Par diferencēto neapliekamo minimumu (DNM) un tā robežu paplašināšanu.
Tēze: Kopumā DNM ir bezjēdzīga naudas (fiskālās telpas) izšķiešana, kas, turklāt, kavē ekonomikas izaugsmi, kropļo konkurenci, palielina nevienlīdzību starp strādājošām personām ar un bez apgādājamajiem un neļauj valstij koncentrēt pietiekamus resursus tās pamatpienākumu izpildei.
1. Pretēji paviršības un populisma rezultātā plaši izplatītajam mītam, DNM nemazina nevienlīdzību, bet atsevišķos gadījumos pat palielina, jo:
1.1. Atalgojuma nevienlīdzība nav tas pats, kas sociālā nevienlīdzība.
Pirmā ir tad, kad par vienādu darbu maksā atšķirīgu atalgojumu pēc pazīmes, kas nav tieši saistāma ar darbu, piemēram, dzimums, vecums, etniskā piederība u.c.
1.2. Savukārt sociālā nevienlīdzība tiek vērtēta pēc ienākuma uz mājsaimniecības [ekvivalento] locekli pēc nodokļiem un sociālajiem pārcēlumiem. Visbūtiskāk šo sistēmu ietekmē strādājošo un apgādājamo personu skaita attiecība. Atalgojums šajā sistēmā ir tikai viens no ienākuma avotiem, kas tiek sadalīts vai nu uz vienu personu (strādājošais bez apgādājamajiem), vai uz vairākām personām (piemēram, viena vecāka vai daudzbērnu ģimene u.c.).
1.3. No sociālā skatpunkta vienīgie efektīvie nevienlīdzības mazināšanas instrumenti ir atvieglojums par apgādībā esošām personām (AAP) un īpašām sociālajām grupām (invalīdi, pensionāri) paredzētais neapliekamais minimums;
1.4. Vispārīgais neapliekamais minimums varētu kalpot kā nevienlīdzību mazinošs instruments tikai sabiedrībā, kurā visas mājsaimniecības ir identiskas (kas nav iespējams).
1.5. No sociālā skatpunkta DNM ir valsts intervence, kas visvairāk atbalsta strādājošos bez apgādājamajiem.
Nevienlīdzība nav tad, kad persona ar pilnu darbspēju bez apgādībā esošām personām strādā par minimālo algu. Nevienlīdzība ir tad, kad personai ar atalgojumu, kas, piemēram, pusotru reizi pārsniedz minimālo algu, ir jāuztur ne tikai sevi pašu, bet arī divi vai vairāk apgādībā esoši bērni. Vēl lielāka nevienlīdzība ir tad, ja persona finansiālu iemeslu dēļ nevar saņemt sev – vai, kas vēl trakāk, – saviem bērniem nepieciešamus veselības pakalpojumus.
Un vislielākā nevienlīdzība ir tā saucamā iespēju nevienlīdzība, kad bērni un jaunieši finansiālu iemeslu dēļ nevar saņemt spējām atbilstošu izglītību.