Latvijas likums par apdrošināšanas līgumu nekādu tādu ārēju riska izlīdzināšanas mehānismu neparedz. Ja to ieviestu, tad rastos jautājums par citiem apdrošināšanas veidiem - kāpēc neieviest tur. Tas būtu starta šāviens bezprecedenta mahinācijām apdrošināšanas sektorā. Katrs kaut cik pieredzējis apdrošināšanas ārsts pratīs jebkuru nieru kaiti iekodēt kā diabētu un otrādi.

Turklāt sistēmā ar izlīdzināšanu samazinās izmaksu optimizācijas jēga un saimnieciskums. Šādas sistēmas tuvojas sociālās apdrošināšanas sistēmām, kāda Latvijā jau ir. Taču administratīvās izmaksas sociālā sistēmā ir 3-4%, privātā 25%.

Latvijā vienīgā iespēja ir katastrofiskais pūls. Taču arī tas būs problemātiski, jo Latvijā ārsti ir atbildīgi tikai savas sapuvušās borģeles līmenī, un nekāda valstiska atbildība nevienam ārstam nevar tikt uzlikta. Mēģinājumi kaut ko uzspiest beigsies tiesās.

Līdz ar to vispār nav aptverams, kādas izmaiņas prasīs šīs apdrošināšanas ieviešana. Likvidēt 4. maija republiku būtu vieglāk.

Reālāks risinājums būtu papildapdrošināšanas ieviešana ar tīri komplementāru funkciju. Taču tas pasaulē darbojas tikai mutualizācijas kontekstā. Latvijā nekāda mutualizācija nav iespējama, priekš tam te ir pārāk mazs tirgus, mutualizēt varētu sākot ar 300 MEUR gada prēmiju.