Aizsardzības izdevumi – īsi par ietekmi uz ekonomiku

Pēc desmitgadēm ilga miera perioda Eiropu ir satricinājis karš, kamēr aizsardzības jomas stiprināšana šajā periodā nav bijusi prioritāte. Tā rezultātā 2022. gadā Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis uzrādīja viduvējas aizsardzības spējas (ES vidēji 5.9 [1], kur maksimālais punktu skaits ir 10, bet minimālais – 0), lai gan tas joprojām bija labāks rezultāts nekā klimata, migrācijas un tehnoloģiju jomās. Dalībvalstu rezultāti aizsardzības jomā bija krasi atšķirīgi, sākot no Maltas un Īrijas 2.1 līdz Francijas 8.7. Baltijas valstis bija zem ES vidējā drošības indeksa rādītāja, tomēr tas mērīts pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, kas būtiski mainīja status quo nākamajos mēnešos un gados. 

2022. gadā militārie izdevumi Eiropā bija nepilni 1.7 % no iekšzemes kopprodukta (IKP), kamēr pēc diviem gadiem tie sasniedza NATO vadlīnijās notiektos 2 % no IKP [2]. Līdz ar to Eiropas pienesums drošības jomā, lai arī lēnām, bet palielinās. Šogad Polijas aizsardzības izdevumi gaidāmi 4.1 % no IKP, kas ir augstākais rādītājs starp visām NATO dalībvalstīm, kam seko Igaunija ar 3.4 %, apsteidzot arī ASV. Latvijas aizsardzības izdevumi šogad novērtēti 3.15 % apmērā no IKP, un Latvija ir starp sešām NATO dalībvalstīm no ES, kas apņēmušās ik gadu aizsardzībai atvēlēt vismaz 2 % no IKP [3].

Apņemšanās nodrošināt mieru un drošību eiropiešiem kopumā ir augsta, īpaši valstīs, kas robežas ar Krieviju, un ir skaidrs, ka tas kaut ko maksā. Tendence kopumā rāda, ka, jo lielāki izdevumi aizsardzībai, jo lielāks ir attiecīgās valsts budžeta deficīts. Tomēr šī likumsakarība nav vērojama visos gadījumos, piemēram, Rumānijā un Dānijā ir līdzīgi izdevumi aizsardzībai, bet šo valstu fiskālā pozīcija ir pilnīgi pretēja. 

Aizsardzības izdevumu pieaugums ES valstīs var izraisīt izmaiņas budžeta prioritātēs. Valstīm var nākties samazināt izdevumus citās jomās, kas ir izaicinoši, ņemot vērā arī pārējās ES prioritātes, tostarp sociālo vienlīdzību, klimata un digitālos mērķus. Dažos gadījumos investīciju veikšanai var būt nepieciešams palielināt valsts parādu, bet uzturēšanai – nodokļus, ko pēdējā laikā varam novērot Baltijas valstīs. 

Tikmēr, kāpjot aizsardzības izdevumiem, pieaug arī interese par to iespējamo ietekmi uz izaugsmi. Starptautiskā literatūra norāda uz trim galvenajiem ekonomiskās izaugsmes ietekmes kanāliem – pieprasījums, piedāvājums un drošība, tomēr viedoklis nav vienots. Piemēram, militāro izdevumu pieaugums potenciāli palielina ieguldījumus un nodarbinātību, kas rezultējas augstākā peļņā un produktivitātē, veicinot straujāku ekonomisko izaugsmi. Tomēr, ja pieprasījums pārsniedz potenciālo piedāvājumu, tas var radīt pārmērīgu spiedienu uz inflāciju. Vienlaikus tas var izspiest citas investīcijas un izdevumus, tostarp mazināt arī civilā sektora (publiskos) pakalpojumus. Militārais sektors var veicināt modernizāciju un pētniecību, tomēr rezultāts būs mazāk komercializējams. Augsti militārie izdevumi var palielināt ekonomisko izaugsmi augstu militāro draudu gadījumā, jo drošība patiešām ir kritiska tirgus darbībai un veicina investīcijas un inovācijas. Vienlaikus tas var raisīt bruņošanās sacensības, kur ekonomika vairs negūst labumu. Tādēļ ietekme uz izaugsmi ir vērtēta pretrunīgi. Tomēr empīriskie pētījumi liecina, ka, ja sākuma punkts ir no zema izdevumu līmeņi, tad ietekme uz ekonomiku īstermiņā tiek sagaidīta pozitīva (vismaz pirmajā gadā), bet var kļūt negatīva pie ļoti augsta izdevumu līmeņa [4].  

Ietekmes kanālus uz izaugsmi nosaka izdevumu struktūra. Latvijā aizsardzības izdevumi sadalās sekojoši: 33 % tiek novirzīti personālam, 42 % investīcijām un 25 % citiem izdevumiem, tostarp uzturēšanai. Personāla izdevumi Latvijā ir līdzīgi kā Lietuvā (36 %), bet būtiski augstāki nekā Igaunijā (22 %) [5]. Izdevumi personālam sekmē patēriņu un pieprasījumu pēc lokāliem pakalpojumiem, ar ātrāku un tiešāku ietekmi ekonomikā. Tikmēr drošības investīcijām ir ilgtermiņa un vēstījuma raksturs. Latvija šogad vairāk nekā 42 % no visiem aizsardzības izdevumiem plāno novirzīt drošības investīcijām (infrastruktūrai 5 % un aprīkojumam 37 %). Igaunijā rādītājs ir līdzīgs (43 %), ko varētu ietekmēt arī vairāki starpvalstu kopīgi aprīkojumu piegādes līgumi. Tikmēr Lietuvā īpatsvars ir zemāks (33 %), lielāko uzsvaru liekot uz infrastruktūru, kas varētu būt saistīts ar Vācijas pastāvīgās vienības izvietošanas sagatavošanas darbiem.

Baltijas valstis ir virs NATO vadlīnijās noteiktajiem 20 % aprīkojumam (NATO mediāna ir gandrīz 31 %), un Latvijā, Igaunijā aprīkojumam veltīto līdzekļu īpatsvars pēdējos gados ir būtiski palielinājies, sasniedzot vēsturiski augstākos līmeņus. Tikmēr aprīkojumam novirzītie līdzekļi ideālā situācijā būtu valsts pasūtījums privātajam, iekšējam sektoram. Šobrīd apjomīgākie piegāžu līgumi ir slēgti ar ASV, Vāciju, Zviedriju un citām valstīm, kas nozīmē importa pieaugumu. Tomēr pasaulēs pieaug pieprasījums pēc militārās rūpniecības, kas "velk" līdz kopējo rūpniecību. Tādējādi iegūst valstis, kas attīsta vai specializējas uz militāro sektoru. Latvijā arī redzam aizsardzības klastera paplašināšanos, potenciāli papildinot piedāvājumu arī iekšzemes militārajām vajadzībām.

Turklāt investīcijas iekšējā un ārējā drošībā palīdz nomierināt investoru un uzņēmumu prātus, palielinot stabilitāti reģionā. Noskaņojuma rādītāji Eiropā pēdējā laikā ir vāji, bez noturīga un noteikta augšupvērsta viļņa. Nenoteiktība ekonomikā joprojām saglabājas augsta, kas korelē ar drošības stiprināšanas apņemšanos, bet vēl pagaidām lēnu spēju uzlabojumu. Tomēr apņemšanās ir svarīgs vēstījums investoriem un sabiedrībai. Ģeopolitiskais aspekts ir svarīgs arī finanšu tirgos, kas ieceno risku, un kara sākumā redzējām strauju aizņemšanās likmju pieaugumu Latvijai. Tomēr pēdējā laikā tirgi ir nomierinājušies un šo stabilitāti pārnesuši arī uz zemākām likmēm. 
Kopumā pēdējos gados gandrīz visas ES dalībvalstis ir palielinājušas militāros izdevumus, un plāno tos palielināt arī turpmāk. Pieaugot izdevumiem, valstis saskaras ar budžeta izaicinājumiem, bet tas var veicināt ekonomisko izaugsmi. Latvija lielu daļu militāro izdevumu novirza drošības investīcijām, kur pagaidām nozīme ir importam, bet iekšējais piedāvājums aizvien paplašinās. Turklāt izdevumi aizsardzībai ir drošības instruments, kas rada apstākļus ekonomiskajai attīstībai.

 
Komentārs gatavots portālam Delfi un pirmreizēji publicēts portālā 15. oktobrī.
 

[1] European Sovereignty Index | ECFR

[2] Saskaņā ar NATO statistikas datiem, Defence Expenditure of NATO Countries (2014-2024) (nato.int)

[3] Saskaņā ar NATO vērtējumu, nacionālā likumdošana vai politiskās vienošanās, kas paredz, ka ik gadu aizsardzībai jāatvēl vismaz 2 % no IKP, pastāv Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Čehijā, Rumānijā.

[4] Plašāk par šo var lasīt pētījumā Recent Trends in Defence Spending in the European Union (europa.eu)

[5] starpvalstu salīdzināšanu ierobežo vienotas personāla definīciju trūkums, piemēram, terminam "aktīvais dienests"