Algas kāpums turpina bremzēties, bet tam ir arī plusi
Atalgojuma kāpums turpina bremzēties. Vidējā alga par pilnas slodzes darbu 2016. gada 3. ceturksnī bija tikai par 2.2% lielāka nekā pirms gada, kas ir lēnākais pieauguma temps pēdējo sešu gadu laikā. Lai gan nav šaubu par lēnāku algas pieaugumu šogad, citos statistikas datu avotos (Valsts ieņēmumu dienesta un nacionālo kontu datos) algas palēninājums nav tik izteikts. Tādējādi nav pamata celt trauksmi un uzskatīt, ka algas kāpums pēdējo mēnešu laikā apstājies pavisam ("sudden stop"). Nākamgad, visticamāk, atgriezīsimies pie mērena algas gada kāpuma 3-5% apmērā – šādi pieauguma tempi tika piedzīvoti 2011.-2013. gadā.
No ilgtspējīgās attīstības viedokļa lēnāks algu pieaugums šogad drīzāk ir laba ziņa. Algas pieaugums pārsniedz darba ražīguma kāpumu jau ceturto gadu pēc kārtas, liekot ekonomistiem bažīties par tautsaimniecības konkurētspēju un attīstības ilgtspēju. Ja algas pieaugums turpinātos iepriekšējā tempā, pat piebremzējoties ekonomikas izaugsmei, tas liecinātu, ka pāršāvām pāri makroekonomiskajām līdzsvaram (līdzīgi kā 2005. – 2007. gadā), ekonomika ir pārkarsusi un nākotnē gaidāma sāpīga lejupvērstā korekcija.
Savukārt pašreizējā situācija, kad algas pietiekami elastīgi reaģē uz izlaides dinamiku, ir papildu arguments tam, ka joprojām esam tuvu makroekonomiskajam līdzsvaram – ražošanas apjoma starpība (output gap) ir tuvu nullei un bezdarbs tuvs dabiskajam līmenim. Tādējādi no nākotnes var nebaidīties un droši fokusēties uz ekonomikas piedāvājuma pusi (supply-side economics), lai ar strukturālo reformu īstenošanu panāktu straujāku potenciālā iekšzemes kopprodukta pieaugumu, t.i. ilgtspējīgi celt algas un iedzīvotāju dzīves līmeni arī turpmāk.
Vēlos informēt, ka tekstā:
«… …»
Jūsu interneta pārlūkā saglabāsies tā pati lapa
Līdzīgi raksti
Komentāri ( 1 )
Sarunās ar cilvēkiem, kuri no ekonomikas saprot tikai tik daudz, cik par to viņiem pastāsta televizors, man bieži vien nākas dzirdēt sūkstēšanos par Latvijas relatīvi zemo algu līmeni, salīdzinot ar Rietumeiropas valstīm. Protams, tiem cilvēkiem secinājums ir gluži banāls (#politiķisazagās), taču man kā ar ekonomiku saistītās studiju programmas studentam, godīgi sakot, trūkst teorētiskā seguma, lai pat sev izskaidrot vispārēju algas līmeņa starpības pamatcēloni Latvijas un vecās Eiropas ekonomikās.
Pašreizējais uzskats liek uzskatīt, ka tam lielā mērā ir saistība ar inovatīvo uzņēmumu īpatsvaru. Man ir saprotams ekonomiskais pamatojums tam, kāpēc, no iedzīvotāju ienākuma paaugstināšanas viedokļa, nepieciešama tautsaimniecības uzņēmumu “kreatīvās iznīcināšanas” sekmēšana - no iedzīvotāju labklājības skatpunkta tas nozīmē lielāku ienākumu, jo darba tirgū cilvēkresursiem ar spējām piedalīties inovēšanas procesā ir lielāka vērtība (ierobežots piedāvājums), tātad arī lielāks saņemamais atalgojums par veikto darbu. Taču šeit iet runa tikai par relatīvi nelielo darbaspēka daļu, kas ir spējīgs piedāvāt savus pakalpojumus inovatīvajiem uzņēmumiem.
Kā inovācijas paaugstināšanas pasākumi ietekmēs pārējo iedzīvotāju labklājību (ienākuma&pirktspējas aspektā). Kā tas ļaus sasniegt saulrieta Eiropā novērojamo situāciju, ka apkopējs tur saņem tikpat kā dažs labs struktūrvienības vadītājs Latvijā. Varbūt šī jautājuma pamatā ir iesaistīti arī citi ekonomiskie mehānismi, likumsakarības. Būtu ļoti pateicīgs, ja Jūs man to kompetenti izskaidrojat! Paldies!