Latvijas iedzīvotāju skarbā nākotne

Nav nekāds noslēpums, ka Latvijas sabiedrība noveco. Šajā ziņā mēs neesam unikāls gadījums uz Eiropas valstu fona. 2011. gada 14. septembrī Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības (ES) Padome pat pasludināja 2012. par gadu aktīvai novecošanai un paaudžu solidaritātei.

2012. gads nebija veltīts tam, lai panāktu aktīvāku cilvēku novecošanu, kā neuzmanīgam lasītājam varētu likties, izlasot nosaukumu. Pasaules Veselības organizācija aktīvu novecošanu raksturo kā "procesu, kurā tiek optimizētas iespējas veselības, līdzdalības un drošības jomā, lai uzlabotu dzīves kvalitāti cilvēkiem, kas noveco". ES vadošās institūcijas ar savu lēmumu vēlējās sniegt papildu stimulu dalībvalstu politikas veidotājiem lieku reizi aizdomāties par ar sabiedrības novecošanu saistītām problēmām un varbūt pat sākt aktīvāk rīkoties, lai tās atrisinātu vai vismaz tām sagatavotos.

Sabiedrības novecošana ir plašāks jēdziens nekā cilvēka novecošana. Ar cilvēku viss ir skaidrs - mēs dzimstam, novecojam un mirstam. Sabiedrības novecošanu var izraisīt divi aspekti - cilvēki dzīvo arvien ilgāk un/vai bērni dzimst arvien mazāk. Tā rezultātā gados veco cilvēku īpatsvars sabiedrībā palielinās. Šo procesu tad arī sauc par sabiedrības novecošanu.

Ja skatās nākotnē (ne 3-5, bet 15-20 gadus uz priekšu), sabiedrības novecošana var radīt arvien pieaugošas ekonomiskas un sociālas problēmas gadījumā, ja politikas veidotāji laicīgi nespēs sagatavot sabiedrību un tautsaimniecību šādām demogrāfiskām pārmaiņām.

Kāpēc sabiedrības novecošanās tiek uzskatīta par problēmu?

Sabiedrības novecošanas process tiešā veidā ietekmē iedzīvotāju un tai skaitā darbaspēka skaitu un struktūru. Ja šodien mazinās jaundzimušo skaits, tad pēc 15-20 gadiem sāks mazināties jauno cilvēku skaits darbaspējas vecumā (kopš 2010. gada Latvijā darbaspējas vecums ir no 15 līdz 61 gadiem). Latvijas gadījumā jauno cilvēku skaits, kas atzīmē savu 15. dzimšanas dienu un iestājas darbaspējas vecumā, mazinās jau kopš 2003. gada (sk. 1. att.).

1. attēls. Latvijas iedzīvotāju skaits 15 gadu vecumā

Avots: Eurostat

Ar laiku tas var novest pie tā, ka sāks mazināties arī nodarbināto skaits. Nevis tāpēc, ka Latvijas iedzīvotāji emigrē no valsts vai notiek kaut kāda ekonomiskā vai finanšu krīze, kuras rezultātā cilvēkus atlaiž no darba un krītas ekonomiskās aktivitātes līmenis, bet tāpēc, ka kļūst mazāk cilvēku, kuri drīkst, grib un spēj strādāt. Savukārt mazāks strādājošo skaits ilgtermiņā nozīmē vājāku ekonomisko attīstību un līdz ar to lēnāku sabiedrības labklājības izaugsmi. Turklāt tas notiks uz pieaugoša pensionāru skaita fona, kas apgrūtinās strādājošo pienākumu nodrošināt kaut vai pieticīgu labklājības līmeni pensijā aizgājušajiem cilvēkiem.

Tas ir tikai viens piemērs, kādā veidā sabiedrības novecošana var nākotnē negatīvi ietekmēt tautsaimniecības un labklājības izaugsmi. Citi ietekmes veidi izskatīti nesen publicētajā Latvijas Bankas pētījumā "Prognozējot dabiskas iedzīvotāju pārmaiņas: Latvijas gadījums", kas veltīts Latvijas sabiedrības novecošanas problēmas izpētei (Forecasting Natural Population Change: the Case of Latvia).

Latvijas iedzīvotāji dzīvo arvien ilgāk

Latvijas iedzīvotāji dzīvo arvien ilgāk, kas veicina sabiedrības novecošanās procesu. Ja 1990. gadā dzimušai sievietei paredzamais mūža ilgums bija 74.4 gadi (vīrietim – 64.1 gads), tad 2011. gadā dzimušiem tas palielinājies attiecīgi līdz 78.6 un 68.5 gadiem.

Pats fakts, ka Latvijas iedzīvotāji dzīvo arvien ilgāk, ir visnotaļ pozitīvs. Jebkurā sabiedrībā tas tiek uzskatīts par godpilnu sasniegumu un šai tendencei ir savi iemesli. Pirmkārt, uzlabojas iedzīvotāju labklājības līmenis. Jo augstāks tas ir, jo vairāk iedzīvotājiem ir iespējas izvēlēties veselīgāku pārtiku un labāku medicīnisko aprūpi. Latvijā ienākumu līmenis uz vienu iedzīvotāju salīdzinājumā ar šo rādītāju vidēji eiro zonas dalībvalstīs (ņemot vērā arī cenu līmeņa atšķirības valstu starpā) ir vairāk nekā dubultojies kopš 1995. gada. 1995. gadā tas bija vairāk nekā 4 reizes (!) zemāks (tikai 24% no eiro zonas līmeņa), bet 2013. gadā tas jau pārsniedza 60%.

Otrkārt, tiek īstenotas politiskās iniciatīvas, kas orientētas uz iedzīvotāju ieradumu maiņu un līdz ar to uz veselīgākas un drošākas dzīves veicināšanu. Piemēram, tiek īstenotas dažādas pretsmēķēšanas kampaņas, un laika posmā no 2000. līdz 2010. gadam Latvijas pieaugušo iedzīvotāju īpatsvars, kas smēķē ikdienā, samazinājies par trešdaļu. Pozitīvi vērtējami arī centieni nodrošināt veselīgākas pusdienas skolās. Publiskie sporta pasākumi (piemēram, maratoni), sociālās kampaņas pret alkoholu un tabaku, jaunu aktīvajam dzīvesveidam piemērotu vietu radīšana un esošo vietu uzlabošana – tam visam ir savs pozitīvs ieguldījums iedzīvotāju veselības uzlabošanā un līdz ar to mūža garuma paildzināšanā. Viens no spilgtajiem efektīvas aktivitātes piemēriem, kura orientēta uz iedzīvotāju drošības uzlabošanu, mainot viņu ieradumus, ir alkohola reibumā izraisīto ceļu satiksmes negadījumu skaita samazinājums no vēsturiskā maksimuma 1998. gadā, kad tika reģistrēti 1420 šādi negadījumi, līdz tikai 347 negadījumiem 2009. gadā, un kopš tā laika šis rādītājs ir palicis relatīvi stabils.

Gan minēto u, gan arī citu faktoru (medicīnas attīstība, cilvēku arvien atbildīgāka attieksme pret savu veselību utt.) rezultātā Latvijas iedzīvotāju veselība pēdējos gados uzlabojusies, kas atspoguļojas arī paredzamā mūža ilguma rādītājos.

Tomēr viss nav tik rožaini un vēl ir daudz darāmā. Piemēram, Pasaules Veselības organizācijas veikta aptauja liecina, ka 2011. gadā Latvijā 40.5% bērnu vecumā no 13 līdz 15 gadiem izmantoja tabakas izstrādājumus. Turklāt 76.2% no skolēniem vismaz reizi savā mūžā ir izsmēķējuši cigareti. Tikai 60% no aptaujātiem bērniem gada laikā pirms aptaujas skolās notika diskusijas par tabakas izstrādājumu kaitīgumu, 55% klasē bija stāstīts par tabakas lietošanas negatīvajām sekām, 50.7% apsprieda iemeslus, kāpēc cilvēki viņu vecumā smēķē. Spriežot pēc minētā apsekojuma rezultātiem, var secināt, ka Latvijā joprojām nav sistemātiskas pieejas, lai informētu un diskutētu ar skolēniem par tabakas izstrādājumu kaitīgumu.

Gribētos minēt vēl vienu interesantu faktu no iepriekšminētā apsekojuma rezultātiem: neskatoties uz to, ka tabakas izstrādājumus aizliegts pārdot un pirkt cilvēkiem līdz 18 gadu vecumam, 70.4% no aptaujātiem bērniem, kas mēģināja nopirkt cigaretes veikalā, tās tika arī pārdotas. Diezgan traģisks atbildības trūkuma, vienaldzības un alkatības rādītājs, kas raksturo ne tikai pārdevējus, bet arī visu Latvijas sabiedrību. Protams, tas liecina arī par būtiskām uzraudzības un sodu sistēmas problēmām valstī.

Latvijas sabiedrība joprojām ir vadošajās pozīcijās ES iedzīvotāju vidū savai veselībai nodarītā kaitējuma ziņā. Pēc pieaugušo ikdienas smēķētāju īpatsvara (ap 28%) Latvija "lepni" ieņem 4. vietu. Savukārt pēc alkohola lietošanas Latvija jau daudzus gadus pārliecinoši izcīna sudraba godalgu.

Daudzi cilvēki Latvijā joprojām lieto neveselīgu uzturu un īsteno veselībai nedraudzīgu dzīvesveidu. Tā rezultātā, neskatoties uz visām pozitīvajām tendencēm, Latvijas sabiedrības veselības līmenis ir sliktākais ES iedzīvotāju vidū (sk. 2. att.).

2. attēls. Pieaugušo veselības stāvokļa pašnovērtējums (labs vai ļoti labs) īpatsvars, %

Avots: Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija/OECD, 2012

Graujoši slikta situācija ar veselību ir Latvijas iedzīvotājiem vecumā virs 65 gadiem. Tikai 8.4% no viņiem vērtē savu veselības stāvokli kā ļoti labu vai labu. Salīdzinājumam - Grieķijā, Vācijā, Spānijā, Francijā šis rādītājs ir ap 38%, Īrijā un Zviedrijā - ap 63.5% (saite). Tādējādi, atbildot uz jautājumu, kas traucē Latvijas iedzīvotājiem dzīvot vēl ilgāk, var droši teikt – galvenokārt viņi paši.

Bērni dzimst arvien mazāk

Tieši dzimušo bērnu skaita samazināšanās dēļ Latvijas sabiedrība sāka strauji novecot. 1988. gadā Latvijā pēdējo reizi bija novērots dzimstības koeficients (dzīvi dzimušo bērnu skaits pret sieviešu skaitu vecumā no 15 līdz 49 gadiem), kas pārsniedza tā saucamo aizvietošanas dzimstības koeficientu (pieņemts, ka tas ir 2.1, kas nodrošina iedzīvotāju skaita pastāvīgumu laika gaitā gadījumā, ja nepastāv emigrācija vai imigrācija). Kopš tā laika šis rādītājs nekad nav sasniedzis tādu dzimušo bērnu skaitu paaudžu nomaiņai.

1997. gadā summārais dzimstības koeficients sasniedza vēsturiski zemāko līmeni – 1.1 (sk. 3. att.). Tam par iemeslu bija vairāki faktori - migrācija, ekonomiskā situācija un socioloģiskie procesi.

3. attēls. Summārais dzimstības koeficients sievietēm vecumā no 15 līdz 49 gadiem

Avots: Eurostat, autora aprēķini

Latvijas neatkarības atgūšana pagrieza migrācijas plūsmas pretējā virzienā. Daudzi Latvijas iedzīvotāji, kuri bija iebraukuši PSRS laikos, emigrēja atpakaļ uz NVS valstīm, savukārt imigrācijas plūsma apsīka. Tā rezultātā 1990. gadu sākumā apmēram 15% no 1945. ‑ 1990. gados iebraukušajiem cilvēkiem izbrauca no Latvijas.

Savukārt Latvijas tautsaimniecības attīstība bija ļoti nelabvēlīga: laika posmā no 1991. līdz 1995. gadam tā saruka par 45%. Tas atstāja ietekmi arī uz dzimstības rādītājiem. No vienas puses, strauji samazinājās dzimušo bērnu skaits, bet, no otras puses, sievietes sāka atlikt plānus par bērniem uz vēlāku vecumu.

Zinātniskajā literatūrā var atrast vairākus iemeslus šādai rīcībai. Pirmkārt, lai cik banāli tas neizklausītos, bet cilvēkiem tik tiešām ir nepieciešama pārliecība par savu finansiālo stāvokli un nākotni, lai atļautos veidot ģimeni vai paplašinātu to. No šī viedokļa ilgtspējīga ekonomiskā attīstība (droša, riskiem nepakļauta iedzīvotāju labklājības izaugsme) būtu vērtējama kā viens no būtiskākajiem demogrāfijas uzlabošanas faktoriem Latvijā. 3. attēlā var redzēt, cik ātri un nežēlīgi ekonomiskā nestabilitāte ietekmē demogrāfiskos procesus. 2009. gada krīzes ietekmē dzimstības koeficients atkal jūtami noslīdēja uz leju, ģimenēm pieņemot lēmumu nogaidīt ar bērnu plānošanu līdz brīdim, kad ekonomiskās situācija stabilizētos, vai vispār atteikties no iecerētā ģimenes pieauguma. Pēckrīzes laikā diezgan straujš uzlabojums dzimstībā izskaidrojams arī ar šo atlikto plānu īstenošanu.

Ņemot vērā, ka vairākumam Latvijas jauniešu nav pastāvīgs atalgotais darbs, viņi ir finansiāli atkarīgi no saviem vecākiem vai (un) nav droši par savu finanšu stāvokli nākotnē. Līdz ar to viņi nesteidzas precēties, nerunājot jau par bērniem.

Tas liecina, ka valstij var būt liela loma demogrāfisko procesu uzlabošanā. Un tas nav viss. Pastāv arī dziļāki socioloģiskie procesi, kuri nosaka demogrāfisko situāciju. Daudz kas ir atkarīgs arī no sieviešu dzīves plāniem. Ekonomikas transformācijas rezultātā 1990. gados sieviešu īpatsvars ar augstāko izglītību būtiski palielinājies. Labāk izglītotas sievietes labprātāk veido karjeru un līdz ar to atliek bērnu plānošanu līdz laikam, kad viņām izdosies gūt panākumus profesionālajā jomā. Bērna piedzimšana agrā vecumā var samazināt sievietes iespējas gūt augstākus ienākumus, šis aspekts īpaši skar tās, kurām ir augstākā un profesionālā izglītība (saite).

Protams, jāņem vērā arī izmaiņas dzīves vērtībās. Sievietes vēlas būt pēc iespējas neatkarīgākas no vīriešiem. Bērna parādīšanās var ietekmēt attiecības un mājsaimniecības labklājības līmeni. Varbūt tieši tāpēc Latvijā strauji pieauga oficiāli nereģistrētu partnerattiecību skaits. Kopdzīve bieži tiek uzskatīta kā izmēģinājuma posms pirms laulībām. Tas arī veicina sievietes pirmā bērna ieņemšanu vēlākā vecumā nekā agrāk (saite).

Kas gaidāms 2030. gadā?

Izmantojot demogrāfiskajām prognozēm speciāli izstrādātu un starptautiski aprobētu ekonometrisko pieeju, veicām Latvijas iedzīvotāju dinamikas prognozi līdz 2030. gadam. Tika prognozēta dabiskā iedzīvotāju kustība, t.i., izmaiņas iedzīvotāju skaitā, kuras notiek dabiskā veidā - cilvēkam piedzimstot vai mirstot. Mehāniskas plūsmas jeb migrācijas procesi netika prognozēti. Tas būtiski nemaina rezultātus, jo pēckrīzes laikā novērojams straujš izbraukušo cilvēku skaita samazinājums un, turpinoties Latvijas tautsaimniecības ilgtspējīgai attīstībai, paredzēts, ka jau vidējā termiņā (3-5 gadu laikā) izbraukušo un iebraukušo cilvēku skaits līdzsvarosies. Līdz ar to tuvākajā laikā (ja nenotiks kādi neparedzamie ekonomiskie vai cita veida satricinājumi) dinamiku Latvijas iedzīvotāju skaitā noteiks galvenokārt dabiskie procesi.

Izstrādātās prognozes atbild uz jautājumu, kas mūs sagaida 2030. gadā gadījumā, ja ekonomiskā attīstība būs stabila, politikas veidotāju centieni uzlabot sociālo, ekonomisko un demogrāfisko situāciju valstī paliks līdzšinējā līmenī un sabiedrības ieradumi mainīsies ar līdzšinējiem tempiem. Piemēram, netiek prognozēts, ka no 2015. gada 23. augusta visi smēķējošie Latvijas iedzīvotāji atmetīs šo kaitīgo ieradumu vai ar 2017. gada 1. janvāri visām Latvijas ģimenēm piespiedu kārtā būs jābūt vismaz diviem bērniem. Demogrāfiskās prognozes izstrādātas tādā veidā, lai, analizējot iegūtos datus, Latvijas politikas veidotājiem būtu iespēja izlemt, vai ir nepieciešams kaut ko mainīt savā darbā un vai apmierina Latvijas sabiedrības nākotnes perspektīvas.

Balstoties uz pētījuma rezultātiem, var secināt, ka dzimstības koeficients (dzīvi dzimušo bērnu skaits pret sieviešu skaitu vecumā no 15 līdz 49 gadiem) turpinās pakāpeniski uzlaboties. Tomēr uzlabošanās nebūs tik strauja, kā gribētos. Paredzams, ka līdz 2030. gadam dzimstības koeficients uzlabosies tikai līdz 1.6 un būs joprojām tālu no līmeņa, pie kura var nesatraukties par iedzīvotāju izmiršanu. Tuvākajā laikā gaidāms nedaudz straujāks dzimstības uzlabojums nekā vidēji prognozējamajā periodā, ko noteiks krīzes laikā atlikto ģimenes pieauguma realizācijas plāni. Tomēr, neskatoties uz dzimstības rādītāja uzlabošanos, dzimušo bērnu skaits turpinās mazināties, jo turpinās mazināties arī sieviešu skaits reproduktīvajā vecumā.

Pakāpeniski turpinās palielināties iedzīvotāju paredzamais mūža ilgums. Ja 2011. gadā dzimušajām sievietēm tas bija 78.6 gadi, bet vīriešiem – 68.5 gadi, tad 2030. gadā piedzimušas sievietes varēs cerēt nodzīvot jau 82.0 gadus, bet vīrieši – 72.5 gadus.

Savienojot prognozēto dzimstību un mirstību, tika aprēķināta iedzīvotāju skaita dinamika (sk. 4. attēlu).

4. attēls. Latvijas iedzīvotāju skaits, tūkst. cilvēku, fakts un prognoze

Avots: Eurostat, autora aprēķini

Līdz 2030. gadam Latvijas iedzīvotāju skaits varētu samazināties gandrīz līdz 1 miljonam 800 tūkstošiem jeb aptuveni par 200 tūkstošiem. Turpināsies mainīties arī iedzīvotāju demogrāfiskā struktūra, pieaugot senioru īpatsvaram (ja 1990. gada senioru īpatsvars bija ap 18%, 2013. gadā - jau ap 28%, bet 2030. gadā sagaidāms, ka tas pārsniegs 36%). Tas nozīmē, ka nākotnē demogrāfijas spiediens uz Latvijas pensiju sistēmas stabilitāti turpinās pieaugt.  

Apkopojot iepriekš izklāstīto, var secināt, ka Latvijas sabiedrību 2030. gads sagaida ar vēl lielāku īpatsvaru vecu cilvēku, ar vēl mazāku bērnu skaitu un ar vēl lielāku slodzi uz strādājošajiem, kuri centīsies uzturēt kaut vai pieticīgu labklājības līmeni pensionējošiem cilvēkiem.

Līdz ar to politikas veidotājiem ir jārīkojas aktīvāk un efektīvāk, lai izveidotu demogrāfiskās situācijas uzlabošanai piemērotu sociāli-ekonomisko vidi Latvijā.

Novecošanās ekonomiskās sekas Latvijas tautsaimniecībai

Balstoties uz veiktajām Latvijas iedzīvotāju skaita un vecumstruktūras prognozēm, tika arī novērtētas ekonomiskās sekas, ar kurām nāksies sastapties tautsaimniecībai sabiedrības novecošanās rezultātā. Apskatīsim potenciālo tautsaimniecības izaugsmes tempu un iedzīvotāju pirktspēju - ekonomiskos rādītājus, kuriem ir iespējams veikt kvantitatīvo novērtējumu.

Salīdzinājumā ar scenāriju, kad iedzīvotāju struktūra nākotnē paliek nemainīga, ekonomiskās aktivitātes līmenis sabiedrības novecošanās rezultātā, ceritus paribus, samazināsies par 2 procentu punktiem līdz 2030. gadam. Absolūtajos skaitļos tas nozīmē, ka ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits vecumā no 15 līdz 74 gadiem saruks apmēram par 150 tūkstošu cilvēkiem. Tas negatīvi ietekmēs Latvijas tautsaimniecības potenciālo izaugsmes tempu, kas pakāpeniski palēnināsies un 2030. gadā būs par 0.5 procentu punktiem zemāks salīdzinājumā ar scenāriju, kad iedzīvotāju struktūra nākotnē paliek nemainīga. Citiem vārdiem sakot, tikai 2030. gadā Latvijas IKP nominālajā izteiksmē būs par aptuveni 7 miljardiem eiro zemāks, bet uzkrātais zaudējums pārsniegs 45 miljardus eiro.

Sabiedrības novecošana atstāj negatīvu efektu ne tikai uz tautsaimniecības izaugsmes potenciālu, bet arī uz iedzīvotāju pirktspēju. Statistikas dati liecina, ka pensionāru pirktspēja salīdzinājumā ar strādājošo pirktspēju vidēji ir divas reizes zemāka. Tas nozīmē, ka Latvijas pensionārs vidēji var atļauties nopirkt divreiz mazāk preču un pakalpojumu, un šī attiecība ir visai noturīga laika gaitā (sk. 5. attēlu). Kā jau minēts iepriekš, saistībā ar novecošanos senioru un līdz ar to pensionāru īpatsvars Latvijā pieaugs. Savukārt iedzīvotāju darbaspējas vecumā īpatsvars samazināsies. Vecumstruktūras izmaiņas rezultātā iedzīvotāju pirktspēja 2030. gadā būs par 3% zemāka, salīdzinot ar gadījumu, ja Latvijas iedzīvotāju vecumstruktūra paliktu nemainīga.

5. attēls. Pensionāru pirktspēja pret strādājošo pirktspēju, %

Avots: CSP, autora aprēķini

Kā liecina minētie piemēri, sabiedrības novecošana var diezgan būtiski bremzēt ekonomisko attīstību un iedzīvotāju labklājības izaugsmi ilgtermiņā. Nākamajā sadaļā apskatīsim, kādā veidā politikas veidotāji varētu veicināt demogrāfiskās situācijas uzlabošanos Latvijā.

Politiskā atbildība

Lai uzlabotu demogrāfisko situāciju valstī, politikas veidotājiem būtu jāīsteno dažādas dzimstību veicinošas (pro-natalist) politikas. Tās var sadalīt trīs daļās - tiešie naudas maksājumi, netiešie pārvedumi un darba un ģimenes savienojamības uzlabošana. Tomēr zinātniekiem nav vienota viedokļa, vai kāds no šiem pasākumiem atstāj nozīmīgu ietekmi uz dzimstības indikatoriem. No vienas puses, precīzas pārliecības nav, jo, vērtējot dzimstību veicinošu politiku efektivitāti, ir ārkārtīgi sarežģīti to atdalīt no citu ekonomisko un sociālo faktoru ietekmes. No otras puses, dažādās sabiedrībās viena un tā pati dzimstību veicinoša politika var darboties dažādi. Vienīgā dzimstību veicinošā politika, kas neizraisa karstas diskusijas, ir darba un ģimenes savienojamības uzlabošana.

Ne tikai vīriem, bet arī valstsvīriem būtu ļoti svarīgi nodrošināt sievietēm nepieciešamo komforta līmeni. Politikas veidotājiem jāveicina sieviešu iespēja pēc bērna piedzimšanas pēc iespējas ātrāk atgriezties darba tirgū, lai nezaudētu savu kvalifikāciju. Tas nozīmē, ka valstī ir jānodrošina atbilstoša bērnu aprūpes sistēma. Turklāt ir jāīsteno politika, kura veicinātu darba pieejamību un pietiekamu ienākumu līmeni sievietēm (gan darbā, gan bērna kopšanas atvaļinājumā). Nedrīkst aizmirst arī par to, ka, gadījumā, ja tiek īstenota politika, kura veicina darba pieejamību sievietēm, bet darba kā tāda nav, politikas īstenošanas rezultāts diez vai būs pozitīvs.

Politikas veidotājiem būtu ieteicams neaizmirst arī par jaunatnes problēmām. Kā jau iepriekš minēju, pārliecība par savām finanšu spējām un nākotnes tautsaimniecības pozitīvu attīstību (kas nozīmē arī personiskās labklājības līmeņa pieaugumu) ir noteicošs faktors jaunas ģimenes tapšanai un ģimenes pieaugumam. Jo agrāk jaunie cilvēki Latvijā kļūs finansiāli neatkarīgi un pašnodrošināti, jo stabilāk viņi jutīsies darba tirgū, jo ātrāk veidosies ģimenes un ātrāk šajās ģimenēs piedzims bērni.

Un šeit mēs atkal nonākam pie noteicošajiem demogrāfiskās situācijas uzlabošanas faktoriem – ilgtspējīgu tautsaimniecības izaugsmi, pārdomātu ekonomisko politiku un efektīvu sociālo reformu īstenošanas. Demogrāfisko situāciju valstī var ļoti viegli sagraut, bet atgūt zaudētās pozīcijas ir ļoti grūti. Ja politikas veidotāji pēc 5-10 gadiem vēlas saskatīt kādus pozitīvus rezultātus, jārīkojas jau tagad, kamēr vēl nav par vēlu un kamēr vairāk nekā 80% no Latvijas sievietēm vecumā no 25 līdz 39 gadiem joprojām vēlas ģimeni ar 2 vai vairāk bērniem (saite).

Raksts sagatavots, izmantojot Latvijas Bankas pētījuma "Prognozējot dabiskas iedzīvotāju pārmaiņas: Latvijas gadījums"  materiālus.