Kāpēc izglītība ir tik svarīga ekonomikas attīstībā?

"Izglītības saknes ir rūgtas, bet tās augļi ir saldi."
Aristotelis

Pagājuši vairāk nekā divi tūkstoši gadu, bet Aristoteļa vārdu aktualitāte nav zudusi. Latvijas izglītības sistēma pēdējā laikā no visām pusēm saņem pamatīgu kritikas devu. Bažas par izglītības standartu kritumu tiek dzirdētas gan attiecībā uz vidusskolām, gan uz augstskolām. Augstskolu pasniedzēji sūdzas, ka vidusskolu beidzēju zināšanu līmenis krīt, savukārt uzņēmēji - par to, ka augstskolas nesagatavo darbiniekus pašreizējām darba tirgus vajadzībām. Karoti darvas pieliek vēl publiskās diskusijas par to, ka bezdarbnieku rindās ir daudz cilvēku ar augstāko izglītību un ka Latvijas augstskolas nav starptautisku augstskolu reitingu virsotnēs.

Vai izglītība palīdz darba tirgū?

Lai gan bezdarbnieku rindās ir cilvēki ar augstāko izglītību, to īpatsvars ir daudz zemāks nekā iedzīvotāju vidū. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) darbaspēka apsekojumu datiem, 2010. gada 2. ceturksnī augstāko izglītību ieguvušo vidū darbu meklēja 10%, arodizglītību vai profesionālo vidējo izglītību ieguvēju vidū - 20%, vispārējo vidējo izglītību ieguvušo vidū - 24%, un pamatizglītību ieguvušo - 31%. Citiem vārdiem, augstākā izglītība samazinājusi varbūtību kļūt par bezdarbnieku divas reizes, salīdzinot ar arodizglītību, un trīs reizes, salīdzinot ar pamatizglītību. Turklāt tautsaimniecības lejupslīdes periodā izglītības nozīme darba tirgū ievērojami pieaugusi - vēl 2007. gada beigās mazāk par 8% cilvēku ar pamatizglītību meklēja darbu (ar augstāko izglītību - 4%).

Augstākā izglītība ne tikai dod iespēju saglabāt darba vietu, bet arī saņemt lielāku atalgojumu. Saskaņā ar Eurostat 2006. gada aptaujas datiem (jaunāki pieejamie dati), nodarbinātie ar augstākās izglītības akadēmisko grādu vidēji ES saņēma vairāk nekā divas reizes lielāku atalgojumu nekā vispārējās vidējās izglītības ieguvēji. Līdzīgas atalgojuma atšķirības vērojamas arī Latvijā.

Lai gan izglītības nozīmi nevar novērtēt par augstu, 2005.-2007. gada laikā piedzīvotais vienkāršo darbu veicēju trūkums radīja maldīgu stereotipu, ka arī bez kvalitatīvas izglītības var iztikt. Zaudētāji no tā ir jaunieši, kas darbaspēka trūkuma periodā izvēlējās nemācīties vai mācīties pavirši, piestrādājot būvniecībā vai nekustamā īpašuma sektorā. Tieši viņus visvairāk skāra atlaišana no darba tautsaimniecības lejupslīdes periodā.

Tomēr jāatzīmē, ka visā ir jābūt veselā saprata robežām - ne visi cilvēki iegūst ja, "pēc vidējiem skaitļiem vadīdamies", izvēlas apgūt akadēmisko augstāku izglītību. Diez vai vidusskolas absolvents ar izcilām sportista vai aktiera dotībām iegūst no tā, ja izvēlas nevis tieši to profesiju, kurā viņš var īstenot sevi, radīt visaugstāko pievienoto vērtību un attiecīgi arī saņemt augstāku atalgojumu, bet kļūst par viduvēju ekonomikas bakalauru. Šajā gadījumā viņš ne tikai neīstenos savas dabas dotības, bet arī, visticamāk, papildinās bezdarbnieku rindas.

Cilvēkkapitāla nozīme tautsaimniecības attīstībā

Kāpēc augstākās izglītības saņēmēji ir vairāk pieprasīti darba tirgū? Vai tam ir fundamentāls pamats? Augstākā izglītība paaugstina cilvēkkapitālu un līdz ar to arī darba ražīgumu - cilvēks ar augstāko izglītību vidēji cilvēkstundā var radīt lielāku pievienoto vērtību nekā cilvēks bez tās un attiecīgi saņem arī lielāku atalgojumu. Pievienotā vērtība jeb tautas bagātība pēc būtības ir nostrādāto cilvēkstundu skaits, reizinot ar vidējo darba ražīgumu. Tādējādi darba ražīguma pieaugums ļauj nodrošināt sabiedrības labklājības līmeņa pieaugumu pat pie neaugoša nodarbināto skaita. Negatīvu demogrāfisku tendenču jeb zemas dzimstības dēļ darba ražīguma celšana ir īpaši aktuāla Eiropas Savienības tautsaimniecības attīstībai, tajā skaitā arī Latvijai.

Saskaņā ar ekonometriskiem novērtējumiem, katrs papildus izglītības gads paaugstina darba ražīgumu un darbinieka atalgojumu vidēji par 6-10% (Acemoglu, 2007, 132. lpp.). Tas ir privātais ieguvums no izglītības, kuras esamību apstiprina augstāk minētie Eurostat dati par izglītības ietekmi uz atalgojumu. Sabiedriskais ieguvums no izglītības varētu būt vēl augstāks, jo izglītība mēdz paaugstināt atalgojumu ne vien pašam izglītotajam, bet arī pārējiem sabiedrības locekļiem. Saskaņā ar neoklasiskās izaugsmes modeli, ja fiziskais un cilvēkkapitāls viens otru papildina (piemēram, tikai izglītots darbaspēks var efektīvi izmantot sarežģītas darba iekārtas), augstāka darbaspēka kvalifikācija palielina vidējo fiziskā kapitāla līmeni uz vienu nodarbināto un līdz ar to arī katra nodarbinātā darba ražīgumu, tātad arī atalgojumu (Acemoglu, 2007, 492. lpp.). Netiešais sabiedrības ieguvums no izglītības redzams arī Balassa - Samuelsona efekta pamatā. Lai gan vācu frizieris nav produktīvāks par līdzīgas kvalifikācijas latviešu frizieri (vienai noteiktai frizūrai nepieciešams tāds pats laiks), vācu friziera atalgojums ir augstāks nekā viņa latviešu kolēģim. Tas tādēļ, ka Vācijas ekonomikai kopumā ražošanas sektora dēļ piemīt augstāks darba ražīgums, nodrošinot augstāku atalgojumu visai sabiedrībai kopumā - arī pakalpojumu sektorā.

Daži ekonomisti uzskata, ka ideālais variants būtu precīzi prognozēt, cik attiecīgās profesijas speciālistu Latvijai vajadzēs pēc 20 gadiem un uz tā pamata veikt valsts pasūtījumu augstskolām par attiecīgo speciālistu sagatavi. Tomēr šim uzskatam nevaru pilnībā piekrist, jo piemēram, pirms 20 gadiem diez vai kāds varēja paredzēt tik būtiskas strukturālās pārmaiņas gan Latvijā, gan arī pasaulē kopumā. Arī pašlaik nav skaidrs, kādas nozares piedzīvos straujāko attīstību nākotnē. Protams, tautsaimniecības struktūrā jāsaglabā gan rūpniecības, gan informācijas tehnoloģiju nozares, un šim nolūkam jāgatavo attiecīgie speciālisti. Bet tajā pašā laikā jāatceras, ka, lai Latvija varētu efektīvi izmantot nākamo attīstības vilni, tai jāliek uzsvaru uz inovatīvo spēju veicināšanu, nevis tikai noteiktas profesijas iemācīšanu. Ilgtermiņa tautsaimniecības attīstības pamatā ir tehniskais progress, kuru nosaka jaunās idejas jeb zinātniskie izgudrojumi. Līdz ar to izglītības sistēmai rodas papildu mērķis - nevis vienkārši "ražot" labus vai pat teicamus izpildītājus, bet veicināt studējošo inovācijas potenciālu.

Pasaulē arvien lielāks uzsvars tiek likts uz mūžizglītību - nodarbinātais regulāri paaugstina savas zināšanas un spējas ne tikai darba vietā, bet arī kvalifikācijas paaugstināšanas kursos. Ja tautsaimniecības ilgtermiņa attīstības ciklu (tā saucamo Kondratjeva viļņu) periods tiešām saīsinās (ir novērojumi, ka 20. gs. vidū tie kļuva īsāki par vienas paaudzes ilgumu), pašreizējiem skolēniem un studentiem sava dzīves laikā nāksies ja ne mainīt profesiju, tad noteikti papildināt un attīstīt savas prasmes un kvalifikāciju, jo tehniskā progresa straujais ātrums jebkuru pirms dažiem desmitiem gadu iegūto izglītību padara par novecojušo.

Raksts publicēts portālā "Delfi" 2010. gada 16. novembrī.