Vai vīnogas nav pārāk skābas tikai tāpēc, ka tās grūti aizsniegt?

Lai gan kopš 1990. gada sākuma Baltijas valstis tika uztvertas kā jaunpiedzimušas māsas, pat kā trīnītes, situācija ir mainījusies. Tās pārdzīvoja grūtu bērnību, pusaudžu gadu krīzi un nesen kļuva pieaugušas. Jo vairāk tās nobrieda, jo spilgtāk izpaudās to atšķirības. Igaunija nesen ieguva jaunas tiesības un pienākumus, pievienojoties eiro zonas valstu ģimenei. Paskatīsimies, kā šīs māsas rīkojās bērnības gados, pusaudža gados un kā tās uzvedas, būdamas pieaugušas.

Jau bērnības gados Igaunija pieņēma stratēģiski labākus lēmumus nekā Latvija un Lietuva. Pirmkārt, Igaunija krāja nedienām, kamēr pārējās valstis rīkojās kā mazi bērni, kuri grib kāroto lietu šeit un tagad, un tāpēc aizņēmās naudu. Otrkārt, vienīgi Igaunija izmantoja nulles budžetu – budžetu, kurš katru gadu tiek sastādīts no jauna, analizējot visu izdevumu nepieciešamību, efektivitāti un pamatotību, neņemot vērā iepriekšējā gada budžetu. Ja izdevumi nebija pamatoti, tiem netika piešķirta nauda. Savukārt Latvija un Lietuva izmantoja vienkāršāku budžeta veidošanas piegājienu – piešķīra naudu izdevumiem, par pamatu ņemot iepriekšējā gada budžeta izdevumu bāzi. Tādējādi, palielinoties valsts ienākumiem, tika palielināti arī izdevumi, rūpīgi neizsverot to efektivitāti un lietderību. Racionālāka fiskālā politika un investīcijām labvēlīgāka nodokļu politika Igaunijā radīja lielākas investīcijas un sekmīgāku ekonomikas attīstību. Tajā pašā laikā Lietuvas un Latvijas valdības, dzīvojot pāri saviem līdzekļiem pat straujās izaugsmes gados, vājināja ekonomikas ilgtspēju, vienlaikus radot ekonomikas modeli, kurā valsts ietekme uz ekonomiku pieaug. Treškārt, īpaši grūtu bērnību piedzīvoja Igaunijas uzņēmumi, kad valsts uzreiz pēc neatkarības atgūšanas atcēla visus importa tarifus un uzņēmumiem vajadzēja pašiem domāt, kā izdzīvot. Salīdzinājumā ar Latviju un Lietuvu, kur tas netika darīts uzreiz, Igaunijā brīvās tirdzniecības apstākļi nodrošināja uzņēmumu konkurētspējas izaugsmi ilgtermiņā.

Sākoties pusaudža gadu krīzei, māsas atkal rīkojās atšķirīgi. Pirmkārt, esot lielai budžeta nelīdzsvarotībai jeb izdevumu pārsvaram pār ienākumiem, Lietuvas un Latvijas valdības vēl vairāk palielināja nodokļu slogu, kamēr Igaunijas valdība vairāk centās samazināt izdevumus sabiedriskajā sektorā. Taču, lai cik dīvaini tas skanētu, 2009. gadā Lietuvas un Latvijas valsts budžetos tika saņemts par aptuveni 40 procentu mazāk ienākumu uz vienu iedzīvotāju nekā Igaunijā. Lai gan īstermiņa nodokļu celšana palīdz samazināt budžeta deficītu, tā vienlaikus palielina inflāciju un kavē ekonomikas atveseļošanos. Otrkārt, Igaunija straujās izaugsmes gados uzturēja sabalansētāku valsts budžetu un tai nevajadzēja aizņemties, kā to nācās darīt pārējām Baltijas valstīm. Līdz ar to Igaunijas valdība varēs atļauties vairāk investēt izglītībā, veselībā un sociālā drošībā, kamēr parējām Baltijas valstīm būs jākoncentrējas uz parāda atmaksu. Lai gan Latvija aizņēmās no Eiropas Komisijas, Starptautiskā Valūtas fonda un citiem aizdevējiem, maksājot par to mazākas procentu likmes nekā Lietuva, kura aizņemas starptautiskajos tirgos, abām valstīm ar lielu valdības parādu būs jo īpaši svarīgi uzturēt fiskālo disciplīnu jeb ierobežot tēriņus ar nolūku pārfinansēt tirgos parādu par mazām procentu likmēm. Un abām valstīm ir nopietni jāpiestrādā pie efektīvākas sabiedriskā sektora un nodokļu administrācijas darbības.

Izteikumi par to, ka Igaunija pievienojās nevis eiro zonai, bet Titānikam, kurš varētu drīz nogrimt jūras dzelmē, arvien vairāk atgādina lapsas piezīmes par vīnogām, kuras esot pārāk skābas – jo tā tās nespēj aizsniegt. Nav vērts gaidīt brīnumam līdzīgas pārmaiņas pēc eiro ieviešanas Igaunijā – svarīgas pārmaiņas notika jau pirms tam. Eiro Igaunijai nāca kā balva par spēju sakārtot ekonomiku, kā sekas jau tagad ir skaidri saskatāmas. Pirmkārt, Igaunija šobrīd ir viena no straujāk augošajām ekonomikām ES ar 6.7% izaugsmi 2010. gada 4. ceturksnī. Otrkārt, arvien uzlabojas Igaunijas un Skandināvijas valstu attiecības, kas piesaista lielāku investoru interesi un palielina tirdzniecību starp šīm valstīm. Piemēram, jau 2009. gadā Ericsson atvēra rūpnīcu Tallinā un sāka lielā apjomā ražot un eksportēt augstas tehnoloģijas produkciju, tai skaitā mobilo telefonu iekārtas. 2010. gadā somu uzņēmums Ensto atvēra rūpnīcu Tallinā un sāka ražot elektriskās iekārtas. Treškārt, Igaunijā pirmoreiz pēc krīzes vērojami pozitīvi investīciju atkopšanās signāli – 2010. gada 4. ceturksnī to gada pieaugums sasniedza jau 12%, bet Latvijā joprojām investīciju izaugsme bija tuva nullei. Investīcijas krietni uzlabo Igaunijas ekonomikas nākotnes izredzes.

Lai gan, mainoties valūtai, kļūt par Igaunijas miljonāru kļuva 15.6466 reizes grūtāk, kopumā ir sagaidāms, ka eiro ieviešana Igaunijas ekonomiku ietekmēs vairāk pozitīvi nekā negatīvi. Kā ieguvumi jāmin lētāki banku pakalpojumi (vidējā bankas pakalpojuma maksa par 100 eiro pārskaitījumu uz ārzemēm samazinājās gandrīz 10 reižu), tirdzniecības veicināšana, izzūdot valūtas transakciju izmaksām, un lētāki aizņēmumi investīcijām un ekonomikas attīstībai, samazinoties ilgtermiņa procentu likmēm. Daļa cilvēku uzskata, ka pēc pievienošanās eiro zonai uzņēmumi strauji palielināja cenas, taču īstenībā cenu kāpumu jau kādu laiku pirms eiro ieviešanas izraisīja pieaugušās pasaules pārtikas un enerģijas preču cenas. Lai gan daži tirgotāji cenšas vairāk nopelnīt, palielinot preču cenas arī vietējā tirgu, jāņem vērā, ka viņus sodīs patērētāji, pērkot mazāk, un uzņēmumi, atrodot citus piegādātājus.

Mēdz teikt: - jo kaimiņam labāk, jo latvietim (arī lietuvietim) sliktāk – bet diez vai tā patiesībā ir. Latvija un Lietuva no eiro ieviešanas Igaunijā, visticamāk, iegūs. Pirmkārt, Igaunija ir viena no galvenajiem Latvijas un Lietuvas tirdzniecības partneriem, un ekonomiskajai situācijai, tai skaitā, privātajam patēriņam un ražošanai Igaunijā uzlabojoties, pārējās Baltijas valstis varēs krietni palielināt eksportu uz Igauniju. Otrkārt, ne jau visi ārzemju investori izvēlēsies investēt Igaunijā, būs arī tādi, kas dos priekšroku Lietuvai vai Latvijai. Uzņēmumi, kuru mērķis būs iekarot austrumu valstu tirgu, visdrīzāk, izvēlēsies Lietuvu. Savukārt tie, kuri vēlēsies uzsākt darbību visaktīvākajā Baltijas valstu galvaspilsētā, dos priekšroku Latvijai. Tomēr jārēķinās, ka Igaunija vienmēr ir piesaistījusi vairāk ārvalstu investīciju uz vienu iedzīvotāju nekā abas pārējās Baltijas valstis, un pēc eiro ieviešanas Igaunijā, Latvijai un Lietuvai neveicot strukturālas reformas, nākotnē investori arvien vairāk priekšroku dos mūsu ziemeļu kaimiņam. Savukārt, Latvijai un Lietuvai veicot reformas un pievienojoties eiro zonai tuvākajos gados, investori Baltijas valstis atkal uztvertu kā vienu reģionu, palielinot arī Latvijas un Lietuvas izredzes uz investīcijām un jaunām darba vietām.

Latvijai un Lietuvai nevajadzētu ļauties sevis žēlošanai, bet mācīties no pašu kļūdām un kaimiņiem. Kamēr mēs joprojām cīnīsimies ar ugunsgrēka dzēšanu jeb fiskālo konsolidāciju, Igaunijai būs jāpieņem svarīgi lēmumi par tās tautsaimniecības nākotnes attīstības virzieniem. Un skaidri zināms, ka Igaunijas valsts budžetā atradīsies daudz vairāk resursu šo lēmumu īstenošanai dzīvē, jo tai nebūs jāizdod apjomīgas naudas summas parāda un tā procentu atmaksai.

Ko Igaunija ieguvusi vai zaudējusi līdz ar eiro? Vai eiro ieviešana ir veicinājusi optimismu iedzīvotājos? Vai Igaunija ir nokļuvusi uz pacēluma viļņa – atbildes uz šiem un citiem jautājumiem noskaidrosiet, noskatoties pētnieciskā seriāla Naudas Zīmes sēriju “Igaunija uz optimisma un attīstības viļņa” 

Raksts publicēts portālā Delfi 2011. gada 22. martā