Valsts, protams, ar diferencētu neapliekamo minimumu vai cita veida ekonomikas attīstību kropļojošiem pasākumiem var atbalstīt personas ar pilnu darbspēju, kuras uztur tikai sevi pašu un valstij "nezināmu" iemeslu dēļ strādā par nelielu algu, tomēr to vajadzētu darīt tikai pēc tam, kad valsts ir izpildījusi pamatpienākumus – nodrošināt bērniem un pieaugušajiem veselības aprūpes pieejamību, izglītību, drošību, pienākumu nodrošināt sociālās garantijas personām, kuras objektīvu iemeslu (vecums, invaliditāte u.c.) nespēj sev nodrošināt iztiku, kā arī pienākumu nodrošināt infrastruktūras uzturēšanu normālā tehniskajā stāvoklī.
Nākamgad, lai palielinātu DNM augšējo robežu no 230 euro līdz 300 euro, valsts tērēs 55 miljonus euro, kas labumu dos jau minētajām darbspējīgajām personām bez apgādājamajiem. Tajā pašā laikā valstij pietrūka 2,5 milj. euro aizbildnībā esošo bāreņu uzturnaudas palielināšanai, 20 miljoni pietrūka invalīdu sociālo garantiju un minimālo pensiju palielināšanai līdz nedaudz cilvēcīgākam līmenim un nepietika naudas mediķu algu virzībai uz normālo pusi. Jāpiebilst, ka diferencētā neapliekamā mērķgrupai – darbspējīgajām personām bez apgādājamajiem – ir viszemākais nabadzības risks, un no tās tikai 7% ir zemākajā ienākumu kvintilē, turpretī no ģimenēm ar 2 bērniem 42% zemākajā ienākumu kvintilē.