Igaunijas inflācija. Misija – meklējam vainīgo!
Ir pagājis pusotrs gads kopš Igaunijā tika ieviests eiro, un laikā un vietā ir diskusijas par to, kā valūtas maiņa ir ietekmējusi Igaunijas tautsaimniecību. Šis ir mans ceturtais raksts par Igaunijas ekonomiku (iepriekšējos var redzēt šeit (1), šeit (2) un šeit (3)). Centīšos neatkārtoties, un šoreiz apskatīšu pēdējā laika norises Igaunijas ekonomikā, fokusējoties tieši uz inflācijas dinamiku.
1. attēlā redzams, ka kopš eiro ieviešanas Igaunijā būtiski pieaugusi cilvēku uztvertā inflācija, proti, cilvēku viedoklis (to mēra socioloģiskās aptaujās) par to, cik liels bijis cenu kāpums. Faktiskā inflācija (to mēra, veicot cenu reģistrāciju tirdzniecības vietās) ir bijusi ievērojami mazāka.
1. attēls. Uztvertā un faktiskā inflācija[1]
(Uztvertā inflācija ir indekss, kas izveidots no aptaujas rezultātiem, kurā 20000 patērētājiem tiek vaicāts par to, kā viņi uztver inflācijas attīstību. Pārveidojot kvalitatīvu informāciju par kvantitatīvu indikatoru, to var salīdzināt ar faktisko inflāciju.)
Avots: Eiropas Komisija, Eurostat
Šāda situācija nav raksturīga tikai Igaunijai. Arī citās valstīs, kas ieviesušas eiro, situācija bijusi līdzīga. Liela daļa iemeslu, visticamāk, slēpjas cilvēku psiholoģijā. Nevienam nepatīk cenu kāpums. Iespējams tādēļ, konstatējot cenas pieaugumu veikalā, tam pievēršam lielāku uzmanību un cenu kāpumu paturam prātā ilgāk nekā gadījumus, kad cena nemainās vai samazinās. Vairāki pētījumi liecina, ka cilvēkiem ir tendence pārspīlēt cenu pieaugumu. Piemēram, Itālijas pētnieki, pēc eiro ieviešanas aptaujājot iedzīvotājus un salīdzinot iegūtos rezultātus ar tirdzniecības un pakalpojumu sniegšanas vietā reģistrētām cenām, nonākuši pie šāda secinājuma. Lūdzot salīdzināt konkrētas cenas pirms un pēc eiro ieviešanas, cilvēku atmiņās saglabājies cenu līmenis itāļu lirās bija gandrīz visos gadījumos daudz zemāks nekā faktiskās cenas lirās pirms eiro ieviešanas. Šādu situāciju labi raksturo teiciens "kad mēs augām, zāle bija zaļāka". Cilvēku atmiņā faktiski bija palicis cenu līmenis, kāds tas bijis daudzus gadus pirms eiro ieviešanas un tādēļ rodas iespaids, ka eiro ieviešana cenas būtiski kāpinājusi. Bet faktiski cenas audzējusi nevis eiro ieviešana, bet Itālijas inflācija pirms eiro ieviešanas.
Igaunijā – gluži tāpat kā Latvijā 2011. gadā – inflācijas kāpumu lielā mērā noteica augstākas pasaules pārtikas un energoresursu cenu kāpums. 2011. gadā Igaunijā enerģijas cenas pieauga par 8.5%, pārtikas cenas pieauga par 9.5% un gada inflācija, izņemot enerģijas, pārtikas, alkohola un tabakas cenu pieauguma ietekmi, bija 2.9%, kas ir mērens cenu kāpums. Kā redzams 2. attēlā, pēdējā laikā samazinājušās pasaules pārtikas un energoresursu cenas atspoguļojas arī mazākā Igaunijas inflācijā.
2. attēls. Gada inflācija un gada inflācija, izņemot enerģijas un pārtikas cenu ietekmi, Igaunijā, %
Avots: Eurostat
Tādēļ šķiet, ka eiro ieviešana, kas sakrita ar globālo cenu pieaugumu, bieži vien tikusi nepamatoti uzskatīta (vai izmantota) kā cenu pieauguma iemesls Igaunijā, jo dažādi aprēķini liecina, ka eiro ieviešana pielikusi vien tikai 0.2-0.3 procentu punktus pie Igaunijas inflācijas 2011. gada janvārī.[2] Līdzīga pieredze bijusi arī citās valstīs, kuras ieviesušas eiro. Kā redzams 1. tabulā, ne eiro zonā kopumā tās izveidošanas brīdī, ne arī kadā atsevišķā jaunā eiro zonas dalībvalstī eiro ieviešanas ietekme uz inflāciju nav bijusi lielāka par 0.3 procentu punktiem.
1.tabula. Eiro ieviešanas ietekme uz inflāciju (% punktos)
|
Valsts |
Eiro ieviešanas ietekme uz inflāciju (% punktos) |
|
Igaunija |
0.2-0.3 |
|
Malta |
0.2-0.3 |
|
Kipra |
0.2-0.3 |
|
Slovākija |
līdz 0.3 |
|
Slovēnija |
0.3 |
|
Eiro zona vidēji |
0.23 |
Avots: Eurostat
Un, lai gan inflācija Igaunijā 2011. gadā bija otrā lielākā (pēc Rumānijas) visā ES, Igaunijas tautsaimniecības izaugsme jeb IKP kāpums arī bija vislielākais visā ES. Igaunijas IKP pieauga aptuveni piecas reizes straujāk nekā ES tautsaimniecība, un šim straujajam kāpumam, protams, arī bija zināma ietekme uz Igaunijas inflāciju. Straujo IKP izaugsmi veicināja gan Igaunijas uzlabotie kredītreitingi (uzticamība) pēc eiro ieviešanas, gan daudz jaunu investīciju, jaunas darba vietas un iedzīvotāju ienākumu pieaugums. Ārvalstu tiešās investīcijas uz Igauniju pieauga jau pirmajā eiro ieviešanas gadā. It īpaši no Somijas, kurai ir bijusi devalvācijas negatīvā pieredze, un somi vairāk investē Igaunijā tieši tagad, kad devalvācija tur vairs nav iespējama. Kā teicis Igaunijas prezidents Tomass Hendrikss Ilvess, devalvācijas baiļu un baumu pazušana ļoti pozitīvi ietekmē Igauniju. Visai daudz kapitāla ir aizplūdis no Igaunijas un citām Baltijas valstīm pēdējās krīzes laikā, kad bailes par valūtu devalvāciju sita augstu vilni. Lai gan krīzes ekonomikas ritējumā atkārtojas, ieviešot eiro vienas nopietnas bažas – bažas par devalvāciju – izzūd.
Igaunijas baņķieris Indreks Neivelts ir teicis, ka krīzes laiku vislabāk iztur nevis visstiprākie, bet tie, kuri vieglāk pielāgojas jauniem dzīves apstākļiem. Igaunija, Latvija un Lietuva ir no tām ES valstīm, kuru ekonomika vislabāk adaptējas. Tātad, turpinot saprātīgi saimniekot ar budžetu un virzīties uz Māstrihtas kritēriju izpildi un eiro ieviešanu, būsim daudz labvēlīgākā situācijā nākotnes krīžu pārvarēšanai.
Vēlos informēt, ka tekstā:
«… …»
Jūsu interneta pārlūkā saglabāsies tā pati lapa
Līdzīgi raksti
Komentāri ( 16 )
Vainīgais atrasts - cilvēka psiholoģija :D
Inflācijas pieaugums pēc eiro ieviešanas ir neizbēgama parādība, tāpat kā neizbēgama parādība bija inflācijas būtisks pieaugums pēc iestājas ES. Pastāv tāda lieta kā cenu konverģence jeb izlīdzināšanās. Šis process ir saistīts pirktspējas paritātes principu (Purchasing Power Parity). Saskaņā ar šo principu preču cenām divās valstīs ir tenence būt vienādām, ņemot vērā transporta izmaksu ietekmi. Tā kā eirozonas gadījumā nekādu valūtas kursu svārstību nav un vidējais cenu līmenis eirozonā nemainīsies "Igaunijas dēļ", tad vienīgais variants ir cenu celšanās Igaunijā. Nav noslēpums, ka cenu līmenis Igaunijā vietējām precēm un pakalpojumiem ir būtiski zemāks nekā vidēji eirozonā. Cenu izlīdzināšanās procesu dalība eirozonā tikai paātrina, jo cenu starpība kļūst labāk redzama un mazinās barjeras, kas kavē konverģences procesu.
Cenu izlīdzināšanās princips nav nekas jauns. Šādi procesi aktīvi sākās gan Igaunijā, gan Latvijā, gan Lietuvā, gan citās "jaunajās dalībvalstīs" pēc iestājas ES. Tāpēc jau Latvijā bija 10% inflācija gadā. Paaugstināta inflācija Igaunijā un arī Latvijā ir neizbēgama un turpināsies tik ilgi, kamēr vidējais cenu līmenis nepietuvosies vidējam ES līmenim. Piemēram, saskaņā ar ECB šī gada ziņojumu Latvijā cenu līmenis ir aptuveni par 30% zemāks nekā eirozonā http://financenet.tvnet.lv/zinas/42369 9-ecb_norada_uz_risku_latvijai_saglabat _zemu_inflaciju
Pieņemu, ka Igaunijā ir aptuveni līdzīgi. Ja šī izlīdzināšanās notiks pat ļoti lēni - teiksim 10 gadu laikā, tad tas nozīmē, ka cenas augs vidēji par 3,6% gadā. Un tas būs tikai cenu izlīdzināšanās efekta dēļ. Vēl jāņem vērā arī vispārējo inflāciju visā eirozonā. Tā diez vai būs zemāka par 2%, drīzāk būs kādi 3%-4% gadā. Līdz ar to gaidām inflācija būs vismaz 5,6% gadā, taču iespējama arī 5,6%-6,6% gadā līmeņos. Un tā ir vidējā prognoze 10 gadu periodam. Tas nozīmē, ka atsevišķos gados var būt arī stipri augstāki līmeņi.
Liels paldies par to, ka uzmanīgi izlasījāt rakstu un paužat savu viedokli. Nevienam nav jaunums, ka cenas Igaunija konverģē uz eiro zonas cenu līmeni - tas process sākās jau daudz gadu pirms eiro ieviešanas, un ir saistīts ar ienākumu konverģenci. Tomēr rakstā analizēta nevis Igaunijas inflācijas dinamika un inflāciju ietekmējošie faktori pēdējos 20 gados un nākamajos 10 gados, bet tieši ar eiro ieviešanu saistītais efekts. Nepiekrītu, ka vidējā inflācija turpmākos 10 gados Igaunijā varētu būt vidēji ap 5.6-6.6% gadā – tik liela inflācija 10 gadu laikā liecinātu par ekonomikas pārkaršanu, kam pašlaik nav daudz zīmju. Pašlaik Eesti Pank prognozē, ka inflācija Igaunijā 2012. gadā būs 3.9%, 2013. gadā – 3.2% un 2014. gadā – 2.7%. Ja arī cenu konverģence notiktu straujāk – kā Jūs minat, cenas izlīdzinātos nākamajos 10 gados, tad tas nozīmētu, ka tajā pašā laikā notiktu arī ienākumu konverģence, proti, Igaunija sasniegtu arī eiro zonas ienākumu līmeni. Tomēr, ja ienākumu konverģence notiks lēnāk, tad nav arī pamata tik straujai cenu konverģencei.
Paldies par piezīmi un komentāru! Saprotu, ka Jūs atzīstat, ka notiks cenu konverģence jeb izlīdzināšanās. Pat ja pieņem, ka process notiks lēni - 10 gadu -laikā, tad inflācija tīri matemātiski sanāk 3,6% gadā visā šajā 10 gadu periodā. Taču vēl jāatzīmē, diez vai pārējā eirozonā visu šos 10 gadus būs 0% inflācija. Visdrīzāk, ka nākamajos 10 gados eirozonā būs pozitīva inflācija. Pat, ja piepildās ECB optimistiskie plāni turēt inflāciju 2% gadā līmenī, tad šos 2% ir jāskaita klāt pie minētajiem 3,6% un, gribot negribot, sanāk kādi 5,6% gadā. Taču pēdējā laikā ECB ir ļoti aktīvi emitējusi naudu, lai "stiprinātu banku sistēmas likviditāti", "stabilizētu vairāku eirozonas valstu parādzīmju procentu likmes" utt. Agrāk vai vēlāk šādas naudas infūzijas atsauksies uz inflāciju. Tas nozīmē, ka tuvāko 10 gadu laikā vispārējā inflācija eirozonā pat varētu pārsniegt 2% gadā. Mana nosauktā prognoze 3%-4% gadā pat ir ļoti piezemēta, ņemot vērā lielos naudas emisijas apjomus. Tik pat labi var pat sekot inflācija eirozonā 5%-7% apmērā.
Varu piekrist, ka būs ne tikai cenu konverģence, bet arī ienākumu konverģence. Taču tas nemaina lietas būtību - naudas pirktspēja kritīsies. Līdz ar to iedzīvotāju uzkrājumi, noguldījumi utt. pastiprināti zaudēs savu vērtību. Turklāt diez vai procentu likmes noguldījumiem un citiem finanšu instrumentiem būs tik augstas, ka kompensēs cenu izlīdzināšanās procesa ietekmi. Visdrīzāk, ka tā nebūs. Vismaz līdzšinējā pieredze ar cenu konverģenci rāda, ka to nekompensē atbilstošas procentu likmes depozītiem un citiem uzkrājumu produktiem.
Vēl jāatzīmē, ka parasti cenu konverģence notiek straujāk nekā ienākumu konverģence, jo preču tirgi ir daudz mobilāki nekā darbaspēka tirgi.
Īsti nesaprotu, kādēļ eiro ieviešana liks izlīdzināties cenām nākamajos 10 gados? Pēc Jūsu loģikas sanāk, ka šobrīd esošajās eiro zonas valstīs jābūt aptuveni līdzīgam cenu līmenim (pagājuši vairāk kā 10 gadi kopš eiro zonas izveidošanas). Diemžēl vai par laimi Eurostat dati liecina, ka tā nav. Ja apskatāmies uz 12 eiro zonas dalībvalstīm, kuras eiro zonā jau ir pavadījušas vairāk kā 10 gadus, tad cenu līmeņu atšķirības tur ir nozīmīgas. Somijas cenu līmenis, kas ir eiro zonas valsts ar augstāko cenu līmeni, ir par aptuveni 50% augstāks nekā Portugālē, kas ir eiro zonas valsts ar zemāko cenu līmeni.
Tādēļ domāju Jūsu bažām nav pamata. Cenu konverģence notiek straujāk par ienākumu konverģenci tirgojamo preču sektorā pēc tirgus liberalizēšanas, un tā Latvijā jau sen ir notikusi. Tagad mūsu relatīvo cenu līmeni pamatā maina ienākumu konverģence un Balassa-Samuelsona efekts, kas līdz šim saskaņā ar mūsu vērtējumu bijis zem 1%-punkta, un tam ir maz sakara esam eiro zonā vai neesam.
No Jūsu raksta var izdarīt secinājumu, ka inflācija tomēr būs, kā nekā , iestājoties eiro zonā. Un šeit jau nav tik būtiski un svarīgi cik tā liela būs.
Bet atvainojiet, man nav īsti skaidrs, kādēļ jāiestājas eiro zonā, lai rezultāta palielināt savā valstī inflāciju. Kamdēļ tas vajadzīgs? Lai saņemt lētākus aizdevumus? Vai tad Portugālē vai Itālija ir lētāki aizdevumi? Vai dēļ eiro ieviešanas paradīsies „investori” Latvija?
Eiro ieviešanai ir arī pozitīvi aspekti, skat. beigu daļā uzskaitījumu: https://www.bank.lv/statistika/dati-statistika/491-publikacijas/preses-…
Izlasīju. Daži jautājumi rodas:
(1) "Pēc eiro ieviešanas kāps Latvijas kredītreitingi (Salīdzinājumam – Igaunijas gadījumā reitings - nedaudz pirms un nedaudz pēc eiro ieviešanas kāpa par veselām trim pakāpēm (!) un to izdarīja ganS&P, gan Fitch)."
Vai LB speciālisti tic tam, ka amerikāņu aģentūras objektīvi vērtē Eiropas valstu ekonomisko stāvokli? Vai kāds skatījies kāds reitings bija tam finanšu institūcijām ASV pirms tas sabrukuma? Es atbildēšu – visaugstākais (AAA). Jautājums paliek atklāts – cik maksa reitingu palielināšana šajos vērtēšanas aģentūrās?
(2) "Augstāks reitings nozīmēs vairāk naudas budžetā, jo lētāki būs valsts parāda pārfinansēšanas procenti. 10 gadu laikā budžets procentu maksājumos ietaupītu ap 900 milj. eiro."
LB nevar aizņemt Latvijas valstij naudu? Kāpēc to jālūdz naudas tirgu?
(4) "Ceturtkārt, eiro nozīmēs arī lielāku kopproduktu (laika posmā no 2014. gada līdz 2020. gadam tas ļaus papildus gūt aptuveni 8 miljardus eiro augstāku kopproduktu) un tādēļ – papildu ieņēmumus budžetā."
Labi. Cik no tā kopprodukta aizies uz citu valstu paradu (jeb budžeta deficītu) glābšanu? Kāds skaitīja?
(7) "Eiro nodrošinās arī lētākus un pieejamākus jaunus kredītus un iespēju vieglāk atmaksāt izstāvošos kredītus."
Vai šobrīd komercbankas nepārfinansēja savu klientu kredītsaistības uz eiro? Pie tam, rezidentu un nerezidentu noguldījumi bankas visvairāk tur eiro valūtā jau sen.
(8) "Pazūd lata devalvācijas bažas un ar to saistītais valūtas risks, kas pašlaik tiek iecenots darījumos, apdrošināšanas izmaksās. Cilvēki varēs būt pilnīgi droši, ka viņus nevarēs apzagt, vienā naktī vienkārši devalvējot valūtu."
Asprātīgi :) Vai LB darbinieki uzskata, ka viņi to var izdarīt („apzagt”) ?
Varu piedāvāt šādus komentārus. Ceru, ka tie palīdzēs rast atbildes uz Jūsu jautājumiem.
1) Var, protams, gari un plaši spriest par kredītreitingu aģentūrām. Katram sava blusa kažokā. Bet sausais atlikums ir tāds, ka valstis ar sliktākiem reitingiem maksā augstākus procentus un otrādi, valstis ar labākiem reitingiem maksā zemākus procentus.
2) Nevar. Civilizētā pasaule no tā jau sen atteikusies, izņemot nelielā un kontrolētā apjomā dažas valstis, kam starptautisko rezervju valūtas un kas tādēļ to var atļauties.
4) Ir saskaitīts. Piemēram, šeit: https://www.bank.lv/par-mums/jaunumi/386-presei/7980-latvijas-atbalsts-…
7) Pirmkārt, eiro kredīti nav nosegti ar eiro depozītiem. Eiro kredītu daudz vairāk. Otrkārt, eiro kredīti nenozīmē, ka nepastāv valūtas risks. Valūtas risks saglabājas visos tajos gadījumos, kur kredītņēmēja ienākumi nav EUR. Ieviešot EUR, šis risks izzūd, ja vien nesaimniekojam kā Grieķija, kur valūtas risks ir atgriezies, jo bažas par GR izstāšanos no EUR.
8) Šķiet, ka tur runa iet vairāk par cilvēku paredzējumiem, ne LB rīcību. LB vienmēr skaidri komunicējusi, ka LVL piesaistes kursu nemainīs, un to arī īstenojusi. Tomēr krīzes brīžos cilvēki neuzticas mazai valūtai, to labi apliecina nesenā 2008.-2009. gada pieredze.
1) Es nesaprotu, kāpēc jāaizņemas naudas tirgu, kur ir acīmredzama spekulācija ar neobjektīviem reitingiem? Ir vairāki kreditori – ECB, EK vai var būt arī pati LB. Kura var aizdot neskatoties uz kredītreitingu. Galu galā kreditori var paši izvērtēt kredītņēmēju.
Mans personiskais viedoklis par kredītreitingu aģentūrām ir tāds. Ja tie būtu teikusi patieso informāciju un objektīvi izvērtējusi gan valstu, gan banku un citu finanšu institūciju stāvokli, tad visa pasaules ekonomika aizietu putekļos. Tāpēc savā veidā tas ir ienesīgs bizness kopā ar finanšu risku apdrošināšanas aģentūrām.
2) Nevar? Kāpēc tā? Vai tad Latvija necenšas padarīt savu valūtu, kā rezervju valūtu? Kāpēc, piemēram, FRS kreditē valsts budžetu, bet LB nevar?
7) „Pirmkārt, eiro kredīti nav nosegti ar eiro depozītiem. Eiro kredītu daudz vairāk. „
No kurienes Jums ir šāda pārliecība un šāda informācija? Pēc fktk datiem, rezidentu noguldījumi visvairāk ir eiro valūtā.
Vai Jūs varat izkristalizēt jautājumu par to, kāpēc, piemēram, Zviedrija vai Dānija nav eiro zonā un pat netēmējas uz turieni?
Man, šajā sakarā, ir šāds jautājums.
Sakumā dati:
12 mēnešu vidējā inflācija – 3.6 %
Komercbanku termiņdepozīts uz 12 mēnešiem privātam personām nepārsniedz 2.50% gada likmi.
Pats jautājums:
Kur ir šobrīd, Latvijā, tā vieta, kur fiziska persona var ieguldīt nelielu summu (pieņemsim 1000 Ls), lai kaut vai saglabāt to pret inflācijas „apēšanu”? Es jau nerakstu par to, kur var dabūt peļņu no ieguldījuma.
P.S. Pie aprēķiniem atņemiet vel piemērojamo nodokļa likmi procentu ienākumiem - 10%.
Ar rakstu negribēju pateikt, ka iestājoties eiro zonā inflācija būs lielāka – tieši pretēji, gribēju parādīt, ka eiro ieviešanai nav lielas ietekmes uz inflāciju, kas ir svarīgi pretstatā baumām par lielu ietekmi.
Aizņemšanās valsts obligāciju tirgū Portugālē un Itālijā ir dārgāka nekā Latvijā, jo šās valstis ir riskantākas sakarā ar parāda krīzi. Tomēr gan Portugāle, gan Itālija var lētāk aizņemties no Eiropas Centrālās Bankas.
Kas attiecās uz Jūsu otro komentāru, laba doma būtu ieguldīt Latvijas valsts obligācijās vai arī 3-5 gadu banku termiņdepozītos. Tad dabūsiet arī peļņu.
„Kas attiecās uz Jūsu otro komentāru, laba doma būtu ieguldīt Latvijas valsts obligācijās vai arī 3-5 gadu banku termiņdepozītos. Tad dabūsiet arī peļņu.”
3 – 5 gadi? Vai tad pēc trim gadiem nebūs eiro ieviests? Jautājums bija par latu ieguldījumiem uz gadu. Kāds zina cik vērtīgs būs tas eiro vai lata kurs pret eiro pēc 3 – 5 gadiem. Tas pats attiecas pat obligācijām, kas pēc noradīta termiņa izmaksājas tekošā valūtā.
Es tā arī nesaprotu no Jūsu sniegtas atbildes, kamdēļ vajadzīgs iestāties eiro zonā, ja rezultātā palielināsies valstī inflācija? Vai atbilde bija – lētāk varēs aizņemties no ECB? Ja jā, tad kas to atšķir no LB? Kāpēc LB nevar aizņemt valsti naudu par vel mazākiem procentu likmēm savā nacionāla valūtā?
Vācija un Somija, piemēram, aizņemas ar negatīvām nominālām likmēm, t.i., cilvēki piemaksā, lai varētu naudu ieguldīt šo valstu vērtspapīros. Tāda šodien ir riska cena.
Vai pati LB var aizdot latus komercbankām ar negatīvo procentu likmi? Var komercbankās var?
Mani vairāk interese vai arī turpmāk nekās nemainīsies finanšu sektora? Vai vis paliek pa vecam – visa peļņa (vairāk par 50%) akumulēsies finanšu sektorā? Vai arī turpmāk visai reālai ekonomikas būs jānes uz saviem pleciem finanšu sektors?
Atbilde God. Uldim Rutkastes k-gam
---------------------------------------------
Daļēji piekrītu, ka dalība eirozonā nav vienīgais iemesls cenu konverģencei. Principā cenu konverģencei tika dots "starta signāls" līdz ar iestāšanos ES. To labi parādīja lielā inflācija, kas pat pārsniedz 10% gadā, 2005.g.-2007.g. Taču eiro ieviešana ir nākamais etaps ekonomiskās integrācijas procesā. Eiro padara cenas vieglāk salīdzināmas, atvieglo naudas plūsmas starp valstīm (nav nepieciešama valūtu konvertācija) utt. Līdz ar to ir neizbēgami, ka dalība eirozonā paātrinās konverģences procesu. Protams, ka arī paliekot ārpus eirozonas (bet paliekot ES) konverģence šā vai tā notiks, bet tā tomēr būs lēnāka.
10 gadi ir patvaļīgs skaitlis, taču, manuprāt, pat samērā konservatīvs skaitlis. Pēc Latvijas iestājas ES arī izmantoju 10 gadu pieņēmumu, lai provizoriski novērtētu vidējo gaidāmo inflāciju. Toreiz man sanāca, ka vidējā inflācija būs kaut kur ap 7,0%-7,5% gadā. Faktiskā izrādījās pat būtiski augstāka. Tāpēc izskatās, ka "10 gadi" tīri labi strādā. Ja kāds pret to iebilst, lai piedāvā savu skaitli cenu izlīdzināšanās procesam!?
Ir jāsaprot, ka attīstoties kapitāla, preču un pat cilvēku mobilitātei konverģences procesi notiek būtiski straujāk nekā tas bija pirms 10 vai vairāk gadiem. Protams, ka cenas nekad nebūs absolūti vienādas visā ES. Taču, pastāvot vienotai ekonomiskajai telpai cenas arvien vairāk tieksies uz nosacīto vidējo līmeni, it īpaši mazās valstīs ar atvērtu ekonomiku (piem., Latvijā). Tāpēc no paaugstinātas inflācijas Latvijā neizbēgt (ja vien nenotiks radikālas pārmaiņas ES dezintegrācijas virzienā).
Var jau runāt, ka ienākumu konverģence kompensē cenu konverģenci. Taču šādām runām nav korekts pamats, jo cenu konverģences radītā inflācija izsauc uzkrājumu pirktspējas kritumu. Šo "efektu" nevar kompensēt ienākumu pieaugums (tas var kompensēt tikai preču dārdzības pieauguma ietekmi uz tekošajiem ienākumiem). Jāņem vērā, ka šo paaugstināto inflāciju nekompensēs ienesīguma/procentu likmju pieaugums ieguldījumiem/noguldījumiem (arī 2005.g.-2007.g. periodā inflāciju nekompensēja ienesīguma/procentu likmju pieaugums). Faktiski ir jārēķinās ar negatīvu reālo ienesīgumu noguldījumiem, pensiju uzkrājumiem utt. Tā kā kapitāla tirgi ES ir samērā labi integrēti, tad procentu likmes (kas pieejamas noguldītājiem utt.) pamatā ir samērā līdzīgas eirozonā. Tajā pašā laikā cenu konverģences dēļ inflācija "jaunpiecējiem" ir stipri augstāka. Tādēļ, kamēr "vecajās dalībvalstīs" reālie ienesīgumi būs pozitīvi, "jaunajās" tie būs negatīvi. Tā ir problēma, par kuru reti runā, taču kuras sekas skars ļoti daudzus. Šīs problēmas dēļ sapnis par "Eiropas līmeņa pensijām" laikam daudziem paliks tikai sapnis.