Ko Latvija var mācīties no Īslandes?

Latvija un Īslande ierindojas pasaules finanšu krīzes vissmagāk skarto valstu starpā, bet atšķīrās abu valstu krīzes pārvarēšanas stratēģijas – Latvija paturēja fiksētu valūtas kursu un gāja reformu un budžeta konsolidācijas ceļu, bet Īslande bija spiesta ļaut savai valūtai nozīmīgi zaudēt vērtību. Šī iemesla dēļ vismaz kādu laiku abas valstis tiks izmantotas par analīzes objektiem ekonomistu diskusijās, un jau tagad dzirdami atsevišķi viedokļi par vienas vai otras valsts rīcības priekšrocībām vai trūkumiem. Piemēram, ASV ekonomikas profesors, Nobela prēmijas laureāts ekonomikā un pašlaik publicists Pols Krūgmens uzstāj, ka Īslande kopumā daudz veiksmīgāk pārvarējusi krīzi, salīdzinot ar Baltijas valstu sniegumu (skatīt šeit). Tam piekrīt arī atsevišķi Latvijas ekonomikas norišu komentētāji kā, piemēram, uzņēmējs Jānis Ošlejs (skatīt šeit). Vienlaikus varam lasīt arī pretējus viedokļus. Zviedru ekonomists Stefans Karlsons savā blogā apkopo vairākus argumentus pret augstāk minēto (skatīt šeit). Šim līdzīgu skatījumu Ir.lv slejās sniedzis arī Rīgas Ekonomikas augstskolas Ekonomikas departamenta vadītājs Mortens Hansens. 

Lai nu kā, zināms laika sprīdis kopš krīzes sākuma ir pagājis, un līdz ar to ir arī sakrājušies statistikas dati, kas ļauj jau daudz dziļāk un niansētāk ielūkoties abu valstu ekonomiskajās norisēs. Tādēļ šajā rakstā piedāvāju savu redzējumu par abu valstu veiksmēm un neveiksmēm, stūrējot cauri nesenajai krīzei, kas balstās uz detalizētu statistikas datu analīzi. Rakstu pavadošos attēlus ar analīzē izmantotajiem rādītājiem atradīsiet prezentācijā. 

Paredzējumi par ilgstošo stagnāciju nepiepildās 

Nesenās finanšu krīzes kontekstā aizsākoties ekonomistu diskusijai par dažādu krīzes pārvarēšanas stratēģiju priekšrocībām un trūkumiem, plaši izplatīts bija viedoklis, ka tā saucamās iekšējās korekcijas gadījumā, kuru izvēlējās Latvija, ir sagaidāma lēnāka un mokošāka tautsaimniecības izeja no krīzes. Lai gan tā mazinātu riskus valstīs ar būtisku saistību īpatsvaru ārvalstu valūtā un sākotnējais ekonomikas kritums šī iemesla dēļ nebūtu tik krass, tomēr daudzi ekonomisti uzsvēra, ka atkopšanās no krīzes var vilkties vairāku gadu garumā, jo ar šādu pieeju tika sagaidīta tikai pakāpeniska tautsaimniecības konkurētspējas atgūšana. Toties valūtas devalvācijas gadījumā daudzi ekonomisti paredzēja daudz straujāku tautsaimniecības izeju no krīzes, lai arī sākotnējais ekonomikas sarukums varētu būt dziļāks liela ārvalstu valūtās denominēta parāda dēļ. 

Analizējot Īslandes un Latvijas ekonomiskās norises skaidri redzams, ka augstāk minētais nav piepildījies. Eurostat dati liecina, ka 2010. gada beigās ekonomikas gada kāpums Īslandē nebija vērojams, bet Latvijas iekšzemes kopprodukts tai pašā laikā bija palielinājies par 3.6%. Vēl iespaidīgāk izskatās Igaunija, kas arī sekoja iekšējās korekcijas stratēģijai un kurā iekšzemes kopprodukts šajā pašā laikā bija pieaudzis par 6.7%. Turklāt Latvijas eksporta izaugsme pašlaik ir starp straujākajām Eiropā, liecinot par atgūto konkurētspēju (sīkāk Latvijas eksporta konkurētspēja aplūkota šeit). Savukārt ekonomikas kritums Latvijā bija dziļāks nekā Īslandē, un ir vērts izpētīt šo atšķirību cēloņus – vai tiem ir saistība ar nozīmīgo Īslandes kronas vērtības krišanos? 

Tautsaimniecības straujās lejupslīdes cēloņi 

Lai saprastu, kas tad noteicis Latvijas tautsaimniecības straujo lejupslīdi, salīdzinot ar Īslandi, ielūkosimies abu valstu iekšzemes kopprodukta sastāvdaļu dinamikā, proti, valsts un privātā patēriņa, investīciju un ārējās tirdzniecības norisēs. Privātais patēriņš ir viens no valsts iedzīvotāju labklājību raksturojošajiem rādītājiem, un tas atspoguļo mājsaimniecību preču un pakalpojumu patēriņa apjomu un tā izmaiņas laika gaitā. Raugoties pēc šī rādītāja, atšķirības Latvijas un Īslandes starpā krīzes laikā nebija lielas – abos gadījumos privātais patēriņš būtiski saruka. Latvijā privātā patēriņa gada sarukuma maksimums bija 27%, bet Īslandē tas pietuvojās 24%. Tas lielā mērā skaidrojams ar nozīmīgu iedzīvotāju ienākumu kritumu abās valstīs – Latvijā vienlaikus ar cenu kritumu samazinājās nominālā alga, savukārt Īslandē alga nominālā izteiksmē nesamazinājās, tomēr valūtas vērtības krituma rezultātā ievērojami pieauga vispārējais cenu līmenis, samazinot algu pirktspēju. Tomēr nozīmīga atšķirība bija vērojama nodarbinātībā: Latvijā nodarbinātības līmenis samazinājās straujāk nekā Īslandē negatīvi ietekmējot mājsaimniecību patēriņu. Šis ir arī viens no kritērijiem, pēc kura iekšējās korekcijas scenārija sniegumu mērīja jau minētais ASV ekonomists Pols Krugmens, secinot, ka tādējādi Īslande krīzi pārvarējusi veiksmīgāk par Latviju un Īslandei valūtas kursa kritums palīdzējis nosargāt augstāku nodarbinātību – mazāku bezdarbu. 

Ieskatoties dziļāk Īslandes un Latvijas darba tirgus norisēs, tomēr nevar secināt, ka valūtas kurss būtu nozīmīgs atšķirību cēlonis. 

Vispirms jāmin, ka Īslande ir bagāta valsts ar ilgstošām augstas iedzīvotāju ekonomiskās aktivitātes un nodarbinātības tradīcijām. Tādēļ tās nodarbinātības samazinājums par 8% (2010. gads pret 2007. gadu) ir vērtējams kā rekordstraujš. Latvijā šai pašā laikā nodarbinātība samazinājās par 14.4%, un šo straujo kritumu noteica vairāki objektīvi faktori. Pirmkārt, atšķirībā no Īslandes ekonomikas pārkaršanas gados nodarbinātība Latvijā pieauga daudz straujāk. To lielā mērā noteica tieši pirmspensijas un pensijas vecuma cilvēku, kā arī mazizglītotu darbinieku (cilvēku ar pamatizglītību un zemāku izglītības līmeni) ienākšana darba tirgū. Iespējams, daudziem no šiem cilvēkiem nebija atbilstošas prasmes augsti kvalificēta un produktīva darba veikšanai, tomēr izteiktais darbaspēka trūkums Latvijā dzina augšā algas. Tādējādi pirmskrīzes periodā Latvijā izveidojās būtiska plaisa starp darba algu un darba ražīgumu, un tas arī lielā mērā noteica, ka krīzes laikā daudzi uzņēmumi optimizēja savu darbību, atlaižot tieši mazkvalificētos darbiniekus. Savukārt Īslandē visus straujās attīstības gadus algu un produktivitātes pieaugums gāja roku rokā. To, iespējams, sekmēja Īslandes imigrācijas politika, ļaujot trūkstošo darbaspēku papildināt ar viesstrādniekiem. Atšķirībā no Latvijas Īslandē bija vērojama nozīmīga darbaspēka ieplūde, sākot ar 2004. gadu, kas strauji mazinājās krīzes laikā. Tomēr līdzīgi Latvijai arī Īslande neizvairījās no darbaspēka emigrācijas krīzes gados, kas palielinājās no stabilā aptuveni 4 tūkstošu cilvēku līmeņa 1995.-2005. gadā līdz vairāk nekā 10 tūkstošiem cilvēku 2009. gadā, kas šai valstī ir vēsturiski augstākais rādītājs pēdējo desmitgažu laikā. 

Otrs atšķirību cēlonis nodarbinātības jomā ir visai vienkāršs un slēpjas likumu pārmaiņās Latvijā krīzes laikā. 2009. gada 1. jūlijā līdzās pārējiem 164 likumiem un to grozījumiem stājās spēkā arī vecuma pensiju samazināšana par 70% strādājošajiem pensionāriem. Tieši šajā laikā vērojams arī izteikts ekonomiskās aktivitātes un nodarbinātības kritums pirmspensijas un pensijas vecuma iedzīvotāju grupā, kas ietekmēja arī kopējās nodarbinātības kritumu Latvijā.

Turpinot šķetināt pārējās iekšzemes kopprodukta komponentes, redzams, ka ne tikai patēriņa, bet arī investīciju sarukuma ziņā nav vērojamas būtiskas atšķirības Latvijas un Īslandes starpā. Proti, nozīmīgs sarukums bija vērojams abās valstīs, jo īpaši Īslandē, kur investīciju gada krituma maksimums bija 65% (Latvijā 44%). Arī 2010. gada beigās Īslandes investīciju gada pārmaiņas joprojām bija negatīvas (-8.1%), bet Latvijā tās jau tuvojās nulles līmenim (-1.8%), bet Igaunijā bija vērojams izteikts investīciju kāpums (+11.2%). Uz šādu norišu fona diezgan nepārliecinošs šķiet atsevišķu ekonomistu apgalvojums, ka valūtas devalvācija Latvijā būtu vainagojusies daudz mazākā iekšējā patēriņa kritumā un lielākā investīciju aktivitātē, kas sniegtu Latvijai daudz labākas turpmākās attīstības izredzes. Arī tiem, kas solīja straujāku būvniecības nozares atkopšanos devalvācijas gadījumā, nav izrādījusies taisnība - vismaz Latvijas-Īslandes piemēra ietvaros, jo abās valstīs būvniecības samazinājums bija līdzīgs: 33-34% 2009. gadā un 23-24% 2010. gadā. 

Tiktāl par kopējo. Tagad pievērsīsimies atšķirībām, kas noteica mazāku iekšzemes kopprodukta kritumu Īslandē, salīdzinot ar Latviju. Pirmkārt, šeit minams valdības patēriņš, kura kritums gada izteiksmē Īslandē nepārsniedza 5%, bet Latvijā pietuvojās 15%. Tas lielā mērā skaidrojams ar fiskālās politikas atšķirībām straujās izaugsmes gados, jo valūtas vērtības kritums nepasargāja Īslandi no budžeta ieņēmumu sarukuma. Īslandē budžeta ieņēmumi pirms krīzes 2005-2007. gados bija 47-48% no IKP, un krīzes laikā samazinājās līdz 41% no IKP 2009. gadā. Latvijā šajā pašā laikā budžeta ieņēmumi samazinājās no 35-38% līdz 34% no IKP. Taču būtiskas atšķirības bija pirmskrīzes fiskālās politikas jomā. Īslande dzīvoja ar budžeta pārpalikumu 5-6% no IKP apmērā visus straujās izaugsmes gadus, bet Latvijā tai pašā laikā bija vērojams budžeta deficīts. Tādējādi Latvijā labajos gados tika sabūvēta daudz augstāka budžeta izdevumu bāze, kas krīzes laikā bija jāmazina, jo neviens to nebija gatavs finansēt. Līdz ar to, kamēr Latvijā bija jāveic apjomīga fiskālā konsolidācija un jāatlaiž daudzi sabiedriskajā sektorā nodarbinātie, Īslande varēja atļauties palielināt nodarbināto skaitu gan valsts pārvaldē, gan arī izglītībā, veselības un sociālās aprūpes sfērā. 

Otra atšķirība vērojama eksporta jomā, kas Īslandes gadījumā bija svārstīgs, bet tā arī nesamazinājās krīzes laikā, pat uzrādīja mērenu izaugsmi. Latvijā, savukārt, līdzīgi kā gandrīz visās pārējās Eiropas valstīs, bija vērojams straujš eksporta sarukums, tā gada kritumam dažos ceturkšņos sasniedzot pat gandrīz 20%. Te jāpiebilst, ka viens no faktoriem, kas noteica Īslandes eksporta noturību krīzes laikā, bija valūtas vērtības kritums. Tomēr šķiet savādi – kādēļ eksports saruka gandrīz visās pārējās Eiropas valstīs, arī tajās, kuru valūtas krietni vien nosvārstījās, zaudējot lielu daļu to vērtības, bet tas pats nenotika Īslandē? Šeit atbilde varētu slēpties Īslandes eksporta specifikā. Aptuveni četras piektdaļas no Īslandes preču eksporta veido dabas resursi – jūras produkti un energoietilpīgās ražošanas produkti. Proti, papildus zvejniecībai Īslande aktīvi izmanto arī tai lēti pieejamo ģeotermālo enerģiju, pārvēršot to elektrībā un izmantojot, piemēram, alumīnija pārkausēšanai. Līdz ar to Īslandes eksportā ir daudz lielāka iekšzemē pievienotās vērtības komponente un mazāks importa īpatsvars. Latvijas eksports ir krietni vien diversificētāks, un daudzās jomās tam iekšzemē pievienotā komponente ir maza, bet liels importa īpatsvars. Tādēļ valūtas vērtības krituma ietekme uz Latvijas eksporta cenu konkurētspēju būtu mazāka un īslaicīgāka, jo valūtas vērtības kritums sev līdzi nestu straujāku ražošanas izmaksu sadārdzināšanos. Turklāt, atgūstot konkurētspēju iekšējās korekcijas ceļā, Latvijas eksports pēc krīzes sasniedza ceturto straujāko izaugsmes tempu Eiropā, Īslandē eksporta izaugsmei saglabājoties mērenai. 

Īslande no krīzes iziet ar augstāku valsts parāda nastu

Trešā atšķirība – tā nerunā par labu Īslandei  - ir saistīta ar valsts parāda kāpumu un banku sektora izredzēm. Lai gan valda uzskats, ka Īslande neglāba bankas un ļāva tām bankrotēt, neieguldot nodokļu maksātāju līdzekļus, tas gluži neatbilst patiesībai. Īslande restrukturizēja lielākās bankas, kas bija nonākušas grūtībās, atdalot iekšzemes operācijas no nerezidentu biznesa un sniedzot apjomīgu atbalstu banku darbības nodrošināšanai. Tas skaidri atspoguļojas Īslandes valsts parāda dinamikā, kas pieaudzis no 30% no IKP vēl pirms krīzes līdz 116% no IKP 2010. gadā (SVF prognoze). Bez valsts atbalsta Īslandes banku sistēma, visticamāk, būtu sabrukusi, smagi iedragājot tautsaimniecību, jo diezin vai kādas valsts banku sistēma spētu absorbēt tik milzīgu peļņu nenesošo kredītu pieaugumu, kāds pēc valūtas vērtības krišanās bija vērojams Īslandē. Piemēram, saskaņā ar SVF sniegto informāciju 2010. gada septembrī apmēram puse no lielajiem uzņēmumiem un aptuveni 40% no maziem un vidējiem uzņēmumiem izsniegtajiem kredītiem bija kļuvuši par peļņu nenesošiem, t.i., uzņēmumi šos kredītus nespēja atmaksāt. 

Tātad kopumā varam secināt, ka Īslande salīdzinājumā ar Latviju vai Igauniju nebūt nav veiksmes stāsts un ka mazāks iekšzemes kopprodukta un nodarbinātības kritums nekā Latvijā ir tālredzīgākas fiskālās un darba tirgus politikas kombinācija ar specifisko eksporta struktūru un valūtas vērtības kritumu. Jautājumu, vai Latvijai valūtas devalvācija būtu efektīvi palīdzējusi amortizēt ārējā pieprasījuma kritumu un nosargājusi eksporta izaugsmi krīzes laikā, esam daudzkārt skaidrojuši – diemžēl Latvijas eksporta struktūra ir līdzīga tām Eiropas valstīm, kurās bija vērojams būtisks eksporta kritums, pat par spīti valūtu vērtības samazinājumam. Īslande arī piedzīvoja straujāku investīciju sarukumu, kas nozīmīgi pasliktina tās ekonomikas nākotnes izredzes. Īslandē daudz straujāk ir pieaudzis valsts parāds, kas būs jāatmaksā nākamajām paaudzēm, un banku sistēmas bilancēs ir daudz lielāks peļņu nenesošo kredītu īpatsvars, samazinot izredzes, ka bankas tuvā nākotnē atsāks finansēt tautsaimniecību. 

Tomēr ir dažas lietas, ko varam no Īslandes mācīties. Tā, pirmkārt, ir tālredzīga fiskālā politika, straujās izaugsmes gados veidojot budžetu ar prāvu pārpalikumu, un, otrkārt, pārdomāta darba tirgus politika, ļaujot darbaspēka iztrūkumu, ekonomikai pārkarstot, aizvietot ar darbaspēka ieplūdi no ārvalstīm.

Raksts publicēts portālā www.ir.lv 2011. gada 11. aprīlī.