Bez paliekošas deflācijas draudiem eiro zonā

Īslaicīgs patēriņa cenu samazinājums jeb deflācija nav nekas neparasts – tā piedzīvota vairākas reizes gan Latvijā, gan arī eiro zonā kopumā (pēdējo reizi pavisam nesen – 2015.-2016. gadā). Nopietnas problēmas tautsaimniecībai deflācija var radīt gadījumā, ja tai zem nulles svītras izdosies nolaist ilgtermiņa inflācijas gaidas. Proti, ja sabiedrība uzskatīs, ka cenas nemitīgi samazināsies vairākus gadus pēc kārtas, var veidoties deflācijas spirāle, kad patērētāji atliek preču iegādi, uzņēmumi atlaiž darbiniekus un samazina algas, kas vēl vairāk mazina pieprasījumu pēc precēm un pakalpojumiem utt. Šobrīd šāds scenārijs ir mazticams.

Pirmkārt, patēriņa cenu kritums nav visaptverošs un nekas neliecina, ka tas izrādīsies ilgstošs. Martā un aprīlī strauji nokrita naftas cena globālajā tirgū, tāpēc varējām vērot neierasti zemas degvielas cenas (mazāk nekā viens eiro par litru), kā arī tuvākajos mēnešos būs lētāka siltumenerģija un dabasgāze.

Tomēr pakalpojumu cenas strauji nekritīs – šis nav gadījums, kad restorāni un frizētavas konkurēs ar zemāku cenu – gan tāpēc, ka distancēšanās un dezinfekcijas prasību ievērošana palielina uzņēmumu izmaksas, gan arī tāpēc, ka vairāki valsts atbalsta mehānismi (dīkstāves pabalsts, nodokļu brīvdienas) ļauj uzņēmumiem īslaicīgi apturēt darbību, nezaudējot komercplatību un darbiniekus.

Tajā pat laikā vairākiem pārtikas produktiem cenas turpina kāpt, piemēram, griķiem, biezpienam un āboliem. Deflāciju neprognozē arī patērētāji – šā  gada maijā aptaujātie iedzīvotāji gan Latvijā, gan arī eiro zonā kopumā ievērojami biežāk paredzēja “straujāku cenu kāpumu” nekā “cenu samazinājumu”. Turklāt arī naftas cenu zemākais punkts ir jau aiz muguras: pasaules lielākās naftas eksportētājvalstis - Saūda Arābija un Krievija - beidzot vienojušās par naftas ieguves samazināšanu, kamēr Covid-19 ierobežojošo pasākumu pakāpeniska mīkstināšana vairākās valstīs palielina pieprasījumu pēc naftas. Mēneša laikā naftas cena ir dubultojusies līdz 40 ASV dolāriem par barelu, un to jau sajūt Latvijas autobraucēji, vērojot nelielu benzīna cenas kāpumu.

Otrkārt, Eiropas Centrālā Banka (ECB) tur roku uz tautsaimniecības pulsa, lai nepieļautu ilgstošu ekonomikas lejupslīdi, kas var radīt noturīgu patēriņa cenu kritumu un inflācijas gaidu nonākšanu negatīvajā teritorijā. ECB vēlas redzēt eiro zonas inflāciju “zem, bet tuvu 2% vidējā termiņā” un nepārtraukti signalizē par savu gatavību izmantot visus iespējamos monetārās politikas rīkus sava mandāta – minētā inflācijas mērķa – sasniegšanai.

Pašlaik ECB īsteno vairākus pasākumus eiro zonas tautsaimniecības atlabšanai, tostarp no marta beigām tiek īstenota jauna, tieši Covid-19 pandēmijas seku novēršanai mērķēta parāda vērtspapīru uzpirkšanas programma 750 miljardu eiro apmērā, kas 4. jūnijā tika papildināta ar vēl 600 miljardiem eiro (līdz ar to Pandēmijas ārkārtas aktīvu iegādes pagaidu programmas kopējā summa ir 1.35 triljoni eiro).

Eiro zonas valstu valdībām, arī Latvijas valdībai, ECB politika nodrošina iespēju lētāk aizņemties naudu finanšu tirgū Covid-19 krīzes pārvarēšanai. Latvijas valdība aktīvi izmanto iespēju aizņemties starptautiskajā finanšu tirgū par ļoti zemu procentu likmi (tuvu nullei), novirzot šo naudu atbalstam iedzīvotājiem un tautsaimniecībai kopumā. Uzņēmumiem un iedzīvotājiem tas nozīmē mazāku bezdarba pieaugumu, mazāku ienākumu samazinājumu, un, iespējams, pats svarīgākais – piederības un drošības sajūtu.

Tieši dalība eiro zonā ir viens no faktoriem, kas ļauj Latvijas valdībai tagad atbalstīt ekonomiku ar papildu tēriņiem, nevis ciešāk savilkt jostu kā 2009. gada krīzes gadījumā.

Komentārs sniegts 09.06.2020. izdevumam “Latvijas Bizness”.