Par populismu un ekonomikas izaugsmi
Šajā komentārā vēlos nedaudz ieskatīties mūsu kaimiņvalstu un pārējo Centrālās un Austrumeiropas valstu attīstības tendencēs, savelkot tās kopā ar šo valstu īstenotajām ekonomikas politikām, lai ļautu lasītājam izvērtēt, kādi politikas īstenošanas virzieni ir izrādījušies veiksmīgāki, un kādi – mazāk veiksmīgi. Sāksim ar pašu ekonomikas tendenču apskatu.
Zemāk grafikā attēlota Centrālās un Austrumeiropas valstu ekonomikas virzība kopš 2000. gada, un attēlā pamanāmas vairākas visnotaļ interesantas tendences:
- Latvijas tautsaimniecība tāpat kā abas kaimiņvalstis – Lietuva un Igaunija – šīs krīzes laikā "nožāvās" pamatīgi. Lielākais ekonomikas kritums bijis tieši Baltijas valstīs, kuras līdz krīzei arī uzrādīja straujāko augšupeju. Tomēr Lietuva un Igaunija straujiem soļiem atgūstas, kam pakāpeniski seko arī Latvija, un uz šo brīdi to ekonomiskā izaugsme kopš 2000. gada ir bijusi 2. un 3. straujākā aplūkojamo valstu grupā.
- Līderpozīcijās ekonomikas izaugsmes ziņā ierindojas Slovākija – valsts, kas uzrādījusi pietiekami strauju augšupeju pirms krīzes, piedzīvojusi zināmu ekonomikas kritumu krīzes laikā un šobrīd jau no krīzes pilnībā atkopusies. Iespējams, ir kādas lietas, ko varam no šīs valsts mācīties.
- Interesants šķiet arī Ungārijas gadījums, kas ir pilnīgi pretējs Slovākijai. Proti, Ungārija pretstatā Slovākijas līderpozīcijai stabili ieņem pēdējo vietu. Arī šajā gadījumā, iespējams, ir lietas, ko varam aizgūt no Ungārijas – ko un kā nevajadzētu darīt.
- Interesanta šķiet arī Polijas pieredze, jo tā bija vienīgā valsts, kas šajā krīzē principā necieta.
Par Baltijas valstu lielo kritienu un straujo atpakaļ rāpšanos. Šeit diez vai ko jaunu pateikšu – Latvijas likstas diskutētas jau daudzkārt un tādēļ iespējams citvalstu pieredzes iztirzājums varētu šķist interesantāks, bet tomēr – lielāko kritienu krīzes laikā pamatā noteica daudz nozīmīgāka ekonomikas pārkaršana pirms krīzes. Dati, kas to raksturo, redzami tabuliņā zemāk. Tajā apkopoti vairāki rādītāji, kas liecina par ekonomikas pārkaršanu, un atbilstoši pēc katra rādītāja atzīmēts pārkarsušāko ekonomiku trijnieks. Redzams, ka Latvija pēc visiem indikatoriem ierindojas augšgalā, un mums stabili seko Igaunija. Lietuvas ekonomika no Baltijas trijnieka raksturojās ar mazāk izteiktām pārkaršanas pazīmēm, tomēr tajā straujās izaugsmes gados bija vērojams lielāks budžeta deficīts un krīzē tā iegāja ar augstāku valsts parāda līmeni, kas nozīmīgi ietekmēja tautsaimniecības virzību.
Polija šajā pārkarsēto ekonomiku tabulā izskatās labāk, tomēr ne tik pārliecinoši labāk, lai tikai un vienīgi šie faktori izskaidrotu tās ekonomikas ledlauža trajektoriju, kas vienīgā nepiedzīvoja jūtamu IKP kritumu. Latvijā daudzi ekonomikas komentētāji Polijas stabilo attīstību saista ar tās monetāro politiku, respektīvi, brīvi peldošo valūtas kursu, kas pārkaršanas gados revalvējās, bet krīzes laikā – devalvējās. Tomēr šeit paliek neatbildēts jautājums, kādēļ tikpat labi krīzes laikā neveicās Čehijai, Ungārijai un Rumānijai, kuru īstenotā monetārās politikas stratēģija un valūtas kursa svārstības bija līdzīgas. Ieskatoties tautsaimniecību norisēs dziļāk, tomēr iezīmējas vairākas atšķirības un faktori, kas ļāvuši Polijai sekmīgi iziet no ūdens sausai. Proti, Polijas ekonomika atšķirībā no vairuma pārējo reģiona valstu ir lielāka un noslēgtāka. Tātad globālās norises to ietekmē mazāk, bet iekšējam pieprasījumam lielāks svars. Tādēļ, lai gan Polijas eksports krīzes laikā nokritās būtiski, ekonomiku tas neietekmēja tik lielā mērā kā daudzās citās valstīs. Turklāt krīzes laikā Polijas iekšējais pieprasījums bija pārsteidzoši spēcīgs, ko sekmēja nodokļu politika. Pirmkārt, Polija pirms krīzes būtiski samazināja nodokļu likmes, kas atbalstīja mājsaimniecību ienākumus un patēriņu. 2007. gadā sociālais nodoklis tika samazināts par 3 procentu punktiem, kam sekoja vēl 4 procentu punktu samazinājums 2008. gadā. Tam papildus 2009. gadā nozīmīgi tika samazinātas progresīvā iedzīvotāju ienākumu nodokļa likmes – zemu ienākumu galā no 19% uz 18%, bet vidēju un augstu ienākumu galā līdz 28% atbilstoši no iepriekšējiem 30% un 40%. Savukārt investīciju aktivitāti atbalstīja ES fondu līdzekļu novirzīšana investīcijām infrastruktūrā, kā arī nepieciešamās investīcijas 2012. gada Eiropas futbola čempionāta nodrošināšanai, kas šoreiz norisināsies Polijā. Arī saskaņā ar Starptautiskā Valūtas fonda vērtējumu, tieši budžeta un nodokļu politika bija galvenais iemesls, kas ļāva Polijai izvairīties no lejupslīdes.
Interesants piemērs ir ekonomikas izaugsmes līdere – Slovākija. Tā ir valsts, kas, šķiet, darījusi visu pilnīgi pretēji tam, ko Latvijai kā attīstības modeli iesaka daži vietējie ekonomisti, proti, atlikt eiro ieviešanu, palielināt budžeta deficītu, devalvēt latu. Slovākija ne tikai izpildīja Māstrihtas kritērijus un ieviesa eiro 2008. gadā, kas tai ļāva sekmīgāk pārdzīvot finanšu krīzi, bet arī vairākas reizes līdz eiro ieviešanai revalvēja (nevis devalvēja) savu nacionālo valūtu, šobrīd ieņemot līderpozīcijas arī pēc straujākā reālā efektīvā valūtas kursa pieauguma. Tomēr šādas norises, pretstatā devalvācijas piekritēju paredzējumam, nav liegušas Slovākijai strauji attīstīties. Tieši pretēji – stabilas makroekonomiskās vides uzturēšana un kvalificēts darbaspēks ļāva Slovākijai piesaistīt apjomīgas ārvalstu investīcijas ražošanā, tām vainagojoties straujā rūpniecības un eksporta izaugsmē, kas sev līdzi vilka arī pārējo tautsaimniecību.
Tiktāl par Baltijas valstu, Polijas un Slovākijas pieredzi, kas lielākā vai mazākā mērā raksturojama ar vārdiem – veiksmes stāsts. Tomēr uzmanīgs lasītājs droši vien jautās, kur tad palicis virsrakstā solītais populisms. Īsā atbilde – Ungārijā.
Kā jau iepriekš minēts, Ungārijas ekonomikas izaugsme ir bijusi vislēnākā apskatāmo Centrālās un Austrumeiropas valstu grupā. To, protams, ietekmējuši dažādi faktori, bet viens no tiem skaidri duras acīs, apskatot Ungārijas ekonomikas datus. Ja mēs nezinātu patieso izteiciena "Kā var nesolīt?!" izcelsmes vietu, tad varētu šķist, ka tā ir Ungārija, jo šajā valstī politiķi ir ne vien solījuši, bet arī darījuši, dāsni dalot budžeta izdevumus. Grūti iedomāties citu valsti reģionā, kas ar budžeta deficīta palīdzību būtu stimulējusi ekonomiku vēl vairāk kā Ungārija, gan ieguldot naudu infrastruktūras objektu būvniecībā, gan dāsni piešķirot dažādus pabalstus un atalgojumu sabiedriskā sektora darbiniekiem. Liels budžeta deficīts šajā valstī ir bijusi pastāvīga parādība, un atsevišķos gados tas sniedzies 8-10% no IKP robežās. Diemžēl šāda stimulēšana nav glābusi Ungāriju no valsts ar vislēnāko ekonomikas izaugsmi statusa, tieši otrādi – veicinājusi stagnāciju, neļaujot efektīvi attīstīties privātajam sektoram.
Šoreiz tas arī viss. Ceru, ka apskatītie piemēri raisīs pārdomas un, izdarot savu izvēli par labu vieniem vai otriem politiķu solījumiem, palīdzēs atšķirt populismu no racionāliem un pamatotiem tautsaimniecības attīstības piedāvājumiem.
Vēlos informēt, ka tekstā:
«… …»
Jūsu interneta pārlūkā saglabāsies tā pati lapa
Komentāri ( 13 )
Latvijas pieredze raksturojama ar vārdiem – veiksmes stāsts?
• Reālā IKP kritums lielākais ES – divos gados 21.4%
• Bezdarbs 16.5% (II cet. 2011. CSP), pat pēc LB datiem 12.1%
• Budžeta deficīts 9.5% (2009), 7,1% (2010), arī šogad valdība plāno tērēt par 3 miljoniem eiro dienā vairāk nekā ieņem
• Valdības ārējais parāds 8.4 miljardi EUR
• Recesijā augoši nodokļi
• Elektroenerģijas cena tiek paaugstināta par 44.5%
• Nabadzības risks augstākais ES 25.7% (2009), Gini koeficients 37.4
• Iedzīvotāju dabiskais pieaugums mīnus 123’001 un katastrofālā emigrācija pēdējos 10 gados valsts iedzīvotāju skaitu samazinājusi līdz aptuveni 1.9 miljoniem, t.i. vairāk nekā abu okupācijas varu noziegumi 1940-49
Manuprāt, "veiksmes stāsts" skan diezgan ciniski.
Slovākijas un Polijas ekonomikas "motors" ir to rūpnieciskā ražošana un to viecinošā ekonomiskā politika. Es, protams, neatbalstu nedz budžeta deficīta palielināšanu, nedz lata devalvāciju esošajā situācijā, taču LB proponētā sasteigtā Eiro ieviešana un aritmētiskā izdevumu apcirpšana Latvijas ekonomikas augsmi arī nenodrošinās, bet dzīs valsti dziļāk nabadzības slazdā.
Latvijai ļoti pietrūkst nepopulistiska ekonomiska diskusija par valsts ekonomikas augsmes jautājumiem. Uz to tad arī aicinu.
makroekonomika.org
Par Latviju, protams, diskutējams jautājums, tādēļ arī komentārā vairāk vērsu uzmanību tieši uz kaimiņvalstīm, kas atkopjas straujāk. Atskatoties uz pēdējo desmitgadi, ne tuvu neesam līderi, bet arī ne paši neveiksmīgākie ekonomikas izaugsmes ziņā. Protams, ir ļoti daudz lietu, ko darīt labāk/savādāk. Tādēļ atvainojos, ja esmu licis sajusties nelāgi ar savu komentāru.
Dažas tehniskas piezīmes:
1) Pirms lielā kritiena arī ekonomikas pieaugums bija straujākais ES;
2) LB neapkopo datus par bezdarbu, to dara Nodarbinātības valsts aģentūra un, kā jau Jūs pareizi minat, arī CSP. CSP ir aptauju dati, un tur novērtē darba meklētāju īpatsvaru. Savukārt NVA apkopo reģistrēto bezdarbu;
3) Varu tikai pievienoties par nodokļiem, tā nebija laba izvēle;
4) Par emigrāciju - nebūt ne visi aizbraukušie cilvēki ir Latvijai zuduši. Turklāt brauca projām ne vien krīzes laikā, bet arī pēc iestāšanās ES, kad ekonomika auga rūkdama. Daļa cilvēku noteikti agriezīsies, pasaulē ir bijuši līdzīgi piemēri, kas par to liecina. Jūs taču arī atgriezāties no Dānijas, vai ne? :)
5) Latvijas Banka nekad nav aicinājusi aritmētiski cirpt izdevumus. Gluži otrādi - vienmēr esam aicinājuši veikt reformas.
6) Par eiro - Māstrihtas kritēriju izpilde ir nepieciešama mums pašiem, lai neatgrieztos uz tās pašas "skatuves", kur bijām 2009. gadā. Eiro pats par sevi nav brīnumzāles, bet raugoties stratēģiski nākotnē, kad šī brīža Eirozonas problēmas būs atrisinātas, tas var palīdzēt arī mums attīstīties straujāk, ja pratīsim sniegtās iespējas izmantot.
7) Par nabadzības slieksni un Gini - jā, tā ir problēm, bet tā nebūt nav parādījusies šīs krīzes laikā, bet gan daudz agrāk. Piekrītu, ka vienādi vai otrādi šeit ir nepieciešams risinājums. Viens no variantiem, par ko arī mēs esam runājuši, laikā kad tas būs izdarāms no budžetēšanas viedokļa - pārnest nodokļu svaru no darbaspēka uz patēriņu un kapitālu.
ja amerikāņi 2008.g. nebūtu paklupuši un paklupinājuši visus pārējos, tad mums tagad ikp pret 2000.g. būtu 220%, bezdarbs 5%, budžeta deficīts nebūtu, ārējais parāds 2bE
Poļu bankas vienkārši nedeva kredītus treknajos gados(jo bija konservatīvas) tāpēc ne straujš kāpums, ne kritums (šoreiz paveicās), bet Slovākijā liels ārvalstu investīciju daudzums, savukārt ungāru valdība ir ģeniāla visu laiku, tagad viņa gatavojas piemaksāt tiem kas aizņēmušies šv frankos, sakarā ar tā augsto kursu
Latvijas homosovetikus ar saviem paradumiem ir atsevišķs temats
Datu bāzi vajag paplašināt:)
Ja amerikāņi nebūtu paklupuši, tad šodien šeit būtu Grieķija tās drūmākajā variantā. IKP nevarēja bezgalīgi augt visiem šiverējot pa veikaliem un reizi gadā apmeklējot banku, lai pārkreditētos uz nekustamā īpašuma cenas pieaugumu.
Šeit kā reizi krājumos ir grafiks, kur redzams, kuras tieši nozares izraisījušas lielo kritumu Latvijā 2009. gadā: http://ow.ly/i/hqx0
ja naudas plūsma nebūtu tik strauji apsīkusi, tad tik dramatiskas sekas nebūtu un Grieķija jau nu noteikti nē- 2008g. budžeta deficīts 4% no IKP pie zema ārēja parāda,kā arī Kalvītis nomests, inflācija pazemināta, labi, IKP pieaugums piebremzētos un meklētu citus avotus, bet nenogāztos
Ļaujiet man saprast, kādā ziņā Ungārijas izvēle palīdzēt hipotekāro kredītu ņēmējiem ir slikta ideja? Likumā noteiktais piesaistes kurss Šveices frankam būs 180 forinti par 1 franku, tirgus kurss - 235 franki.
Te nav jautājums tikai par taisnīgumu, bet arī līdzekļu 'atbrīvošanu', tādējādi panākot, ka palielinās iekšējais patēriņš.
Vai tomēr labāk kā Latvijā, kur lielai daļai hipo kredītu ņēmēju visi ienākumi aiziet kredītu atdošanā un komunālajos?
Latviju nu nemaz nav veiksmes stāsts. Aizbrukušie atgriezīsies Latvijā tikai tad, kad šeit varēs dzīvot pie minimālās algas, vai nu vecumā, kad bus nopelnīta pensija citā valstī.
Kamēr nepalielināsies iedzīvotāju pirktspēja, tikmēr īpašu labumu nepanāksim.
Ļoti daudz stāstam, ka aug Latvijas eksporta apjoms, bet aizmirstam pieminēt, ka tik pat strauji aug imports.
ļoti interesants ieraksts sanācis. Man jautājums par Poliju rodas - kādēļ tad Polijai izdevās noturēt izaugsmi - vai tiešām tur galvenais iemesls bija tikai progresīvais nodoklis un iekšējais patēriņš (kas patiešām ir gana liels EU mērogā)?
Sveiciens! Nodokļu likmju samazināšana bija viens no galvenajiem iemesliem. Protams jāņem vērā, ka Polijas ekonomika nebija pārkarsēta pirmskrīzes laikā, un tur savu lomu noteikti spēlēja arī banku sektora uzvedība. Lai gan Polijā arī lielu īpatsvaru ieņēma ārvalstu bankas, gluži tāpat kā Čehijā to biznesa modelis bija atšķirīgas no Baltijas valstīs dominējošo banku biznesa modeļa. Pie mums kredītu bums tika finansēts pamatā ar ārvalstīs aizņemtu naudu, kas nozīmīgi karsēja ekonomiku, bet daudzās Centrāleiropas valstīs ārvalstu banku meitas bankas kreditēšanas resursus guva pamatā piesaistot vietējos depozītus.
Faktiski no Jūsu teiktā secinu, ka finanšu sektors no asinsrites sistēmas uzturētāja un veidotāja pārtapis par ārpus organisma eksistējošu orgānu kopumu (tēlaini izsakoties), kurš dzīvo savu neatkarīgu dzīvi bez saistības ar reālo tautsaimniecību. nezinu kā Jums, bet man paliek neomulīgi, ja kādas bankas vadība 5 cilvēku sastāvā spēj izšķirt vienas valsts ekonomikas likteni. rodas jautājums par valsts institūciju kā kontrolējošās un sodošās varas iemiesojuma nozīmi.
nauda ir tikai viens no varas atribūtiem, naudasmaisi nekontrolē valdības, bet viņiem ir zināma ietekme:D ja naudasmaisi sāk dzīvot pārāk atrauti no reālās tautsaimniecības, notiek finanšu krīze;) tā kā don't worry be happy
Valstis konkurē savā starpā par ierobežotajiem naudas resursiem. Kā zināms, visa nauda nonāk apgrozībā kā kredīti, tātad visi konkurē ar visiem par tās atdošanu. Nav tik svarīgi, cik tieši esi produktīvs, bet ka esi produktīvāks par citiem - tad iespējama pozitīva importa/eksporta bilance. Attiecīgi, šai cīņā uzvar tādas valstis, kurām ir sekojoši resursi:
1. Galvenais resurss - izglītība. Šeit pieskaitāma ne tik daudz formālā, akadēmiskā, kā reālais izmantojamo prasmju līmenis, lai varētu konkurēt starptautiski. Lai šādu konkurētspējīgu līmeni iegūtu, vajadzīgas apmēram divas paaudzes (Somijas piemērs). Visa rūpniecība ir atkarīga galvenokārt no zināšanām un prasmēm.
2. Dabas resursi. Tā ir bāze, pret kuru pielietot zināšanas. Slovākijā un Čehijā, cik man zināms, ir spēcīgas metālapstrādes un citas rūpnieciskās ražošanas tradīcijas, līdzīgi kā Šveicē. Polija, Ungārija un Baltijas valstis ir savstarpēji līdzīgas, agrāras valstis.
3. Sadarbības tradīcijas. Polijā ir ļoti attīstīta kooperācijas kustība, tai skaitā finanšu kooperācijas. Nozīmīgs procents lauku rajonu kredītu iet caur kredītu kooperatīviem, atstājot naudu Polijā. Poļiem pat koncentrācijas nometnēs bija savas krājaizdevu sabiedrības. Ņezinu, kā Ungārijā, taču Latvijā kredītu kooperatīvu jautājums ir ļoti sāpīgs. Banku peļņa, visticamāk, Latvijā nepaliek.
4. Politiskā ietekme uz globālajiem finanšu procesiem, ieskaitot militāro. Cīņa par naudu ir izmisīga, tāpēc tiek pielietoti dažādi politiskā spiediena piegājieni, lai sev izspiestu lielāku kumosu. Poļi ir slaveni ar savu patriotismu un sīksto kaulēšanos ES struktūrās. Iespējams, tāpēc viņu valdības lidmašīna "nogāzās". Attiecīgi, Francija, Vācija, Lielbritānija un citas "galvenās" ES valstis var atļauties to, ko nevar Latvija vai Grieķija.
5. Augošs iedzīvotāju skaits. Ja jauno cilvēku ir vairāk par vecajiem, uzturamajiem, un šo jauno cilvēku izaudzināšana ir lēta, tad ir lielāki nodokļu ieņēmumi un mazāki izdevumi. Laba izglītība un lēta audzināšana zināmā mērā ir pretrunīgi lielumi, tāpēc visas ekonomiski attīstītās valstis cenšas ievest jaunus, izglītotus un spējīgus cilvēkus, kas nav grūti, ievērojot attīstīto valstu lielāko maksātspēju. Un ar cilvēku audzināšanu nodarbojas galvenokārt trešās pasaules valstis.
Ir vēl viens cits ceļš, kā labi dzīvot konkurences apstākļos, proti - izstāties no šī žurku skrējiena, ieviešot norēķinu sistēmu, kas balstās uz bezprocentu aizņēmumiem, vai vismaz nav atkarīga no starptautiskā kapitāla aizdevumiem un nepārdala naudu banku labā; lai nauda nav šaurā ekonomikas vieta, kā tagad.