12 mēneši kara ēnā: ko Krievijas iebrukums Ukrainā maksājis Latvijas ekonomikai?

Uz cilvēciskās traģēdijas Ukrainā fona rakstīt par kara ekonomiskajām sekām Latvijā šķiet otršķirīgi, tomēr nedrīkst piemirst, ka karš ir galvenais iemesls, kāpēc Latvijas iedzīvotāji pieredz desmitgadēm neredzēti strauju cenu pieaugumu un kāpēc ekonomika stagnē. Kara un tā seku dēļ Latvijas ekonomika ir augusi uz pusi lēnāk nekā varēja prognozēt kara priekšvakarā [1], bet preču un pakalpojumu cenas ir par aptuveni piektdaļu augstākas. Protams, ne viss cenu pieaugums un ekonomikas bremzēšanās ir tiešs kara rezultāts, bet lauvas tiesa gan. 

Pērn, pāris nedēļas pēc kara sākuma, ieskicēju galvenos iemeslus, kāpēc Krievijas iebrukums Ukrainā neies secen Latvijas ekonomikai, proti, tirdzniecības apsīkšana ar Krieviju un tās sabiedroto Baltkrieviju, energoresursu un citu izejvielu cenu sadārdzināšanās un zemāka reģiona pievilcība uzņēmēju acīs. Tagad laiks atbildēt uz jautājumu, cik nozīmīgs katrs no šiem ietekmes kanāliem ir bijis?

Vai tirdzniecība ar Krieviju un Baltkrieviju ir apsīkusi?

Krievija un Baltkrievija vēsturiski ir bijuši svarīgi noieta tirgi Latvijas uzņēmumiem, tomēr kopš Krimas aneksijas šo valstu nozīme mūsu eksportā gadu no gada ir sarukusi. Neskatoties uz to, vēl 2021. gadā uz Krieviju un Baltkrieviju eksportējām preces un pakalpojumus teju 1.4 miljardu eiro jeb 4.3% no iekšzemes kopprodukta (IKP) vērtībā. Lai gan intuitīvi šķistu, ka kara, sankciju un ētisku apsvērumu dēļ uzņēmumu vēlmei tirgoties ar agresorvalstīm vajadzētu sarukt vēl vairāk, statistika to neapstiprina. 2022. gadā (neskaitot decembri) Latvijas uzņēmumu eksports uz Krieviju un Baltkrieviju sasniedza teju 1.37 miljardus eiro, kas ir pat nedaudz vairāk nekā 2021. gadā attiecīgajā periodā (vienlaikus jāņem vērā straujais cenu kāpums, līdz ar to apjoma, ne vērtības izteiksmē eksports ir samazinājies).

Turklāt stāsts nav tikai par atsevišķām precēm. Tirdzniecība saglabājusies noturīga lielā daļā preču kategoriju un atsevišķos gadījumos, piemēram, dzērienu un farmaceitisko produktu kategorijās – pat pieaugusi.

Līdz ar to, vismaz pašreiz, runāt par tirdzniecības apsīkšanu ar Krieviju un Baltkrieviju ir maz iemeslu. Turklāt vērts piebilst, ka 2022. gadā pieredzējām arī visai "pārsteidzošu" eksporta lēcienu uz Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS) valstīm. Kopš kara sākuma eksporta apjomi uz Kazahstānu, Kirgizstānu un Armēniju ir teju četrkāršojušies. Grūti spriest, vai tas atspoguļo jaunus noieta tirgus mūsu uzņēmumiem, vai gluži vienkārši šīs valstis nav produkcijas galamērķis un ir tikai starpnieks. Katrā ziņā jautājumus raisošs ir fakts, ka – ar atsevišķiem izņēmumiem – visstraujākais eksporta pieaugums redzams tieši tām precēm, kurām eksports uz Krieviju un Baltkrieviju ir sarucis visvairāk – mašinērijai, transporta līdzekļiem, mehānismiem un elektriskajām iekārtām. 

Skaidrojums: Sarkanā vertikālā līnija ilustrē 2022. gada 24. februāri.
Avots: Centrālās statistikas pārvaldes dati

Importa pusē tirdzniecības apjomu sarukums ir izteiktāks. Ja 2021. gadā preču un pakalpojumu imports no Krievijas veidoja aptuveni 6.0% no IKP, tad 2022. gadā – tikai 4.7% (no Baltkrievijas attiecīgi kritums no 1.5% uz 0.8%). Turklāt svarīgi pieminēt, ka pārliecinoši lielāko daļu no mūsu importa veidoja dabasgāze un naftas produkti, ko vēl līdz pērnā gada izskaņai bija iespējams importēt. Citās preču kategorijās importa apjomi lielākoties apsīka jau gada pirmajā pusē. Līdz ar to sagaidāms, ka 2023. gadā, esot spēkā aizliegumam no Krievijas iepirkt dabasgāzi un naftu, redzēsim vēl būtiskāku importa apjomu sarukumu. Bez naftas, gāzes un citām nozīmīgām sankcijām pakļautām precēm (metāliem, kokmateriāliem, plastmasas u.c.), imports no Krievijas un Baltkrievijas 2022. gadā veidoja tikai 1.6% no IKP.

Ko Latvijas ekonomikai maksāja energoresursu cenu sadārdzināšanās?

Karš notiek dažādās formās un frontēs. Ekonomiskajā frontē Krievijas galvenais ierocis ir energoresursi – it īpaši dabasgāze. Kara priekšvakarā Krievija bija svarīgākais dabasgāzes piegādātājs ne vienai vien Eiropas Savienības (ES) valstij, 2021. gadā veidojot aptuveni pusi no kopējā ES dabasgāzes importa [2]. Latvija gadījumā teju viss dabasgāzes imports bija no Krievijas.

Tas Eiropas ekonomiku padarīja ievainojamu – Krievijai apturot energoresursu piegādi, tiktu ievērojami samazināts Eiropas valstīm pieejamo energoresursu apjoms, kas potenciāli varētu atspoguļoties ražošanas pārrāvumos un citās ekonomisko aktivitāti un labklājību mazinošās blaknēs. Ne velti vēl pērnā gada rudenī Krievijas propagandas mašīna saviem iedzīvotājiem un līdzskrējējiem citās valstīs centās iepotēt ziņu par "nosalstošajiem Rietumiem" un Eiropas rūpniecības sabrukumu. Šis Damokla zobens lika Eiropas valstīm steigā meklēt alternatīvas Krievijas energoresursu piegādēm, tam rezultējoties milzīgā dabasgāzes un citu energoresursu cenu lēcienā.

Augstākas energoresursu cenas nozīmē lielākus apkures, elektrības un citus rēķinus un tādējādi rada galvassāpes teju katrai mājsaimniecībai. Pavisam vienkāršoti aprēķini liecina, ka 2022. gadā energoresursu sadārdzinājums Latvijas iedzīvotājiem izmaksājis teju 1.7 miljardus eiro [3].

Bet tas ne tuvu nav viss – tā kā naftas produkti, gāze un elektrība ir svarīga izdevumu pozīcija lielai daļai uzņēmumu, energoresursu sadārdzināšanās atspoguļojās arī citu preču un pakalpojumu cenu pieaugumā. Gala rezultātā inflācijas rādītāji vairumā attīstīto valstu sasniedza desmitgadēm neredzēti augstus līmeņus – Baltijas valstīs pat pārsniedzot 20% atzīmi. Inflācija ir visai nepatīkama parādība – 20% inflācija nozīmē to, ka pie nemainīgiem ienākumiem vari atļauties četras piektdaļas no tā, ko varēji atļauties pērn. Tas ir nozīmīgs pirktspējas kritums, kas bremzē ekonomisko aktivitāti.

Kritums būtu bijis vēl sāpīgāks, ja valdība nebūtu sniegusi atbalstu mājsaimniecību rēķinu samazināšanai. Latvijas Bankas aprēķini liecina, ka elektrības, gāzes un apkures cenu ierobežošana ir samazinājusi 2022. gada inflāciju par aptuveni 2.5pp. Turklāt, lai gan ekonomiskā aktivitāte ir bremzējusies, atbalsta pasākumu rezultātā ekonomiskās lejupslīde ir krietni (teju par 0.7pp) lēzenāka. Vienlaikus jāatzīst, ka arī atbalsta izmaksas bijušas iespaidīgas – 2022. gadā energoresursu krīzes mīkstināšanai tērēti aptuveni 700 miljoni eiro.

Skatoties nākotnē, diez vai valsts budžets spēs "pavilkt" šādus izdevumus gadu no gada, tāpēc jautājums – kā ar saprātīgām izmaksām parūpēties par energoresursu pieejamību – ir kritiski svarīgs gan valsts, gan arī individuālu uzņēmumu un mājsaimniecību līmenī.

Pašreiz netipiski siltais rudens un ziema, kā arī lielāks nekā gaidīts energoresursu patēriņa samazinājums ir kliedējis satraukumu par energoresursu nepietiekamību šai apkures sezonai. Līdz ar to arī cenas ir ievērojami kritušās – pašlaik (2023. gada februāra sākumā) naftas un dabasgāzes cenas ir atgriezušās pirmskara līmenī. Tas gan nenozīmē, ka arī par nākamo apkures sezonā varam nesatraukties – kamēr Eiropa nebūs atradusi ilgtspējīgas un drošas alternatīvas Krievijai, nenoteiktība ap energoresursu pieejamību un to cenu saglabāsies.

Vai investoru acīs esam kļuvuši "riskantāki"?

Neskatoties uz to, ka esam daļa no ES un NATO, robeža ar Krieviju un pagātnes rēgi liek starptautiskiem investoriem uz mums raudzīties ar piesardzību. To labi ilustrē procentu likme, par kādu Latvijas valdība var aizņemties līdzekļus finanšu tirgos. Ja 2021. gada izskaņā Latvijas valdības aizņemšanās izmaksas bija teju identiskas Francijas valdībai, tad pašlaik tās ir aptuveni par 1 procentu punktu augstākas.

Tas var saasināt vienu no nepatīkamākajām kaitēm Latvijas ekonomikai – zemo investīciju aktivitāti. Uzreiz gan jāsaka, ka šajā ziņā situācija 2022. gadā nav diži atšķīrusies no iepriekšējiem gadiem. Tomēr tās nav labas ziņas – jau vairāk nekā 7 gadus privātā sektora investīcijas Latvijā ir bijušas ne tikai zem Lietuvas un Igaunijas, bet arī zem ES vidējā rādītāja. Pie tik gausas investīciju aktivitātes kāpināt produktivitāti un noķert Rietumeiropas labklājības līmeni būs ļoti sarežģīti.

Atbilde uz jautājumu – kāpēc investīciju aktivitāte Latvijā ir bijusi tik zema – nav vienkārša. No vienas puses, mūsu uzņēmumi ir visai piesardzīgi – krīzes laiku pieredze liek divreiz nomērīt, pirms griezt. No otras puses, problēmas pavisam noteikti ir arī ar finansējuma pieejamību. Varianti, kā mūsu uzņēmumiem piesaistīt līdzekļus investīciju veikšanai, nav daudz. Ja Rietumeiropas valstīs ir visai attīstīti kapitāla tirgi, kur uzņēmumi var aizņemties līdzekļus "pa tiešo" no investoriem, tad mums investīciju finansēšana notiek ar komercbanku starpniecību – kreditēšanu. Nav noslēpums, ka kredītiestādes Latvijā pēdējā desmitgadē ir bijušas ļoti konservatīvas, izsniedzot kredītus tikai ļoti drošiem projektiem par samērā augstām procentu likmēm. Uz šo ilgtermiņa faktoru fona ģeopolitisko norišu ietekme uz investīcijām nobāl.

Ņemot vērā, ka valsts ģeogrāfisko novietojumu mēs nevaram mainīt, no "paaugstinātā riska zīmoga" izvairīties diez vai varējām. Tāpat arī diez vai būtu bijis iespējams izvairīties no citām ar karu saistītajām sekām, t.sk. energoresursu krīzes. Mūsu rokās ir tas, kā tiekam ar šo situāciju galā. Tā vienlaikus ir arī iespēja padarīt valsti un ekonomiku mazāk ievainojamu nākotnē – vai tas būtu militārā, enerģētiskas vai ekonomikas sfērā.

Par šiem jautājumiem 8. martā notiks diskusija ar uzņēmēju un ekspertu dalību, lai novērtētu kara ietekmi, kā ir mainījusies ekonomika šī gada laikā un kādi izaicinājumi vēl priekšā.

[1] 2021. gada makroekonomiskās prognozes decembrī un 2022. gada makroekonomiskās prognozes decembrī

[2] Infographic - Where does the EU’s gas come from?

[3] Aprēķini veikti, izmantojot 2021. gada dabasgāzes, elektroenerģijas, kurināmās šķeldas, malkas un siltumenerģijas patēriņu un 2022. gada cenu sadārdzinājumu.