Algas Latvijā ir elastīgas!

Pirms diviem gadiem pazīstamie ārvalstu ekonomisti Olivērs Blančards [1] un Pols Krugmans[2] bažījās, ka algas Latvijā nav elastīgas. Tas ir, krīzes laikā uzņēmumi nespēj samazināt algas saviem darbiniekiem tāpēc ir spiesti nogriezt ražošanas apjomus un atlaist darbiniekus. Skatoties uz Latvijas oficiāliem vidējās algas datiem, tiešām var redzēt, ka vidējā alga privātajā sektorā 2009.–2010. gadā saglabājās līdzšinējā apjomā, lai nākamajos gados turpinātu pieaugt. Tas ir dīvaini, ņemot vērā, ka Latvija krīzes periodā zaudēja vienu piektdaļu no tās iekšzemes kopprodukta un katrs no mums zina algas samazināšanas reālās dzīves piemērus. Jau rakstījām, ka "vidējās algas nesamazināšana" varēja notikt tādēļ, ka krīzes laikā uzņēmumi paturēja labākus darbiniekus un tas nobīdīja vidējās algas un darba ražīguma statistiku uz augšu [3]. Tagad varam sniegt vēl vienu "vidējās algas nesamazināšanas" izskaidrojumu. Mūsu jaunākā pētījuma Labour Market Adjustment during 2008–2013 in Latvia: Firm Level Evidence [4] rezultāti (kurā Eirosistēmas Wage Dynamics Network projekta ietvaros analizējām algas dinamiku Latvijā uzņēmumu līmenī 2008.–2013. gadā) liecina, ka krīzes laikā vairākos uzņēmumos algas kritums bija straujš, kas tika daļēji kompensēts ar algas kāpumu dažos citos uzņēmumos.

Algas samazinājums bija viens no galvenajiem rīkiem ar kuriem uzņēmumi krīzes laikā samazināja kopējās izmaksas. Turklāt pamatalgas tika samazinātas tikpat bieži kā bonusi un prēmijas. Pamatalgas elastību noteica zems arodbiedrību biedru īpatsvars nodarbinātībā un pārāk straujš algas kāpums pirms krīzes. 2009. gadā gandrīz katrs trešais strādāja uzņēmumos, kas īstenoja plašu algas griešanas stratēģiju (nevis tikai samazināja algas dažiem darbiniekiem). Savukārt algas iesaldēšanas stratēģija bija visplašāk izmantota 2010. un 2011. gadā. Abas stratēģijas bija biežāk pielietotas lielos uzņēmumos. Tipisks algas samazinājuma apmērs ir visai būtisks: 16-26%, turklāt mazos uzņēmumos tas bija vēl lielāks. Darba ražīguma kāpums uzņēmumā ļāva tam izvairīties no algas griešanas vai iesaldēšanas.

Interesants, bet kopumā sagaidāms rezultāts ir tas, ka jaunpieņemtie darbinieki bieži saņem zemāku atalgojumu pat ja viņu kvalifikācija un darba uzdevumi ir līdzīgi uzņēmuma darbiniekiem ar ilgu darba stāžu. It īpaši tas ir raksturīgs apstrādes rūpniecībai, kas varētu liecināt par pastāvošo plaisu starp izglītības programmām un reālajā dzīvē nepieciešamām prasmēm tieši šajā nozarē. Jaunpieņemto darbinieku "diskriminācija" laikā gaitā samazinās, tomēr fiziskā darbu veicējiem tā mēdz būt lielāka nekā garīgā darba veicējiem.

Negaidīts rezultāts bija tas, ka pirms 2012. gada uzņēmumi, kas saskārās ar būtisku pieprasījuma pēc savas produkcijas pieaugumu samazināja un iesaldēja algas tikpat bieži kā uzņēmumi ar būtisku pieprasījuma kritumu. Tas nozīmē, ka algu griešana krīzes laikā ne visur bija nenovēršama. Vairāki uzņēmumi izmantoja kopējo ekonomisko situāciju, lai ar atalgojuma samazināšanu ierobežotu savas izmaksas un vairotu peļņu.

2010.-2013. gadā vairāk uzņēmumu palielināja algas, nekā samazināja, kas apstiprina oficiālo statistiku par vidējās algas kāpumu Latvijā. Pieauga ne tikai pamatalga, bet arī piemaksas. Prēmijas un bonusi visbiežāk pieauga augsti kvalificētiem fiziskā darba veicējiem būvniecības nozarē, kā arī visa veida darbiniekiem pakalpojumu nozarēs.

Latvija ir saglabājusi augstu algas elastību līdz pat šodienai. Jaunākais Pasaules Bankas globālās konkurētspējas indekss 2015/2016 ierindoja Latviju 2. vietā pasaulē pēc algas noteikšanas elastības.

Atzinums, ka algas Latvijā ir vairāk elastīgas, nekā daži sliecas domāt paskatoties uz vidējās algas statistiku, ir laba ziņa. Tas nozīmē, ka krīzes gadījumā ražošanas apjoma kritums un bezdarba pieaugums Latvijā ir zemāki, nekā ja algas būtu tikpat stīvas kā Spānijā vai Grieķijā.