Grieķijas pārmērības jeb labi dzīvot neaizliegsi

Pagājušajā nedēļā Grieķijas galvaspilsētā notika kārtējais streiks, kas atkal uz vairākām dienām paralizēja gan pašu pilsētnieku, gan valsts viesu ikdienu, un tajā piedalījās teju trešā daļa Atēnu iedzīvotāju. Vairums streikotāju bija nākuši paust atbalstu valsts un pašvaldību darbiniekiem (17% no kopējā Grieķijas darbaspēka), pret ko pamatā tiek vērsti valdības apstiprinātie taupības pasākumi, kas paredz piecu gadu laikā samazināt valsts tēriņus par 14.32 mljrd. eiro. No vienas puses, var saprast streikotāju kā indivīdu neapmierinātību ar valdības apstiprinātajiem taupības pasākumiem, t.sk. iecerēm ievērojami samazināt algu valsts sektorā strādājošiem, īstenot darbinieku pagaidu atlaišanu, atcelt līdz šim piemērotos nodokļu atvieglojumus, nodot daudzus valsts uzņēmumus privatizācijai, reformēt veselības aprūpes sistēmu, u.c. No otras puses, intensīvi īstenojot pasākumus atbilstoši saistībām, kuras valdība uzņēmās jau 2010. gadā, noslēdzot vienošanos ar starptautiskajiem aizdevējiem, beidzot parādās pirmie reālie gaismas stari cīņā ar Grieķijas parādu krīzi.

Kāpēc situācija Grieķijā ir izvērtusies tik bēdīga un iedzīvotāji iziet ielās, lai paustu savu attieksmi pret notiekošo?

Straujais valdības parāda pieaugums (sk. tabulu) apliecina, ka pragmatiska budžeta veidošanas politika nav bijusi valdības dienaskārtībā vismaz pēdējos desmit gadus. Iestājoties eiro zonā, grieķi acīmredzami aizmirsa par fiskālo disciplīnu – vienkāršāk šķita lāpīt budžeta caurumus, aizņemoties trūkstošo finansējumu tirgos (dalība eiro zonā nodrošināja zemas procentu likmes), nekā uzņemties politisko atbildību, īstenojot izaugsmi veicinošas strukturālās reformas. Rezultātā Grieķijas pārmērības ir saskatāmas vairākās jomās un katra no tām atgādina bumbu ar laika degli.

1. Budžeta problēmas

• Nesamērīgi augsts valsts parāds – šogad pārsniegs 180% no IKP (teorētiski katram Grieķijas iedzīvotājam būtu jāiemaksā vairāk nekā 30 tūkst. eiro, lai segtu šo parādu).

2. Dziļas strukturālās problēmas

• Neefektīvs valsts sektors (paradoksāli, bet vēl pavisam nesen vairums grieķu augstskolu absolventu sapņoja nevis par "Grieķijas nokijas" radīšanu, bet par siltu vietu valsts pārvaldē).
• Ilgstoši atliktas strukturālās un sociālās reformas (14. alga valsts sektorā tika atcelta tikai pagājušā gada sākumā, ar letarģisku entuziasmu apmierinot aizdevēju uzstājīgās prasības; pensiju dāsnuma ziņā Grieķiju pārspēja tikai bagātā Luksemburga; pēc ilgām politiskām debatēm privatizācijai beidzot tiks nodoti daudzi iepriekš ar ilgstošiem zaudējumiem, bet dāsniem algu fondiem strādājuši valsts uzņēmumi u.c.).

3. Zema konkurētspēja

• Zems ražīgums.
• Vāja eksporta struktūra – IKP struktūrā tas veido tikai aptuveni 20% (trīs galvenās eksporta nozares ir lauksaimniecība, tūrisms un kuģniecība, turklāt pirmās divas ir izteikti sezonālas).
• Slēgta ekonomika (pastāv daudzi uzņēmējdarbības un profesionālās darbības ierobežojumi).

4. Politiskās vienprātības trūkums

• Tikai aptuveni puse no 300 parlamenta deputātiem izteica atbalstu premjera rosinātajiem taupības pasākumiem.

Detalizētāk apskatot Grieķijas pārmērības, pirmkārt jāmin būtiskā nevienlīdzība starp atalgojuma līmeni privātajā un valsts sektorā – 2010. gada novembrī (t.i., pēc tam, kad stājās spēkā vienošanās ar aizdevējiem par izdevumu samazinājumu valsts sektorā) atalgojums valsts sektorā pieauga par 3.8%, bet privātajā sektorā šajā pašā laika periodā – vien par 0.2% (salīdzinot ar 2009. gadu, Grieķijas statistikas biroja dati). Privātā jeb uzņēmumu sektora reakcija uz krīzi bija piesardzīga, bet valsts sektors turpināja īstenot ierasto izdevumu paaugstināšanas politiku. Tiesa, konsolidācijas pasākumu pakete paredz turpmāk izlīdzināt minimālo atalgojumu valsts sektorā ar vidējo privātā sektora atalgojumu, bet salīdzinājumā, piemēram, ar Latviju, tas joprojām nebūs zems – aptuveni 780 eiro. Uzpūstais valsts sektorā nodarbināto skaits tiks samazināts par 150 tūkst. darba vietām 2011. gadā; 30 tūkst. tiks atbrīvoti uz laiku (vienlaikus saglabājot 60% darba algas); valsts pārvaldes algu fonds saruks par 20%. Tādējādi valdība šogad cer nodrošināt budžeta ietaupījumu 200 milj. eiro, bet nākamgad – pat 1 mljrd. eiro apmērā.

Arī pensiju sistēma bijusi sevišķi dāsna pret valsts sektora pensionāriem. Pirms reformām pensionēšanās vecums bija, sākot no 50 gadiem (priekšlaicīga pensionēšanās bija atļauta arī tādu profesiju pārstāvjiem kā frizieriem, radio diktoriem, pirtniekiem un pavāriem), saņemot pensiju vidēji 90% apmērā no darba algas. Šiem pensionāriem pienācās arī 13. un 14. pensija, bet to pēcnācējiem tika izmaksāti dāsni ikmēneša pabalsti vecāka nāves gadījumā. Likums nodrošināja pēcnācējus ar regulāriem ikmēneša papildienākumiem vismaz pāris simtu eiro apmērā līdz brīdim, kamēr pēcnācēji stājās reģistrētā laulībā. Odiozās pensiju sistēmas apkalpošanai Grieķijas sociālās apdrošināšanas iestādē bija nodarbināti vairāk nekā 5000 ierēdņu. Nav jābūt sociālo jautājumu ekspertam, lai saprastu, ka sistēma bija ne vien nesamērīga, bet arī absolūti neilgtspējīga. Taupības pasākumi paredz mazināt šīs pārmērības: turpmāk par 5 gadiem paaugstināsies priekšlaicīgas pensionēšanās vecums, bet priekšlaicīgās un vecuma pensijas virs 1000 eiro saruks attiecīgi par 40% un 20%.

Tik dāsnas pensiju un atalgojuma sistēmas varētu atļauties valsts, kurās ir efektīva nodokļu administrēšanas sistēma un strauji attīstās uzņēmējdarbība. Diemžēl tas nav attiecināms uz Grieķiju, kur 2010. gadā ieņēmumi no tiešajiem nodokļiem bija niecīgi – tikai 7.7% no IKP (Latvijā aptuveni 16% no IKP). Grieķi līdz šim bijuši slaveni ar savām iemaņām izvairīties no nodokļiem. No aptuveni 10 miljoniem iedzīvotāju tikai 5 tūkstoši savus gada ienākumus bija deklarējuši virs 100 tūkst. eiro, bet vienlaikus vairāk nekā 60 tūkst. mājsaimniecību bija veikušas savu mājokļu uzlabošanu par vairāk nekā 1 milj. eiro katra. Uzņēmējs, kura saimnieciskā darbība veicināja valsts ekonomisko labklājību, varēja saņemt atbrīvojumu no ienākuma nodokļa samaksas. Šādā radošā veidā valsts kasi apgāja atsevišķi kuģniecības multimiljonāri. Pēc premjera paziņojuma, ka ar helikopteriem tiks veikti reidi, lai konstatētu mājsaimniecības, kuru pagalmos ir peldbaseins, mazumtirdzniecībā ievērojami pieauga brezenta pārklāju pārdošanas apjomi.

Grieķijas izglītības sistēmā uz vienu skolēnu bija nodarbināts četras reizes vairāk pedagogu nekā Somijā (valstī ar ES visaugstāk novērtēto izglītības sistēmu).

Arī uzņēmējdarbībā un darba tirgū ilgus gadus pastāvēja daudzi neracionāli ekonomikas izaugsmi slāpējoši šķēršļi. Ekonomikas atvērtības ziņā Grieķija ierindojas tikai 88. vietā no 179. pasaules valstīm (Latvijai – 56. vieta). Vēl šopavasar grieķu uzņēmēju izaugsmes ceļā pamatīgus šķēršļus likumīgā kārtā varēja likt kāda no valstī esošajām 140 profesionālām cunftēm. Piemēram, aptiekas atvēršanai nepieciešamo licenci par aptuveni 200 tūkst. eiro varēja iegādāties tikai no personas, kas plāno beigt savu darbību farmācijas biznesā; preses izdevumu tirdzniecības atļaujas izsniedza tikai pensionāriem un invalīdiem; patērētājs varēja pat nemeklēt lētāku frizieri, juristu, notāru un taksometru šoferi, arhitektu, u.c., jo daudzu profesiju pakalpojumiem bija vienots konkurenci kropļojošs pakalpojumu cenrādis; kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem bija izsniegtas tikai pāris jaunas transporta pārvadājumu licences, jo tās maksāja vēl dārgāk nekā farmācijas licence – tādējādi transporta pakalpojumi no Ķīnas izmaksāja lētāk nekā identiskas kravas transportēšana no Rodas salas Grieķijā. Jāpiezīmē, ka jau 2006. gadā tika veikts aprēķins, ka, atceļot šos ierobežojumus, valsts IKP piecu gadu laikā pieaugtu par 10% un tādējādi valsts kasē būtu ieplūduši daudzi miljardi budžetam tik vajadzīgo eiro. Izaugsmi kavēja arī gadu gaitā izveidojies pamatīgais birokrātijas slānis – eksporta atļaujas saņemšanai bija nepieciešams gandrīz mēnesis, piecas dažādas atļaujas un vairāk nekā 800 eiro.

Līdzīgus Grieķijas pārmērību piemērus, pat īpaši nemeklējot, varētu atrast teju ikvienā tautsaimniecības nozarē. Kopumā ņemot, tie būtiski mazinājuši valsts konkurētspēju un arī izaugsmi. Tāpēc Grieķijas privātajā sektorā ar uguni jāmeklē ražošanas uzņēmumi, kas rada konkurētspējīgu eksporta produkciju ar augstu pievienoto vērtību, un saskaņā ar Starptautiskā Valūtas fonda datiem pēdējā desmitgadē Grieķijas konkurētspēja ir kritusies par 25%.

Nobeigumā īsi par Grieķijas parādu krīzes iespējamajiem risinājumiem. Ņemot vērā augstāk izklāstītās pārmērības, Grieķijai nav daudz alternatīvu iespēju, kā vien uzņemties atbildību par savu izšķērdību, samazinot izdevumus, īstenojot iecerētās strukturālās reformas, kā arī būtiski uzlabojot nodokļu iekasēšanas paradumus. Karstasinīgajiem grieķiem nenāktu par ļaunu vairāk padomāt arī par savu bērnu nākotni un pārskatīt savu attieksmi pret iecerētajām reformām, kas pilnīgi noteikti dos pozitīvus impulsus ekonomikas un konkurētspējas izaugsmei. Nenoliedzami, jebkuras strukturālās reformas daļai sabiedrības dzīves kvalitāti uz īsu brīdi pasliktina, bet tās kalpo par ilgtspējīgas ekonomikas pamatu. Pildot savas saistības un īstenojot ilgtspējīgu politiku, Grieķija arī turpmāk varēs paļauties uz aizdevēju sniegto atbalstu. Tikai šāda attieksme varētu veicināt arī daļējas parāda restrukturizācijas risinājumu meklējumus.

Labi dzīvot neaizliegsi. Tomēr ieteicams to darīt ar mēru un pilnīgi noteikti par personīgajiem līdzekļiem. Grieķijas piemērs lai kalpo kā mācība tam, cik vilinošs ir pārmērīgu aizņēmumu grāvis – finansējot pašreizējās vajadzības ar neapdomīgiem aizņēmumiem, nākamās grieķu paaudzes, visticamāk, būs spiestas atmaksāt senču uzkrātos parādus. Mērfija teiciens "nekad nebūs piemērotāka laika kā šis brīdis, lai atliktu uz vēlāku laiku to, ko nevēlies darīt vispār" Grieķijas parādu krīzes gadījumā acīmredzami nedarbojas, lai gan daļa Grieķijas iedzīvotāju, protestējot pret izdevumu samazinājumu, spītīgi turpina paļauties uz Mērfiju, nevis uz ekonomikas pamatlikumiem. 

Raksts publicēts portālā Delfi 2011. gada 25. oktobrī