Vai devalvācija ir tā vērta, lai neieviestu eiro?

Pēdējā laikā gan Latvijā, gan ārvalstu medijos atkal atsākusies diskusija par Latvijas krīzes pārvarēšanas stratēģiju un to, vai tomēr nebūtu bijis labāk, ja lats tiktu devalvēts. Ja ASV ekonomistu intereses atjaunošanās par Latviju, visticamāk, saistāma ar "fiskālās klints" debatēm, kur jautājums par ASV budžeta izdevumu samazināšanu joprojām nav atrisināts un Latvijas krīzes pārvarēšanas pieredze pēc nepieciešamības tiek izmantota kā pozitīvs vai negatīvs piemērs no viena vai otra politiskā flanga puses, tad Latvijā, šķiet, tam par pamatu varētu būt virzība uz eiro ieviešanu un devalvācijas apoloģētu centieni to attālināt jebkuriem līdzekļiem.

Lai gan iepriekš diskutēts jau daudzreiz, medijos atkal varam lasīt komentārus par Latvijas krīzes pārvarēšanas stratēģiju un tās sekām ekonomikā. Šoreiz gan galvenais uzsvars tiek likts uz norisēm darba tirgū. Proti, gan pazīstamais ASV ekonomists Pols Krugmans, gan viens no aktīvākajiem devalvācijas aizstāvjiem Latvijā uzņēmējs Jānis Ošlejs kā sazobē peļ mūsu izvēlēto ekonomikas politiku krīzes pārvarēšanai, apgalvojot, ka tā novedusi pie nozīmīga nodarbinātības krituma. Ošlejs uzsver, ka Latvijā nodarbināto skaits joprojām ir zemāks nekā 2004. gadā, kad iestājāmies Eiropas Savienībā, turpretim Islandē nodarbināto skaits tuvs pirmskrīzes līmenim, kas esot skaidrojams tieši ar krīzes pārvarēšanas stratēģijas izvēli. Proti, Islandes modelis, izvēloties devalvēt kronu un neatdot parādu ārvalstu kreditoriem, esot izrādījies veiksmīgāks. Abi kungi analīzē izmanto nodarbināto skaitu un, balstoties uz to, izdara secinājumu par Latvijas krīzes pārvarēšanas stratēģijas neveiksmi, jo piedzīvojām lielu nodarbināto skaita samazinājumu (atbilstošos rakstus skatīt šeit un šeit).

Vai tiešām valūtas devalvācija spēj sniegt valstīm kā Latvija atbalstu krīzes brīžos un vai šāda instrumenta saglabāšanas vārdā Latvijai būtu jāatsakās no eiro ieviešanas?

Kā ekonomistam man šķiet dīvaini, ja kādi strikti apgalvojumi tiek izdarīti, balstoties uz viena rādītāja analīzi, un tādēļ nolēmu palūkoties dziļāk, kādi procesi noteikuši nodarbināto skaita pārmaiņu atšķirības Latvijā un Islandē, un vai tiešām varam teikt, ka atšķirības radušās abu valstu dažādo krīzes pārvarēšanas stratēģiju dēļ.

Analīzei izmantosim "Eurostat" datus (izņemot migrācijas rādītājus, kas plašāk pieejami  nacionālo statistikas biroju datu bāzēs). Lai rādītāji būtu salīdzināmi un ērti aplūkojami grafikos, lietosim sezonāli izlīdzinātus bāzes indeksus, kas izteikti pret 2007. gada vidējo vērtību (augstākais punkts pirms krīzes). Tas ļaus ērtāk salīdzināt norises krīzes gados. Analizējot Latvijas nodarbinātības rādītājus, jāņem vērā, ka datu rindās ir vērojams strukturāls pārrāvums (grafikos attēlots ar raustītu līniju). Tas saistīts ar to, ka kopš 2011. gada 1. ceturkšņa dati pārrēķināti atbilstoši jaunajiem tautas skaitīšanas rezultātiem, kas maina šo rādītāju līmeni, bet iepriekšējo gadu dati pagaidām vēl nav pārrēķināti, tādēļ to līmenis ir pārvērtēts un nav salīdzināms ar 2011. gada rādītājiem.

Apskatot statistikas datus, patiešām nodarbināto skaita ziņā Islande piedzīvojusi mazāku kritumu par Latviju (skatīt 1. attēlu). Turklāt, kā uzsvēris Jānis Ošlejs, Latvijas nodarbināto skaits joprojām ir zemāks par 2004. gada līmeni. Turpretim Islandē, lai gan nodarbināto skaits arī kritis, samazinājums bijis mazāks un šobrīd ir tuvs 2006. gada līmenim. Tātad fakti par to, ka šobrīd Latvijā nodarbināts krietni vien mazāk cilvēku nekā pirms krīzes un pat mazāk nekā 2004. gadā, kad iestājāmies Eiropas Savienībā, ir patiesi. Tas gan pagaidām neļauj izdarīt nekādus secinājumus par to, vai tās ir dažādo krīzes pārvarēšanas stratēģiju sekas.

1. attēls. Nodarbināto skaita dinamika, % no 2007. gada vidējā līmeņa, sezonāli izlīdzināts

Salīdzinot Latvijas un Islandes nodarbinātības līmeni, nevis nodarbināto skaitu, situācija mainās (skatīt 2. attēlu). Latvijas nodarbinātības līmenis, lai gan ekonomikas pārkaršanas gados būtiski pieauga un krīzes laikā būtiski samazinājās, ir jau pārsniedzis 2004. gada līmeni, kad ekonomika bija līdzsvarā un nebija vērojamas būtiskas pārkaršanas pazīmes, un turpina palielināties. Savukārt Islandes nodarbinātība krīzes laikā kritās un joprojām ir zemāka nekā 2004. gadā. Tā faktiski krīzes laikā ir samazinājusies un saglabājas daudz zemākā līmenī nekā laika posmā kopš 2003. gada[1] līdz krīzei, turklāt nav vērojamas būtiskas atkopšanās pazīmes.

2. attēls. Nodarbinātības līmeņa (15-64 g.) dinamika, % no 2007. gada vidējā līmeņa, sezonāli izlīdzināts

Papildus Islandē būtiski pieaudzis ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaits (skatīt 3. attēlu), kas de facto ir slēptais bezdarbs. Tie ir darbaspējas vecuma iedzīvotāji, kuri atstāj darba tirgu jeb pārtrauc aktīvi meklēt darbu. Krīžu laikā šis rādītājs pieaug, jo cilvēkiem zūd cerības atrast darbu. Salīdzinot abas valstis, skaidri redzams, ka Islandē slēptais bezdarbs pieaudzis un arī šobrīd saglabājas augstā līmenī, turpretim Latvijā tas ir būtiski samazinājies un saglabājas zems.

3. attēls. Ekonomiski neaktīvo darbaspējas vecuma (15-64 g.) iedzīvotāju skaita dinamika, % no 2007. gada vidējā līmeņa, sezonāli izlīdzināts

Kā tad ir skaidrojamas minētās atšķirības nodarbināto skaita un nodarbinātības līmeņa ziņā? Nodarbinātības līmenis ir nodarbināto skaits, kas attiecināts pret valstī esošo iedzīvotāju skaitu darbaspējas vecumā. Proti, tas parāda, cik liela daļa no valstij pieejamā darbaspēka resursa ir nodarbināta. Tieši šo rādītāju, nevis nodarbināto skaitu, bieži vien izmanto ekonomiskās politikas analīzei, jo to mazākā mērā ietekmē demogrāfijas tendences.

Islande ir viena no retajām pārtikušajām sabiedrībām, kur dzimstība būtiski pārsniedz mirstību. Latvijā turpretim situācija ir pilnīgi pretēja (skatīt 4. attēlu). Turklāt tam nav nekāda sakara ar izvēlēto krīzes pārvarēšanas stratēģiju, jo šādas tendences bija vērojamas jau ilgi pirms nesenās finanšu krīzes. Dzimstības un mirstības samēram kopā ar migrācijas tendencēm ir nozīmīga ietekme uz darbaspējas vecuma iedzīvotāju dinamiku valstī, kas tālāk atspoguļojas arī nodarbināto skaitā.

4. attēls. Iedzīvotāju dabiskā kustība (dzimstības pārsvars pār mirstību uz 1000 iedz.)

Tieši ilglaicīgi augstais dzimstības pārsvars pār mirstību Islandē ir ļāvis saglabāt augstāku nodarbinātību arī krīzes laikā, jo darba tirgū ienākošās jaunās darba rokas kompensēja straujo krīzes izraisīto emigrācijas pieauguma efektu, ļaujot saglabāt augstāku darbaspējas vecuma iedzīvotāju līmeni šajā valstī (skatīt 5. attēlu). Tādēļ nav pārsteigums, ka arī nodarbināto iedzīvotāju skaits uzrādījis augšupejošu tendenci. Līdz ar to, analizējot vien nodarbināto iedzīvotāju skaitu un neaplūkojot citus nodarbinātības rādītājus, atšķirības, ko radījušas ilgtermiņa demogrāfiskās situācijas attīstības tendences, tikušas pieskaitītas nesenās finanšu krīzes sekām, tādējādi nonākot pie nekorekta secinājuma.

5. attēls. Darbaspējas vecuma (15-64 g.) iedzīvotāju skaita dinamika, % no 2007. gada vidējā līmeņa, sezonāli izlīdzināts

* Kā jau iepriekš minēts, Latvijā arī darbaspējas iedzīvotāju skaita statistiku ir ietekmējuši nesenie tautas skaitīšanas rezultāti, kas šobrīd atspoguļojas tikai 2011. gada rādītājos, bet ne iepriekšējo gadu datos, jo atbilstošs datu pārrēķins vēl nav veikts. Tas izskaidro spējo darbaspējas iedzīvotāju skaita kritumu 2011. gada pirmajā ceturksnī. Realitātē šis kritums ir bijis daudz izstieptāks laikā, jo Latvijā iedzīvotāju emigrācija notikusi pakāpeniski visas iepriekšējās desmitgades laikā. Tādēļ, veicot atbilstošu statistisko datu pārrēķinu, darbaspējas vecuma iedzīvotāju skaita dinamika Latvijā iegūs spēju, bet daudz pakāpeniskāku lejupejošu tendenci, kas, to vizualizējot attēlā, savienos 2000. gada darbaspējas iedzīvotāju skaita līmeni ar 2011. gada atbilstošo līmeni. 

Demogrāfiskās situācijas attīstība ir noteikusi negatīvu nodarbināto skaita izmaiņu tendenci Latvijā, bet pozitīvu – Islandē. Līdz ar to Islande spēja nodrošināt stabilu darba roku skaitu arī nesenās krīzes laikā, neskatoties uz būtisku emigrācijas pieaugumu (skatīt 6. attēlu), bet Latvijā darba roku skaits turpinājis strauji samazināties.

6. attēls. Iedzīvotāju migrācijas saldo, % no iedzīvotāju skaita

Visai zīmīgi, ka Islande krīzes laikā ir kļuvusi no valsts ar būtisku darbaspēka ieplūdi par valsti ar nozīmīgu darbaspēka izplūdi. Neskatoties uz to, ka Islandē algu līmenis ir daudzreiz augstāks nekā Latvijā un pārējās Austrumeiropas valstīs un tā bija viena no valstīm, kas uzņēma nozīmīgas imigrantu plūsmas, 2009. gadā emigrācija sasniedza tādus pašus apmērus kā Latvijā. Turpmākajos gados emigrācija mazinājās, bet tas lielā mērā raksturo izbraukšanas mazināšanos ārvalstu pilsoņu (imigrantu) starpā, reālajām algām, neskatoties uz kritumu krīzes laikā, Islandē tomēr joprojām saglabājoties daudzkārt augstākām nekā, piemēram, Austrumeiropas valstīs, no kurām nāca liela daļa Islandes imigrantu. Turpretim Islandes pilsoņu starpā emigrācija joprojām ir nozīmīga (skatīt 7. attēlu). Ņemot vērā, ka pirms krīzes Islandē neto emigrācija bija pozitīva, bet Latvijā - negatīva, krīzes ietekmes novērtēšanu jāveic, salīdzinot faktisko situāciju ar situāciju, kāda būtu bijusi, ja migrācijas saldo visus krīzes gadus būtu saglabājies pirmskrīzes (2007. gada) līmenī. Veicot pavisam vienkāršus aprēķinus, redzams, ka krīzes rezultātā migrācijas dēļ Islande zaudēja 8.9% no iedzīvotāju skaita, kāds tas būtu, ja krīze nebūtu iestājusies. Turpretim Latvijā atbilstošais rādītājs ir divas reizes mazāks (4.0%). Tas liek domāt, ka valūtas devalvācija nebūt nenodrošina mazāku emigrāciju pretēji tam, ko cenšas iegalvot devalvācijas aizstāvji Latvijā. Tieši otrādi, reālo algu pirktspējas kritums, devalvējot nacionālo valūtu, un neziņa par nākotni daudz lielākā mērā nekā iekšējās korekcijas scenārija gadījumā rosina iedzīvotājus meklēt darbu un stabilitāti ārvalstīs.

7. attēls. Islandes iedzīvotāju migrācijas saldo sadalījumā pēc migrantu pilsonības, tūkst. iedz.

Atgriežoties pie nodarbinātības līmeņa dinamikas (2. attēls), ne visas atšķirības Latvijas un Islandes gadījumā skaidrojamas ar atšķirīgajām demogrāfijas tendencēm. Lai gan nodarbinātības līmenis Latvijā atkopjas, krīzes sākumā tā kritums bija izteiktāks nekā Islandē. Tādēļ jautājums par to, kas noteicis straujāku nodarbinātības kritumu Latvijā un vai šīs atšķirības varētu būt saistītas ar krīzes pārvarēšanas stratēģijas izvēli, joprojām paliek aktuāls.

Diemžēl, izpētot sīkāk tā laika norises, varam izdarīt secinājumu, ka minētās atšķirības pamatā nosaka daudz necilāks iemesls, ne fundamentālas dabas izvēle starp valūtas devalvāciju vai taupības politiku. Kā dažreiz mēdz teikt, "velns ir detaļās", un diemžēl atsevišķas Latvijas valdības konsolidācijas pasākumu detaļas ir bijušas liktenīgas nodarbinātībai Latvijā. Proti, savulaik pieņemtie lēmumi par pensiju būtisko samazinājumu strādājošajiem pensionāriem ir nozīmīgi ietekmējuši senioru nodarbinātību Latvijā, to samazinot par 45 tūkstošiem cilvēku vecuma grupā virs 60 gadiem (aptuveni 25 tūkstošiem cilvēku vecuma grupā 60-64 gadi), sākot ar 2009. gada vidu (skatīt 8. attēlu).

8. attēls. Nodarbināto skaita vecuma grupā virs 60 gadiem dinamika, % no 2007. gada vidējā līmeņa, sezonāli izlīdzināts

Minētajiem lēmumiem draudot būtiski samazināt strādājošo pensionāru kopējos ienākumus, šie cilvēki izvēlējās pamest darba tirgu, turpinot saņem tikai pensiju, un neatgriezās pēc šo lēmumu formālas atcelšanas. Tādējādi minētie lēmumi neietekmēja kopējo budžeta konsolidācijas apjomu, bet atstāja būtisku ietekmi uz Latvijas darba tirgu. Veicot Latvijas nodarbinātības līmeņa korekciju ar minētajiem 25 tūkstošiem cilvēku, varam redzēt, ka tas jau nozīmīgi pietuvojas Islandes nodarbinātībai krīzes sākuma posmā, un atšķirības abu valstu starpā kļūst minimālas (skatīt 9. attēlu). Turklāt šāds rezultāts vērojams, neskatoties uz to, ka Islandē darba tirgus straujās izaugsmes gados bija līdzsvarā, bet Latvijā tas bija būtiski pārkarsis, līdz ar to nodarbinātības korekcijai krīzes laikā Latvijā bija jābūt jūtami lielākai nekā Islandē.

9. attēls. Nodarbinātības līmeņa dinamika, pieņemot, ka lēcienveidīgais nodarbinātības samazinājums 60-64 gadu vecuma grupā nebūtu noticis, % no 2007. gada vidējā līmeņa, sezonāli izlīdzināts

Pirmkārt, Islandē nodarbinātība ir bijusi stabili augsta ilgstošā laika periodā, bet Latvijā tā strauji pieauga tieši ekonomikas pārkaršanas gados. Kamēr Islande realizēja liberālu imigrācijas politiku, kas tai ļāva atvēsināt darba tirgu un sabalansēt algu izaugsmi ar produktivitāti straujās izaugsmes gados, Latvijā darbaspēka trūkums ekonomikas pārkaršanas gados kļuva akūts. Sprādzienveidīgais, bet īslaicīgais iekšējā pieprasījuma pieaugums, kuru Latvijā radīja straujā ārvalstu aizdevumu ieplūde un nekustamo īpašumu burbulis, izraisīja būtisku darbaspēka pieprasījuma kāpumu, bet darbaspēka rezervi samazināja emigrācija. Latvijas imigrācijas politika nepieļāva strauju darbaspēka ieplūdi no ārvalstīm, līdz ar to uzņēmumiem nebija izvēles un nācās pieņemt darbā aizvien nepiemērotākus darbiniekus par aizvien lielāku atalgojumu, radot būtisku plaisu starp algām un produktivitāti. Iestājoties krīzei, šāda situācija vairs nebija iespējama, un tādēļ nodarbinātībai un bezdarbam bija jāatgriežas pie tā dabīgā līmeņa, kāds tas bija vērojams pirms pārkaršanas gadiem.

Otrkārt, straujās izaugsmes gados Islande veidoja nozīmīgu budžeta pārpalikumu, dažos gados tam pat pārsniedzot 6% no iekšzemes kopprodukta (IKP), bet Latvija dzīvoja ar budžeta deficītu. Tas nozīmēja, ka Latvijā daudz lielākā mērā ekonomikas buma radītais īslaicīgais budžeta ieņēmumu pieaugums tika iestrādāts pastāvīgos budžeta izdevumos. Līdz ar to Latvijā krīzes gados bija jāveic daudz lielāka budžeta konsolidācija, mazinot izdevumus. Rezultātā Latvijā nācās atlaist daudzus sabiedriskā sektorā strādājošos, turpretim Islande varēja samazināt valsts sektorā strādājošo skaitu daudz mazākā mērā. Šādas norises apliecina, ka Islandes izvēlētajai krīzes pārvarēšanas stratēģijai nav bijusi izšķiroša loma augstākas nodarbinātības rādītāju saglabāšanā, un secinājums, ka valūtas devalvācija un parādu norakstīšana ļauj pārvarēt krīzi veiksmīgāk, nav patiess.

Gluži pretēji, valūtas devalvācija palielina riskus tautsaimniecības atlabšanai un nākotnes izaugsmei, un tādēļ Latvijas izvēle pārvarēt krīzi, saglabājot lata stabilitāti un veicot taupības politiku, bija pamatota. Lai gan Islandes IKP krīzes laikā kritās mazāk nekā Latvijā, kā jau iepriekš esmu rakstījis (piemēram, šeit), to nenoteica kronas devalvācija, bet gan pamatā Islandes politika pirmskrīzes gados un atsevišķu lielu investīciju projektu palaišana tieši pirms krīzes, kas ļāva krīzes laikā noturēt eksporta izaugsmi. Turpretim privātais patēriņš, kas ir iedzīvotāju labklājību raksturojošs rādītājs, Islandē samazinājās līdzīgā apmērā kā Latvijā, un arī šobrīd tas abās valstīs ir līdzīgs (82-83% no pirmskrīzes - 2007. gada - vidējā līmeņa).

Iespējams, tieši šāda tendence veicināja masveida emigrācijas vilni abās valstīs krīzes brīdī, un diemžēl kronas devalvācija Islandi no šādām norisēm nepasargāja. Tas varētu būt skaidrojams ar to, ka mazās valstīs ar atvērtu ekonomiku valūtas kursa izmaiņas nestrādā kā efektīvs šokus absorbējošs mehānisms vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, mazais tirgus un ierobežotais resursu apjoms bieži vien nosaka šo valstu lielu atkarību no importa, un līdz ar to arī ārējās tirdzniecības elastības šādā gadījumā ir zemas. Līdz ar to devalvācijas galvenais pozitīvais ietekmes mehānisms - ienākumu novirzīšana no importa par labu vietējam ražojumam - nedarbojas efektīvi, jo daudzas patēriņa un investīciju preces, kā arī ražošanas izejvielas nav iespējams saražot iekšzemē, tās nākas importēt par dārgāku cenu un līdz ar to pieaug inflācija. Inflācijas kāpums mazina reālos ienākumus, kā rezultātā arī samazinās patēriņš. Šāda mehānisma darbību labi redzam Islandes gadījumā, kas, tāpat kā Latvija, ir ļoti maza un atvērta ekonomika. Līdzīgu iemeslu dēļ arī peldoša valūtas kursa stratēģija un aktīva procentu likmju politikas realizācija mazās valstīs nav nepietiekoši efektīva, padarot fiksētu valūtas kursu par daudz optimālāku monetārās politikas stratēģiju.

Tomēr devalvācijas sekas ar to vien nebeidzas. Devalvējot nacionālo valūtu, smagus zaudējumus cieš uzņēmumi un iedzīvotāji ar ārvalstu valūtu kredītiem un ienākumiem nacionālajā valūtā, pasliktinās uzņēmumu bilances, zūd uzticība finanšu sektoram un apstājas kredītu plūsma. Uzņēmumi nav spējīgi veikt jaunas investīcijas un finansēt savu nākotnes attīstību. Tādēļ izteiktākā atšķirība Latvijas un Islandes starpā vērojama tieši investīciju dinamikā (skatīt 10. attēlu), un tas lielā mērā atspoguļo abu valstu nākotnes attīstības iespējas. Krīzē investīciju sarukums abās valstīs bijis milzīgs, tomēr investīciju atkopšanās Latvijā bijusi nesalīdzināmi sekmīgāka. Pašlaik Latvija atguvusi jau vairāk nekā 60% no pirmskrīzes (ļoti augstā) investīciju līmeņa, kamēr Islandes investīciju apjoms joprojām ir mazāks nekā 35% no pirmskrīzes līmeņa. Neveicot investīcijas, rodas jautājums, kas tad noteiks valsts izaugsmi nākotnē?

10. attēls. Investīcijas Latvijā un Islandē, % no 2007. gada vidējā līmeņa, sezonāli izlīdzināts

Kā redzams, valūtas politika nebūt nav tā burvju nūjiņa, kas ļauj pārvarēt krīzi vieglāk, vismaz ne tādu mazu un atvērtu ekonomiku gadījumā kā Latvija. Ar pilnīgu pārliecību varu teikt, ka lata devalvācija krīzes sākumā būtu izraisījusi vēl straujāku ekonomikas lejupslīdi un daudz grūtāku pēckrīzes atkopšanās posmu, un tieši fiksētais valūtas kurss ir ļāvis Latvijai izvairīties no vēl lielākas katastrofas. Tādēļ, ja man jautā, vai es atbalstu eiro ieviešanu Latvijā, ar pilnu pārliecību varu atbildēt: "Jā!", jo cita starpā tas aizbiedēs devalvācijas rēgu uz neatgriešanos.

Raksts publicēts portālā ir.lv 2013. gada 21. janvārī