšanos. Savukārt eiro pretinieki galvenokārt izmanto argumentu, ka eiro ieviešanas gadījumā būtu jāatsakās no savas īstenotās monetārās politikas. Šis arguments savā ziņā ir interesants, jo Dānijas krona tāpat ir bijusi piesaistīta eiro kopš 1999. gada 1. janvāra.

Dānijas gadījumā interesanti ir arī tas, ka vēsturiski atbalsts eiro ieviešanai iedzīvotāju vidū ir bijis visai augsts. Tā pirms globālās krīzes eiro atbalstītāju īpatsvars bija stabili ap 55%, bet galvenā problēma ir bijusi politiskā griba referenduma izsludināšanai – politiskās partijas nespēja vienoties par piemērotāko mirkli referenduma ierosināšanai vai arī šis jautājums bija pārāk jūtīgs tā brīža politiskajos apstākļos.

Lielbritānija

Vistālāk no eiro ieviešanas no šajā rakstā minētajām valstīm ir Lielbritānija. Lielbritānijas tautsaimniecība, salīdzinot ar Latviju, ir neskaitāmas reizes lielāka - tas ļauj ekonomikai darboties pašai par sevi un būt mazāk atkarīgai no ārējās tirdzniecības svārstībām. Tieši tāpat ir ar Lielbritānijas mārciņas monetāro bāzi - tā ir neskaitāmas reizes lielāka un attiecīgi daudz noturīgāka pret monetārajiem šokiem, spekulācijām par devalvāciju vai spekulatīviem uzbrukumiem.

Vēl viena nianse, kas runā par sliktu eiro ieviešanai Lielbritānijā, ir ārējas tirdzniecības struktūra - 2011. gadā Lielbritānijas galvenais eksporta tirgus bija ASV. Bet importā otra lielākā – ASV, trešā – Ķīna, piektā – Norvēģija. Tātad salīdzinoši lielu daļu no ārējās tirdzniecības veido norēķini ne-eiro valūtās, tādēļ efekts no pievienošanās eiro zonai varbūt nebūt tik liels kā citu valstu gadījumā.

Ņemot vērā britu mārciņas seno un prominento lomu globālajā finanšu pasaulē, Lielbritānijā eiro optimisms nekad nav bijis augstā līmenī – dažāda veida aptaujas laika gaitā norādīja uz to, ka eiro ieviešanas pretinieki veido aptuveni 60-80%. Un tas ir saprotams - Lielbritānija līdz pat Pirmajam pasaules karam bija viena no varenākajām pasaules ekonomikām, un attiecīgi tāda ir bijusi arī valūtas loma. Arī turpmākajos gados un globālās monetārās sistēmas pārmaiņu laikus Lielbritānijas mārciņai ir bijusi ļoti nozīmīga, lai arī pakāpeniski sarūkoša loma. Neskatoties uz aizvien pieaugošo eiro lomu globālajā finanšu tirgū, arī mūsdienās nevarētu teikt, ka Lielbritānijas mārciņa ir pilnībā zaudējusi savu spožumu. Pēc Starptautiskā Valūtas fonda datiem, 2011. gadā Lielbritānijas mārciņa bija 3. lielākā rezervju valūta pasaulē pēc ASV dolāra un eiro. Tādēļ nav brīnums, ka Lielbritānija tiesības neieviest eiro spēja integrēt jau Māstrihtas līgumā.

Polija

Salīdzinoši bieži eiro skeptiķi min Poliju kā vienu no valstīm, kas teju pašaizsardzības nolūkos neievieš eiro. Tomēr arī šīs valsts salīdzināšana ar Latvijas situāciju nav pilnīgi korekta, jo pastāv faktori, kas abās valstīs ir būtiski atšķirīgi. Tiek aizmirsts par Polijas tautsaimniecības lielumu (Polijā dzīvo ap 38 milj. iedzīvotāju), kā arī tās ciešo sasaiti ar Vācijas ekonomiku, kas savā veidā velk līdzi arī Polijas ekonomiku. Polijas galvenās ārējās tirdzniecības partnervalstis ir Vācija, Lielbritānija, Krievija, Itālija, Čehija un Francija.

Polijas vēsture ar eiro ir pavisam vienkārša. Pievienojoties ES 2004. gadā, Polija uzņēmās saistības ieviest eiro. Tomēr uz šo brīdi nav konkrēta plānota perioda, kurā Polija varētu pievienoties eiro zonai. Viens no galvenajiem iemesliem ir tas, ka Polija nav spējusi pildīt Māstrihtas kritērijus. Proti, Polija joprojām nav pievienojusies Valūtas kursa mehānismam II (VKM II) –zlots ir brīvi "peldoša" valūta. Iepriekšējās krīzes laikā Polijas zlots būtiski zaudēja savu vērtību (Polijas Centrālā banka būtiski mazināja procentu likmes), kas, protams, ļāva Polijai gūt priekšrocības eksporta tirgos. Tomēr šī politika nav devusi pozitīvu efektu vidējā termiņā. Savā ziņā imaginārās izaugsmes laikā Polijas ražotāji pārāk paļāvās uz cenu konkurences sniegtajām priekšrocībām un neaizrāvās ar savas produkcijas attīstīšanu, dažādošanu un jaunu realizācijas tirgu meklēšanu. Ar to nodarbojās Baltijas valstu uzņēmēji – ne velti tieši Baltijas valstu (īpaši Latvijas) rūpniecības rādītāji pēdējos gados pastāvīgi ir starp vadošajiem Eiropā. Tā kopš 2009. gada apstrādes rūpniecības saražotās produkcijas apjomi Polijā ir pieauguši par 20.1%, kamēr Latvijā – par 49.0%. Polijas krīzes pārvarēšanas stratēģija patlaban atspoguļojas arī kopējā Polijas ekonomiskajā situācijā – izaugsmes tempi sarūk, ar problēmām saskaras apstrādes rūpniecība, pieaug budžeta deficīts. Pēdējā iemesla dēļ 2012. gadā Polija neizpildīja Māstrihtas budžeta deficīta kritēriju.

Tāpat par Poliju bieži min, ka tā ir atteikusies no iestāšanās eiro zonā. Nekā tamlīdzīga. Drīzāk ir bijuši atsevišķi politiķi, kuri eiro zonas krīzes dziļākajā punktā ar skaļiem izteikumiem pret Polijas dalību eiro zonā centušies vien palielināt savu vēlētāju atbalstu. Otrkārt, Polija neizpilda Māstrihtas kritērijus.

Patlaban, kad eiro zonas nākotnes aprises ir mazliet skaidrākas, Polija apsver pievienošanos eiro zonā jau 2016. gadā.

Zviedrija

Arī Zviedrija salīdzinoši bieži tiek minēta eiro skeptiķu argumentācijā. Zviedrijas krona ir brīvi "peldoša" valūta. Par Zviedriju bieži tiek nepareizi minēts, ka tai nav jāstājas eiro zonā. Tas neatbilst patiesībai, jo 1994. gadā, pievienojoties ES, Zviedrija apņēmās ieviest eiro valūtu. Zviedrija izpilda 4 no 5 Māstrihtas kritērijiem. Vienīgais kritērijs, kuru Zviedrija neizpilda, ir obligātā dalība VKM II, ko tā izmanto kā instrumentu, lai izvairītos no pievienošanās eiro zonai (dalība VKM II ir brīvprātīga). 2003. gadā Zviedrijā bija konsultatīva rakstura referendums, kurā iedzīvotāji nobalsoja pret (56.1%) pievienošanos eiro zonai. Pēdējo gadu aptauju rezultāti rāda eiro skepses pieaugumu, tomēr to lielā mērā ietekmē eiro zonas parādu krīzes sekas.

Zviedrijas galveno ārējās tirdzniecības partnervalstu vidū ir Norvēģija (galvenais eksporta tirgus), Lielbritānija, ASV, Dānija – tātad valstis, kurās nav eiro. Tas arī lielā mērā izskaidro to, kādēļ Zviedrija līdz šim nav rāvusies eiro zonā. Zviedrijas gadījumu var raksturot kā faktisko izņēmumu (opt-out de facto), jo valstij nav formalizētas atļaujas nestāties eiro zonā. Tomēr faktiski skaidrs, ka eiro netiks ieviests tik ilgi, kamēr Zviedrijā konsultatīvā referendumā tauta neizteiks vēlmi ieviest eiro.

Eiro skeptiķi jautās – tad kur ir atšķirība starp Zviedrijas gadījumu un Latviju? Elementāri – naudas bāzes apjomu ziņā. Zviedrijas krona ir pietiekami liela valūta, lai nebūtu jāuztraucas par spekulatīva rakstura uzbrukumiem (lai arī pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados pat tik liela monetāra bāze tika pakļauta nopietniem uzbrukumiem) vai būtisku spiedienu uz valūtu. Latvijas gadījumā, neieviešot eiro, šis risks saglabājas.

Tātad rezumējot – katrai no minētajām valstīm ir bijuši savi iemesli un apstākļi, kādēļ eiro līdz šim nav ieviests. Tomēr apstākļi un situācija visās valstīs ir savādāka nekā tā ir patlaban Latvijā. Tikmēr Latvijas gadījumā ir jāņem vērā apstāklis, ka mūsu tautsaimniecība ir ļoti maza un atvērta. Tas nozīmē to, ka ilgtermiņā Latvijas tautsaimniecības attīstības potenciāls noteikti būs atkarīgs no panākumiem starptautiskajā tirdzniecībā. Ņemot vērā ģeogrāfisko valsts dislokāciju un integrāciju Eiropas ekonomikā, nākamais solis – eiro ieviešana - ir tikai loģisks turpinājums līdzšinējam ekonomikas politikas kursam. Jo īpaši ņemot vērā argumentu, ka mūsu galvenās tirdzniecības partnervalstis ir ieviesušas vai plāno ieviest eiro.

Raksts publicēts portālā Delfi 2013. gada 25. februārī.