Bezjēdzīgi uztraukties par ekonomikas lejupslīdi, kas notika vakar

                                                                                 Komentārs BIB Latvijas Barometram (2016. gada decembris). 

Toreiz teicu, ka, ja dažu simtu bēgļu iebraukšana rada tik būtisku rezonansi, tas atspoguļo mūsu neticību līdzpilsoņos – reālā problēma ir Latvijas sabiedrības irdenums, nevis bēgļi. Lai gan bēgļu problemātika no mediju virsrakstiem pazuda, reālā problēma – sabiedrības irdenums – joprojām paliek un tikai gaida nākamo izaicinājumu. Pašlaik mediji bieži raksta par ekonomikas lejupslīdi, un tieši tā nu ir kļuvusi par lielāko Latvijas draudu nākamajā gadā (vismaz iedzīvotāju skatījumā). Un, tāpat kā pirms gada, arī šoreiz atļaušos nepiekrist Latvijas sabiedrības vairākumam.

Ekonomikas lejupslīde – tas ir vakardienas notikums. Vakardienas notikumus var pieņemt vai nepieņemt, bet baidīties no tiem ir bezjēdzīgi. Eiropas Savienības (ES) fondu plūsmu pārrāvums samazināja 2016. gada investīcijas un būvniecību par piektdaļu, kas automātiski iedzina valsti tehniskajā recesijā. Vai tas liecina, ka Latvijas ekonomika nespēj augt bez ES fondu "piešprices"? Nebūt nē – ES fondiem nav vērā ņemamas ilgtermiņa ietekmes uz ekonomikas izaugsmes tempu. Nedaudz vienkāršoti – 1% no šī gada ienākumiem tiek pārnests uz nākamo gadu, proti, 2016. gadā iekšzemes kopprodukts (IKP) pieauga par 1 procentpunktu lēnāk augstās bāzes dēļ, savukārt 2017. gadā pieaugs par 1 procentpunktu straujāk zemas bāzes dēļ, un tas ir arī viss stāsts. Tādējādi 2016. gada ekonomikas lejupslīde noteikti nevar būt 2017. gada lielākais drauds.

Par ko tad ir jāsatraucas? Ir vērts satraukties tikai par lietām, kas ir būtiskas un kuras mēs varam mainīt. Viena no šādām lietām ir zema ekonomikas izaugsme ilgtermiņā. Attīrot IKP ciparu no ES fondu svārstībām, IKP pieauguma temps ir diezgan stabils – ap 2% gadā [1]. Tik lēns attīstības temps nav pietiekams, lai Latvija pārskatāmā nākotnē sasniegtu Rietumeiropas dzīves standartus. Panākt īslaicīgu ekonomikas uzrāvienu ir viegli, un to mēs jau pieredzējām "gāzi grīdā" politikas laikmetā, tomēr pārticības sniegavīrs tikpat ātri izkūst, mainoties gadalaikam. Savukārt veicināt ilgtermiņa IKP pieauguma tempu ir ārkārtīgi grūts un nepateicīgs darbs – strukturālām reformām (piemēram, valsts pārvaldē, tieslietās, izglītībā un veselības aprūpē) vienmēr kāds pretosies, bet panākumi nebūs jūtami uzreiz. Piemēram, dažas papildu procenta desmitdaļas pie IKP pieauguma tempa būs jūtamas vēlētāju naudas makos vien pēc dažiem gadiem. Tāpat - arī sakārtojot veselības aprūpi, dzīves ilgums nevar uzreiz pieaugt par 10 gadiem. Un tomēr tieši no strukturālo reformu veikuma ir atkarīgs tas, vai dzīves kvalitāte Latvijā tuvosies Rietumeiropas standartiem, vai arī iestigsim vidējā ienākumu slazdā. Ļoti negribētos tur iestigt, jo tas būtu uz ilgu laiku. Klasisks piemērs vidēja ienākuma slazdam ir Portugāle: ienākumu līmenis par 40% atpaliek no Vācijas rādītāja – tikpat, cik pirms paaudzes.

Manuprāt, sliktākais scenārijs būtu šāds. Nākamgad ciklisku faktoru dēļ (piemēram, būtiski pieaugot ES fondiem) IKP izaugsmes temps būtiski paātrinās un pārsniedz 3%. Tad visi nomierinās – ekonomikas lejupslīdei pazūdot no mediju virsrakstiem, reformu īstenošana nebūs pieprasīta. Un tad politiķi reālās reformas vai nu atliks, vai arī par tādām dēvēs kosmētiskus uzlabojumus (piemēram, finansējuma pārdali). Reālā problēma – zema ilgtermiņa izaugsme (ap 2%) – nekur nepazūd, bet sabiedrībai tas kļūs acīmredzami ne agrāk, kad nāks nākamā cikliskā lejupslīde. Tādējādi vēl daži gadi tiks izniekoti.

[1] No IKP atskaitīju dažas būvniecības apakšnozares, kas ir būtiski atkarīgi no ES fondu svārstībām un administratīviem lēmumiem – inženierbūves (ceļi, tilti, elektrotīkli), kā arī atsevišķas nedzīvojamās ēkas (piemēram, skolas, bibliotēkas un slimnīcas).