Fiskālās politikas skola jeb – vai ir dzīve pēc konsolidācijas?
Turpinot diskusijas par valsts lomu tautsaimniecībā, par tās iespējām stimulēt tautsaimniecību krīzes brīdī un nepieciešamajiem priekšnosacījumiem, lai būtu šāda iespēja, apskatīsim citu valstu pieredzi ilgākā laika posmā. Vai valstis rīkojas atšķirīgi fiskālās politikas jomā, un vai neveiksmīgākās valstis ir nolemtas iestigšanai finanšu nestabilitātes purvā?
Pats jautājums par to, vai un kad valstij vajag stimulēt tautsaimniecību, nav tik vienkārši atbildams. Kopš 1970. gadiem, kad valstu ekonomikas stimulēšana nedeva atbildi uz ilgstošas inflācijas un augsta bezdarba problēmām, aktīvas valsts lomas piekritēju teorētiskās pozīcijas krietni sašķobījās. Kaismīgi apgalvojumi, ka valstij kaut kas būtu "jāstimulē" prasa nopietnāku pamatojumu. Valsts stimulēšanas aktivitāšu pozitīvajai ietekmei nav pārliecinošu pierādījumu arī pēdējā laika pasaules tautsaimniecības attīstībā. Latvijā nav pamata pat uzsākt šādu diskusiju, jo iepriekšējo trekno gadu politika šādai iespējai pašlaik ir pārvilkusi pāri treknu "finansiālu svītru". Uzsākot ekspansiju, Valsts kasei drīz vien izbeigtos (daļēji aizņemtie) līdzekļi. Valstij palicis iepriekšējo gadu budžeta uzdzīves novēlētais mantojums četras reizes pieauguša valsts parāda izskatā.
Šāda "nolemtība" neattiecas tikai uz mūsu valsti, proti, tas, ka labajos laikos neveidojam uzkrājumus, bet, gluži otrādi, audzējam tēriņus, bet pēcāk rokas ir sasietas un nav iespēju pat mīkstināt ekonomikas lejupslīdi, nerunājot par jebkādām stimulēšanas idejām. Tā nav tikai Latvijas problēma – daudzās attīstības un zemas industriālās attīstības valstīs šādu budžeta politiku nosaka ierobežota pieeja starptautiskajiem finanšu tirgiem, savu finanšu resursu trūkums un politiski kropļojumi. Sliktos laikos naudas trūkums neatstāj citas iespējas, kā samazināt izdevumus vai palielināt nodokļus, bet labos laikos grūti pretoties spiedienam veikt papildu tēriņus.
Lai neļautos nolemtības sajūtai, ieskatīsimies citu valstu pieredzē, kur minētās problēmas pārvarētas un kā.
Atļaušos pārpublicēt attēlu no Hārvarda un Merilendas universitāšu profesoru kopdarba, kurā shematiski attēlota valstu pieredze ar budžeta politikas atbilsmi ekonomikas ciklam.[1] Un te var novērot, jeb, kā autori to sauc, "absolvējušas fiskālās politikas skolu".
Valstis attēlotas koordinātu plaknē atkarībā no to politikas virziena dažādos laika posmos (ko raksturo valdības izdevumu un iekšzemes kopprodukta sakarība). Salīdzinot divus periodus –1960.-1999. un 2000.-2009. gadus – vērojama dažāda rīcība. Ir industriālās valstis, kas tradicionāli piekopj pretciklisku politiku (kreisajā apakšējā daļā). Ir arī valstis, kas vienmēr rīkojušās procikliski (augšējā labajā daļā), t.i., labajos laikos tērējušas uz nebēdu, un ekonomikas lejupslīdes brīžos tām nekas cits nav atlicis kā vien mazināt izdevumus. Un ir arī valstis, kas izvēlētajos laika posmos mainījušas budžeta politiku. Latviju tās īsās jaunāko laiku vēstures dēļ nebūtu iespējams attēlot šajā plaknē, bet uz esošo datu bāzes veikti aprēķini liecina, ka sakarība starp valdības izdevumiem un iekšzemes kopprodukta dinamiku ir augsta un iepriekšējos gados esam vairāk bijuši tendēti uz prociklisku politiku.
Labajā apakšējā attēla daļā ir valstis, kas, neskatoties uz ilgstošām procikliskas politikas tradīcijām, pēdējos desmit gados spējušas pārslēgties uz atbildīgu fiskālo politiku. Tādu valstu, kā izrādās, nav mazums. Aptuveni trešdaļa attīstības valstu spējušas veikt šo pāreju nesenā pagātnē, pierādot, ka budžeta politikas virziena maiņa ir iespējama. Šodien tās plūc pirmos augļus, kas dažviet ir visai iespaidīgi. Piemēram "absolventu" valstu grupā ir daudz Dienvidamerikas valstu, kas pēdējo pasaules finanšu un ekonomikas krīzi pārlaida bez Starptautiskā Valūtas fonda palīdzības, pateicoties iepriekšējos gados stabilizējošas politikas rezultātā veidotajiem budžeta uzkrājumiem.
Kādus soļus spēra šīs valstis, lai mainītu politiku?
Pirmkārt, tā ir ābeces patiesību apzināšanās, ka jākrāj labos laikos, lai tērētu sliktos. Tas palīdzēja šīm valstīm arī pēdējās krīzes kontekstā izvairīties no krīzes – augsta parāda slazda, kad potenciālie stimulēšanas pasākumi ir neiespējami, pat ja tie it kā varētu ekonomiku ietekmēt labvēlīgi. Jāņem vērā, ka procikliskas un destabilizējošas politikas piekopējiem nevajadzētu gaidīt pozitīvu efektu no stimulēšanas pasākumiem neatkarīgi no ekonomikas struktūras. Gluži otrādi – efekts ir negatīvs. Gan ekonomikas dalībnieki, gan investori šādā gadījumā sagaida nodokļu celšanu, parāda pieaugumu un valsts finanšu stabilitātes problēmas nākotnē un līdz ar to samazina ekonomisko aktivitāti valstī. Latvijai nav plašas un drošas pieejas finanšu resursiem ne iekšzemē, ne ārvalstīs, kā arī trūkst atbildīgas fiskālās politikas vēstures. Lai cik apsveicami būtu pēdējo gadu valsts finanšu sakārtošanas rezultāti, jāatceras, ka patiesi neatkarīgu budžeta politiku esam veidojuši tikai dažus neatkarības gadus, kurus nu ar rūgtuma piegaršu atceramies kā "treknos gadus". Kopš Eiropas Komisijas un Starptautiskā Valūtas fonda palīdzības programmas noslēgšanās pagājušā gada beigās atkal esam pilnīgi sava budžeta saimnieki, un ir iespēja pierādīt, kā paši varam vadīt valsts finanses un izvēlēties ceļu uz stabilizējošu finanšu politiku.
Otrs nozīmīgs solis, ko veikušas uz stabilitāti pārorientējušās valstis, ir fiskālās disciplīnas likuma pieņemšana, kas palīdz veidot atbildīgu finanšu politikas kultūru, to definējot un nostiprinot juridiski. Būtiski, ka fiskālās disciplīnas likumam jābūt ne tikai formāli pieņemtam, bet arī izdiskutētam, izprastam, un jābūt institūcijām, kam patiesi interesē šo likumu īstenošana. Katrā ziņā Latvijas finanšu disciplīnas likums, kas pašlaik tiek virzīts Saeimā, ne tikai definē skaitliskos disciplīnas parametrus, bet arī uzlabos budžeta sagatavošanas procesa kvalitāti, jo prasa ilgāka termiņa plānošanas redzējumu.
Pārmaiņu īstenošanas stūrakmens ir kvalitatīvas valsts pārvaldes institūcijas. Augstāk minētā darba autori ir atklājuši statistisku sakarību – stabilizējošu fiskālo politiku piekopjošās valstīs institūcijas ir kvalitatīvākas. Kvalitatīvu institūciju veidošana, kas var nebūt straujš, taču ir ļoti atalgojošs process, atspoguļojas zemā valsts korupcijas līmenī, juridiskās sistēmas neatkarībā un kvalitātē, kārtībā un drošībā valstī, augstā valsts pakalpojumu kvalitātē, kā arī valsts uzņēmējdarbības vides labvēlīgumā ārvalstu investīcijām. Te arī mums ir labas ziņas – iedvesmojoši par Latvijas progresu liecina kāpums Pasaules Bankas uzņēmējdarbības vides novērtējumā 2011. gada beigās.
Latvijas budžeta politika pašlaik vēl nav pretcikliska un izjūt pirmskrīzes gadu bezatbildības sekas. Taču veiktie stabilizācijas pasākumi noteikti dod iespēju, lietojot izmantotajā attēlā redzamo terminoloģiju, mācīties un absolvēt tā vietā, lai kāptu uz veciem grābekļiem un nonāktu atpakaļ sākumskolā.
[1] Frankel, J. A., Vegh, C. A. and Vuletin, G., On Graduation from Fiscal Procyclicality (November 2011). NBER Working Paper Series, Vol. w17619, pp. -, 2011.
Vēlos informēt, ka tekstā:
«… …»
Jūsu interneta pārlūkā saglabāsies tā pati lapa
Līdzīgi raksti
Komentāri ( 8 )
"Jāņem vērā, ka procikliskas un destabilizējošas politikas piekopējiem nevajadzētu gaidīt pozitīvu efektu no stimulēšanas pasākumiem neatkarīgi no ekonomikas struktūras. Gluži otrādi – efekts ir negatīvs. Gan ekonomikas dalībnieki, gan investori šādā gadījumā sagaida nodokļu celšanu, parāda pieaugumu un valsts finanšu stabilitātes problēmas nākotnē un līdz ar to samazina ekonomisko aktivitāti valstī."
Ir (vismaz) viens reģions, kam Jūsu teiktais nav patiess, un tā ir Eiropa.
Piemēram, tabula Appendix 2 Jūsu piesauktajā pētījumā. Apzīmējums "back to school" piešķirts ne tikai Grieķijai, bet arī Francijai, Šveicei un Zviedrijai. Pēdējās divas valstis ne tuvu nav to sarakstā, kurām eksperti sagaida finanšu stabilitātes problēmas tuvākajā nākotnē. Turklāt pārpublicētajā attēlā BS kvadrantā no četrām ir atlikta tikai Grieķija. Izteikšu minējumu, ka tā nav nejaušība, jo pārējās būtu pretrunā ar profesoru secinājumiem.
Ar "established graduate" ir apzīmētas Īrija, Itālija un Spānija (kuras arī attēlā nav), trīs no bēdīgi slavenajām PIIGS. Kā šeit var secināt, ka pretcikliska politika palīdz izvairīties no krīzes?
Ļoti ticams, ka, ja atdalītu un pētītu tikai Eiropas valstis, gan korelācijas būtu zemākas, gan arī regresijas koeficienti mazāk nozīmīgi. Pētījums acīmredzami ir "iesvērts", lai faktus atspoguļotu autoru pārliecībai glaimojošā veidā.
Sveicināti!
Paldies par vērīgu novērojumu, tas tiesa, pētījumā izvēlētajos periodos un klasifikācijā ir arī valstis, kam tuvākajā laikā nesagaidām finanšu nestabilitāti, bet kuras noklasificētas pie Back to School. Nevarētu teikt, ka šis novērojums noliedz fiskālās stimulēšanas pasākumu gaidāmo efektu, ja valsts fiskālajai politikai nav uzticības investoru vai tās iedzīvotāju acīs. Mēs, protams, varam analizēt katru atsevišķu valsti, kā Īriju, pie kuras proporcionāli milzīgā finanšu sektora izraisītajām problēmām un to risinājuma nu nekāda pretcikliskā politika nelīdzētu.
Darba mērķis bija parādīt, ka politikas virziena maiņa ir iespējama, to pierāda liels skaits valstu, kas izvēlētajos periodos to izdarīja un, ka politikas maiņai (vai pretcikliskas politikas piekopšanai) ir saikne ar institūciju kvalitāti.
Atsevišķu valstu neatbilstības kopējai tendencei pamatā varētu būt daudz faktoru, bet tas nemaina faktu, ka procikliska politika ir raksturīga galvenokārt attīstības valstīm un pieaugot to institūciju kvalitātei (īpašība, kas savukārt galvenokārt raksturīga attīstītām valstīm) ir mainījies to fiskālās politikas virziens.
Ar cieņu,
Guntis
"Darba mērķis bija parādīt, ka politikas virziena maiņa ir iespējama, to pierāda liels skaits valstu, kas izvēlētajos periodos to izdarīja un, ka politikas maiņai (vai pretcikliskas politikas piekopšanai) ir saikne ar institūciju kvalitāti."
"...ka procikliska politika ir raksturīga galvenokārt attīstības valstīm un pieaugot to institūciju kvalitātei (īpašība, kas savukārt galvenokārt raksturīga attīstītām valstīm) ir mainījies to fiskālās politikas virziens."
Piekrītu, tas tiešām izriet no publikācijas secinājumiem. Taču Jūs savā rakstā apgalvojat, ka pāreja uz pretciklisku fiskālo politiku "plūc augļus", bet pētījumā par to nav teikts pilnīgi nekas. Jūs sakāt, ka procikliski valsts budžeti ir kaut kādā ziņā slikti, bet avots Jūsu apgalvojumus neapstiprina.
Jūs minat "recent graduate" Dienvidamerikas valstis, kā labus piemērus, kas pēdējo krīzi pārlaida bez IMF. Es tikpat labi varētu piesaukt "still in school" Indiju un Ķīnu kā apstiprinājumu, ka cikliska budžeta politika noved pie stabilas, ilglaicīgas ekonomikas izaugsmes.
Jūs sakāt, ka pāriešana uz pretcikliskiem valsts tēriņiem stabilizē valsti, taču nepamatojat to. Vai Jūs varat minēt pētījumus, kas to pierāda?
Vajadzētu atdalīt diskusiju par ekonomikas izaugsmi no diskusijas par atbildīgu fiskālo politiku. Gluži otrādi, valsts tiešai lomai ekonomikas dinamikā, manuprāt, būtu jābūt pēc iespējas mazākai. Protams, arī iepludinot valsts naudu ir iespējams panākt tautsaimniecības palielināšanos kādā laika posmā, bet jautājums cik tas ir ilgspējīgi. Ir piemēri, kur dažādu apstākļu dēļ pastāv ilgstoša ekonomikas izaugsme līdzās ar lieliem valsts tēriņiem.
Ar stabilizāciju domāta iespēja lejupslīdes laikā neveikt drastisku publiskā patēriņa samazinājumu, padziļinot krīzi, kā arī nepārkarsēt ekonomiku, kad tā jau pati gāzē rūkdama, līdztekus sagatavojoties "liesākiem gadiem". Minētās Dienvidamerikas valstis, šādi sagatavojoties, krīzi pārvarēja patstāvīgi un caurumus budžetā aizlāpīja pašas. Par to arī stāsts.
Par fiskālās politikas ietekmi uz izaugsmi ir daudz pētījumu caur valsts parāda negatīvās ietekmes prizmu, kas norāda uz procikliskas stimulēšanas "biznesa plāna" neiespējamību. Pāris pētījumu par šo tēmu: http://www.imf.org/external/pubs/ft/wp/2010/wp10174.pdf
http://www.nber.org/papers/w15639
Izlasot Latvijas Bankas ekonomista Gunta Kalniņa rakstu, kļūst skaidrs, ka Latvijas Banka karo nepareizā karā. Raksts ir balstīts uz pieņēmumiem. Latvijas Banka uzskata, ka 1970. gadu krīze ir pierādījums tam, ka ekonomikas stimulēšana ir nepareiza politika. Taču situācija vairāk nekā 1970. gadus, atgādina 1930. gadus. Abas šīs krīzes ir ļoti atšķirīgas. Latvijas Banka ir uzcēlusi ”Mažino līniju” aizsardzībai nepareizā karā. Mēs neesam augstas inflācijas periodā (drīzāk deflācijas). Tostarp, pašreizējais algu spiediens atspoguļo vienīgi ilgstošo zemo produktivitāti, kas daļēji ir sekas Latvijas Bankas gadiem ilgi piekoptajai pārvērtētas valūtas politikai.
Sākotnējie mēri, lai apturētu 1970. gadu globālo krīzi tiešām cieta sakāvi. Kādēļ? Politikas plānotāji turpināja cīņu pēdējā karā (1930. gadu krīze) un tādēļ izveidoja aizsargmehānismus, kas neņēma verā 1970. gadu krīzes atšķirīgo raksturu. Latvija atkārto šo pašu kļūdu turpinot cīnīties pagājušajā karā (1970. gadu krīze), uzceļot stratēģisku aizsargvalni, kurš ne tikai nespēja apturēt 2008. gada krīzes sākumu, bet arī turpina nespēt to pārvarēt.
Ekonomikas Nobela prēmijas laureāti Pols Krūgmens un Džozefs Štiglics ir kritizējuši Latvijas Bankas divas galvenās stratēģijas, bargo taupību un radikāli zemos inflācijas mērķus. Krūgmens norādīja, ka bargā taupība ir nepareizā atbilde uz globālo ekonomikas krīzi, savukārt Štiglics norādīja, ka radikāli zemi inflācijas mērķi nodara ļaunumu vidēja līmeņa attīstības valsīm.
Tā ir patiesība, ka 2008. gada finanšu sabrukumu radīja lielie ”trekno gadu” izdevumi, bet investīciju politikai tas nekādi nepārvelk ”finansiālu svītru”, jo arī Kalvīša valdības laikā izdevumi tika nepietiekoši virzīti efektīvām valsts investīcijām (piemēram, infrastruktūrai) un jaunu uzņēmumu radīšanai. Lai gan, šis pēdējais uzdevums būtu bijis grūti izpildāms Latvijas Bankas pārvērtētā lata politikas dēļ.
Ekonomikas analītiķi (piemēram, Hadsons un Sommerss) jau kopš 2005. gada februāra bieži rakstīja, ka Latvijas ekonomikai draud briesmas, ja tā nespēj novērst nekustamo īpašumu burbuli, tomēr ne Latvijas Banka, ne FKTK uz brīdinājumiem nekādi nereaģēja, tādēļ tās zaudējušas uzticību.
Latvijā vēl joprojām saglabājas industrijas deficīts kā eksporta, tā arī iekšējā patēriņa ziņā, un šī krīze ir pārvērtētā lata atspoguļojums, par ko RTFL un citi ir brīdinājuši jau gadiem ilgi. Skaidrības labad jāsaka, mēs neuzskatām, ka lata devalvēšana šobrīd būtu Latvijas problēmu risinājums, taču ilgtermiņā stiprā lata politika ir nodarījusi Latvijas attīstībai lielus zaudējumus, un centieni par tik lielu cenu pievienoties eirozonai aizvien vairāk līdzinās strupceļam.
Ņemot vērā aizvien pieaugošās pazīmes, ka bargā taupība nekur pasaulē nav sasniegusi rezultātus, Hārvardas pētījuma piesaukšana līdzinās 16. gadsimta baznīcas ”zinātnieku” centieniem nodemonstrēt Kopernika ”ķecerību”, ”pierādot” to, ka zeme ir plakana. Šajā izpratnē, raksts vairāk atgādina dogmu, nevis zinātni.
Jāpiekrīt, ka daudz pasaules ekonomistu ir izteikuši dažnedažādus viedokļus un katrs ieņem zināmu pozīciju jeb "pusi". Cerot saglabāt diskusiju par raksta tēmu, vēlos minēt, ka pētījums, uz kuru ir atsauce, ir viens no daudziem, kas norāda uz tendenci, ka procikliska fiskālā politika galvenokārt raksturīga attīstības valstīm. Iemesli šādai situācijai ir nepietiekama pieeja finanšu resursiem (starptautiskos vai iekšzemes tirgos), politiskais spiediens (politiķu centieni ar dažādu argumentu palīdzību iztērēt pieejamos resursus). Diemžēl šie faktori attiecas arī uz Latviju un nav brīnumlīdzekļa, kas palīdzētu šīs problēmas risināt, kā tikai ilgspējīga fiskālā politika, sabalansējot budžeta izdevumus ar ieņēmumiem, izveidojot kvalitatīvu fiskālās politikas ietvaru, nopelnot investoru uzticību, un kā pieminētā pētījuma autori pierāda, labai politikai nepieciešamas labas institūcijas!
Super gudras diskusijas..., visu cieņu spējai tā muldēt. Procikliskā politika ir nepieciešamība, bet ne panaceja. Kāpēc ekonomikas stimulēšanas- vai precīzāk, apzinātas bremzēšanas sakarā, nekur netiek pieminēts rezidentu kredītportfeļa atlikums?? 2012.gada janv. pret 2011.gada janvāri izmaiņas -/- 1011 MILJONI latu!! Šī nauda visdrīzāk tiek izvesta no valsts, kas ir līdzvērtīgs kapitāla (investīciju) atplūdei.
Latvijas gadījums neatbilst ne 1930, ne 1970.gada krīzēm lokālā mērogā. Drīzāk ir neliela līdzība ar Āzijas krīzi, daļā valstu, kur Hedžfondi rīkojās cikliski padziļinot krīzi. Latvijā ir pieļauta līdzīga konservatīvu banku rīcība. Vai LB un FKTK tiešais uzdevums nebija to novērst?? ASV pat Hedžfondi tika regulēti labāk un, ja nebūtu n-reizes atvasināto instrumentu, kārtējais 40 gadu cikls nebūtu izdevies...
Šobrīd ekonomikas stimulēšana ir jāveic privātbankām, pārtraucot izraut naudu no ekonomikas- žēl, ka mums nav Grieķu mentalitātes....
@Maz.vid.uzņ.
Kā Jūs iedomājaties privātbankas lai veic šo ekonomikas stimulēšanu? Investīcijas un kreditēšana Latvijas uzņēmumu attīstībā šobrīd noteikti ir darījumi ar vislielāko riska pakāpi. Ar kādiem instrumentiem lai privātbanku piespiež to darīt? No vienas puses es ļoti labi zinu, ko nozīme nelielam un jaunam uzņēmumam piesaistīt investīcijas attīstībai - tas ir ļoti grūti (gandrīz neiespējami). No otras puses var jau privātbanku saprast - tirgi ir tiešām ļoti nestabili un mainīgi. Ir bijušas reizes, kad es pat esmu pie sevis nopriecājies 'labi ka tā banka kredītu neideva' jo kā vēlāk izrādās biznesa ideju būtu neiespējami realizēt dēļ izmaiņām tirgū.
Te es tomēr akmeni vairāk mestu tādu institūciju kā LIAA lauciņā un galvenokārt tāpēc, ka nespēj profesionāli panākt labvēlīgus apstākļus lielām ārzemju korporācijām, kas būtu gatavas Latviju izmantot kā lēta darbaspēka valsti, salīdzinājumā ar citām A-Eiropas valstīm. Piemērus var paņemt tepat no Lietuvas, kur eksistē ļoti iespaidīgi resursu centri tādiem milžiem kā Barclays, IBM.