2018. gads: ietverošās izaugsmes iespēja valsts simtgadē

Hronisks darbavietu trūkums – nopietna kaite, kas Latvijā bija vērojama visus šos gadus pēc neatkarības atjaunošanas, izņemot īsu tautsaimniecības pārkaršanas periodu (2005.–2007. gadā). Visus šos gadus jautājums, kādas darbavietas tiks radītas (kvalitāte, darba ražīgums un atalgojums - šie trīs faktori ir savstarpēji saistīti), šķita otršķirīgs. Pašlaik situācija mainās – darbavietu skaitam tuvojoties piesātinājuma punktam, izšķiroši svarīga kļūst to kvalitāte. Tas paver iespēju padarīt ekonomikas izaugsmi par ietverošu, t.i., lai labumus no "vidējā ienākumu līmeņa kāpuma" beidzot izjustu ikviens Latvijas iedzīvotājs.

Pēc diezgan vāja 2016. gada - ekonomikas izaugsmes temps aizvadītajā gadā vairāk nekā dubultojās (līdz aptuveni 6% 2017. gada 3. ceturksnī). Strauji augošai apstrādes rūpniecībai kā tautsaimniecības izaugsmes dzinējspēks pievienojās investīcijas un būvniecība, kas iepriekš stagnēja, bet 2017. gadā guva impulsu saistībā ar Eiropas fondu apguves aktivizēšanos. Darba tirgus kļuva visai labvēlīgs darba ņēmējiem, un bezdarbs patlaban ir zemākais deviņu gadu laikā. Brīvo darba vietu skaits būtiski pieaug, par uzņēmēju plāniem palielināt štata vietas liecina arī to atbildes aptaujās.

Krīzes, bezdarba un bezizejas tematus masu mediju virsrakstos aizvadītajā gadā pabīdīja malā diskusija par darba roku trūkumu. Apbrīnojama ir mūsu sabiedrības spēja saredzēt problēmas tur, kur patiesībā vērojams panākums [1]. Valsts, kas spēj konkurēt tikai ar zemām algām, augstus dzīves standartus nesasniegs nekad.

Tāpēc tas, ka Latvija pakāpeniski aizvieto "lētā darbaspēka" priekšrocības ar citām, īstenībā ir laba ziņa.

Noturīgs pieprasījums pēc darba rokām, ja tas iet kopā ar investīcijām, atbildīgu budžeta politiku un cilvēkkapitāla uzlabojumiem (lasi – strukturālām reformām izglītībā un veselības aprūpē), – tā ir iespēja. Pirmkārt, ilgtermiņa bezdarbniekus (un pat tos, kuri jau vairs necer atrast darbu un nav iekļauti nevienā bezdarba statistikā) atgriezt pie produktīvām nodarbēm. Otrkārt, tas ir priekšnoteikums tūkstošu emigrantu atgriešanai, kuri bezdarba vai kredīta sloga dzīti, bija spiesti pamest Latviju krīzes laikā. Stabils darbs ar augstu atalgojumu un labām izaugsmes iespējām reemigrāciju veicinātu daudz sekmīgāk nekā pat visģeniālākais reemigrācijas plāns.

Tomēr viss, kā parasti, ir mūsu pašu rokās. Gadu mijā vēlos brīdināt par trim iespējamām ekonomiskās politikas kļūdām, kuru dēļ ietverošās izaugsmes iespēja var tikt palaista garām.

Pirmā iespējamā kļūda – masveidā ievest lētu ārvalstu darbaspēku uz periodu, kas pārsniedz dažus mēnešus. Tas nozīmētu iestigšanu vecajā paradigmā, ka vienīgais faktors, ar kuru Latvijas uzņēmēji var konkurēt globālajā tirgū, ir lētais darbaspēks. Skaidrs, ka, pieaugot dzīves līmenim un atalgojumam, daži tehnoloģiskie procesi, piemēram, šprotu iepakošana ar rokām, var kļūt nerentabli. Un tad jāpadomā, kas kopumā ir izdevīgāk – par katru cenu saglabāt mazproduktīvu tehnoloģisko procesu vai arī šprotu iepakošanu automatizēt, bet jaunās darbavietas radīt nozarēs ar augstu darba ražīgumu un atalgojumu, piemēram, farmācijā, zinātnē, informācijas tehnoloģijās. Mazkvalificēto strādnieku ieviešana ienākumu līmeni var tikai mazināt (lai arī vienlaikus palielinātos iekšzemes kopprodukts). Tā vietā maz produktīvus procesus jāpalīdz automatizēt, bet neproduktīviem uzņēmumiem jāļauj bankrotēt, jo tas atbrīvo trūkstošās darba rokas (un citus ražošanas faktorus, piemēram, ierobežotas komercplatības) citiem, produktīvākiem uzņēmumiem.

Otrā iespējamā kļūda – neizprast vai pārprast terminu "ietverošā izaugsme", uzskatot to par aicinājumu uz dāsniem sociāliem pabalstiem, strauju minimālās algas celšanu vai vēl progresīvāku nodokļu sistēmu. Jo progresīvāks ir nodokļu slogs, jo vairāk tas soda produktīvās nodarbes un atbalsta neproduktīvās, tādējādi bremzējot valsts attīstību. Arī minimālā alga virs noteiktā sliekšņa darba ņēmējiem nāk par sliktu, iznīcinot darbavietas. Savukārt sociālie pabalsti (arī "100-latu stipendija" un tamlīdzīgas programmas) ir lēts veids, kā paslaucīt ilgtermiņa problēmas "zem tepiķa".

Sociālie pabalsti labi strādā krīzes brīžos – kā drošības spilvens. Ārkārtas situācijās makšķerēšanas kursu vietā lietderīgāk ir dalīt zivis, jo tas izmaksā vairākkārt lētāk un dod tūlītēju efektu. Tomēr, skatoties no ilgtermiņa attīstības viedokļa, gan katram indivīdam, gan valstij kopumā izdevīgāk ir nevis "atpirkties" no sabiedrības daļas ar pabalstiem, bet palīdzēt iegūt jaunas iemaņas un nostāties uz kājām. Galu galā – iekšzemes kopprodukta cipari nav pašmērķis, tas ir tikai līdzeklis dzīves līmeņa celšanai jeb tādu apstākļu radīšanai, kas ļautu katram sabiedrības loceklim savas dzīves laikā maksimāli realizēt savu potenciālu. To var panākt ar iespēju vienlīdzību, piemēram, nodrošinot to, lai talantīgam jaunietim no laukiem būtu tikpat laba pieeja izcilai izglītībai kā viņa vienaudzim, kurš ir dzimis Rīgas centrā. To diemžēl nepanākt ar likumdošanas aktiem, kas tēmēti vien uz (legālu) ienākumu izlīdzināšanu.

Trešā iespējamā kļūda – neturpināt strukturālās reformas izglītībā un veselības aprūpē, kā arī neveikt uzlabojumus uzņēmējdarbības vidē tās plašākajā nozīmē (t.i., iekļaujot arī norises tieslietu sistēmā). Šajā gadījumā pašreizējais ekonomiskās situācijas uzlabojums pārvērtīsies kārtējā ekonomikas pārkaršanā un drīz izbeigsies. Lai valsts attīstība būtu ilgtspējīga, tai jābalstās uz stabila pamata (ekonomikas potenciāla), nevis smiltīm (cikliskām svārstībām). Ar sliktu iedzīvotāju veselību, viduvēju izglītības kvalitāti un neuzticēšanos tiesu varai, kā arī politiskajai sistēmai diez vai Latvija globālajos tirgos varēs nopietni konkurēt ar ko citu kā vien ar zemām algām.

Paredzams, ka 2018. gads atkal būs cikliskas augšupejas gads, kad ekonomikas apjoms nedaudz pārsniegs savu potenciālu. Noturīgs pieprasījums pēc darba rokām un būtisks minimālās algas kāpums (par 13%) cels vidējo mēneša darba samaksu virs 1000 eiro sliekšņa (pirms nodokļu nomaksas).

Cik ilgtspējīga būs ekonomikas izaugsme? Tas atkarīgs no tā, vai kopā ar atalgojumu palielināsies arī darba ražīgums. Darba ražīgumu, kas atkarīgs no darba iekārtām, tehnoloģijām, tautsaimniecības struktūras un uzņēmumu darbības efektivitātes (jeb spējas saražot vairāk vai labāk ar tiem pašiem resursiem), var veicināt ar labāku izglītību, veselības aprūpi un efektīvākām institūcijām – tātad tām strukturālajām reformām, kuru nepieciešamību nacionālā banka uzsver jau gadiem ilgi.

[1] Līdzīgi, piemēram, eiro ieviešana izraisīja bažas par lata/eiro pārejas kursu un inflācijas lēcienu.