Algots darbs vai savs rūpals? Ko par to domājam Latvijā, ko - citviet Eiropā
Rakstot komentāru nupat publicētajā "DNB Latvijas barometra" Nr.49 izdevumā, ieskatījos datos un tēmā, kas mudināt mudina uz diskusiju. Tāpēc šoreiz blogā piedāvāju šī komentāra pārpublicējumu un pievienoju dažus papildu attēlus paprātošanai par to, cik naski esam uz savas uzņēmējdarbības uzsākšanu, kāda ir pašnodarbināto un algotu darbinieku attiecība Latvijā, un kā šie rādītāji izskatās salīdzinājumā ar citām valstīm.
***
Jaunākā "DNB Latvijas barometra" pētījuma rezultāti liecina, ka trešdaļa iedzīvotāju ir domājusi par uzņēmējdarbības uzsākšanu, tostarp 9% savu vēlmi ir īstenojuši. Bez salīdzinājuma ar citām valstīm grūti pateikt, vai tas ir daudz vai maz. Detalizētu analīzi valstu griezumā par iedzīvotāju vēlmi uzsākt savu uzņēmējdarbību, pašnodarbinātības priekšrocībām un iemesliem, kas iedzīvotājus attur to uzsākt, var atrast Eiropas Komisijas publikācijā „Flash Eurobarometer 283 - Entrepreneurship in the EU and beyond (2009)”. Šis pētījums parāda, ka 45% respondentu Latvijā, ja būtu jāizvēlas starp pašnodarbinātā un algota darbinieka statusu, izvēlētos būt pašnodarbināti, kas precīzi atbilst ES-27 vidējam rādītājam. Līdzīgs rezultāts ir arī Igaunijā (43%) un Lietuvā (49%).
Tomēr vēlmes ir viena lieta, bet to iemiesošana dzīvē – kas cits. Tāpēc ir vērts ielūkoties arī Eurostat datos, kāda ir pašreizējā situācija Latvijā darba ņēmēju, darba devēju un pašnodarbināto attiecības ziņā salīdzinājumā ar citām valstīm. Vai esam kūtrāki, vai aktīvāki pašu uzņēmējdarbības veidošanā? Un vai aktīvāka līdzdalība uzņēmējdarbībā nodrošina arī sekmīgāku saimniekošanu valsts mērogā?
Darba ņēmēju (algotu darbinieku) īpatsvars Latvijā 2011. gadā bija 88.7%, darba devēju - 3.7%, bet pašnodarbināto personu - 6.6%. Vēl 1.1% ir „neapmaksātas personas”, kas palīdz citam ģimenes loceklim viņa uzņēmumā, zemnieku saimniecībā u.c. Lai gan algotu darbinieku īpatsvars Latvijā ir augstāks nekā vidēji ES-27 valstīs, tomēr tas ir līdzīgs attiecīgajiem rādītājiem mūsu galvenajās ārējās tirdzniecības partnervalstīs - tātad valstīs, ar kurām mums ir visierastāk veidot ekonomiskās saites: Lietuvā, Igaunijā, Zviedrijā, Vācijā, Dānijā un Francijā. Krietni lielāks pašnodarbināto personu un darba devēju īpatsvars ir Dienvideiropas valstīs (augstākais – Grieķijā). Interesanti, ka viszemākais pašnodarbināto un darba devēju īpatsvars ir divās Eiropas valstīs ar visaugstāko kopienākumu uz vienu iedzīvotāju - Luksemburgā un Norvēģijā. Sakritība vai likumsakarība?
Neuzņemšos atbildēt, jo būtu pārsteidzīgi no šiem datiem izdarīt secinājumus par uzņēmējdarbības tradīciju sasaisti ar sekmīgu tautsaimniecības attīstības nodrošināšanu.
Jāņem vērā arī citi aspekti, piemēram, bezdarba līmenis. Svarīgas ir ne vien darba ņēmēju un devēju proporcijas, bet arī nodarbināto iedzīvotāju un darba meklētāju attiecība. Labāk, lai cilvēkam ir darbs, pat ja tas nav ļoti ienesīgs, - diez vai kāds tam nopietni iebildīs, zinot, ka tas nodrošina regulārus ienākumus, attīsta prasmes un palīdz kaut cik uzturēt pašapziņu.
Tāpat no svara ir ražīgums. Ja darbs no rezultāta viedokļa ir mazefektīvs, tad pie augstas iedzīvotāju labklājības netiksim, pat ja nodarbinātu visus darbaspējīgos iedzīvotājus trijās maiņās septiņas dienas nedēļā. Tāpat rezultātus ietekmē ēnu ekonomika, nodokļu sistēma, nodokļu ieņēmumu izlietošanas efektivitāte un daudzi citi aspekti.
1.attēls. Respondentu atbildes uz jautājumu, vai dotu priekšroku pašnodarbinātas personas vai algota darbinieka statusam.
Pārpublicēts no „DNB Latvijas barometra” Nr.49.
2. attēls. Respondentu atbildes uz jautājumu, vai dotu priekšroku pašnodarbinātas personas vai algota darbinieka statusam.
Pārpublicēts no Flash Eurobarometer 283 13.lpp
3. attēls. Nodarbinātie iedzīvotāji pēc nodarbinātības statusa, % no nodarbinātajiem iedzīvotājiem Eiropas valstīs
Avots: Eurostat
*Neapmaksāta persona, kas palīdz citam ģimenes loceklim viņa uzņēmumā, zemnieku saimniecībā u.c.
Vēlos informēt, ka tekstā:
«… …»
Jūsu interneta pārlūkā saglabāsies tā pati lapa
Komentāri ( 14 )
Vai šeit gadījumā nav divu uzņēmējdarbības veidu maisījums vienā katlā? Viena lieta ir izdevības veicinātā (vēlas vairāk naudas / neatkarības) uzņēmējdarbība, un pavisam cita lieta ir nepieciešamības veicinātā (nav ko citu darīt jo darbu nevar atrast). Pirmā ir procikliska, otrā ir pretcikliska.
Latvijā krīzes laikā būtiski pieauga tieši nepieciešamības veicinātā uzņēmējdarbība. Savukārt izdevības veicinātā uzņēmējdarbības daļa Latvijā vēsturiski bijusi zema – un tā ir problēma. Šo problēmu neredz ja skatās uz visu uzņēmējdarbību kopumā.
Bet kādā veidā tas maina iniciēto tēmu? http://ow.ly/i/Onpq Zema Latvijā zema iesaiste neatkarīgi no iemesliem ir bijusi kā treknos gados, tā krīzes laikā. Jautājums, vai par to kopumā vispār būtu jāuztraucās, ja veiksmīgāk darbojas ekonomikas, kur šī iesaiste uzņēmējdarbībā ir vēl zemāka? Es pat vaicātu vēl provokatīvāk, ja reiz ir zināms, ka nodarbinātība ar kārtu ir augstāka MVU, bet procentuāli krietni lielāku daļu pievienotās vērtības rada lielie uzņēmumi ar augstāku ražīgumu, vai vispār ir prātīgi iet šo Eiropas daudzināto MVU ceļu? Varbūt prioritāte, piemēram, ES fondu sadalē jāliek uz lielākiem uzņēmumiem? Tie ir interesanti jautājumi, par kuriem samērā maz diskutēts.
Uzņēmējdarbība noteikti ir jāsekmē, jo jaunie uzņēmēji potenciāli nodrošina darba vietas. Domāju, ka zema iedzīvotāju iesaiste uzņēmējdarbībā LV veicinās bezdarba pieaugumu.
Grieķijā tas ir bijis savādāk gan atšķirīgas ekonomiskās situācijas dēļ, gan citas mentalitātes, biznesa vides, nodarbinātības prakses dēļ. Francijā, savukārt ir vairāk stabilāko, lielāko, valsts darba devēju, nekā Latvijā, iespējams tāpēc uzņēmējdarbības loma nav tik liela?
Bet uzņēmējdarbības veicināšanā var būt vairāki ceļi. Kā jau minēju, tie paši ES fondu līdzekļi var tikt sadalīti pēc dažādiem kritērijiem. Jaut., vai labāk piešķirt finansējumu mikrouzņēmumu veicināšanai, vai piemēram subsidētās darba vietas vai finansējumu jaunu produktu&rūpnīcu atzaru attīstīšanai jau esošiem lielajiem uzņēmumiem, kas tad palielinātu darba vietu skaitu? Viennozīmīgas atbildes te arī nebūs, bet ir vērts padomāt.
Situācija Grieķijā noteikti atšķiras, es pat laikam kā pirmo sauktu nozaru struktūru, kur orientējoties uz tūrismu, lauksaimniecību utt. var būt gluži loģiskāka MVU dominēšana. Bet jautājums par Luksemburgu un Norvēģiju jebkurā gadījumā ir paprātošanas vērts.
Eiropai ir vajadzīgas inovācijas, jaunas idejas/produkti utml., kas arī radīs darba vietas. Šķiet, ka esošo darba vietu subsidēšana lielajos uzņēmumos nenestu tik strauju attīstību. Bet jā, viennozīmīgas atbildes tiešām nav.
Iespējams kopā ar nodarbinātības tendencēm jāpavērtē arī peļņa. Latvijā stabils darbs rietumu investora uzņēmumā bieži ir daudz izdevīgāks nekā paša uzņēmumā. Tādēļ daudzi tā arī nesāk..
Pilnīgi piekrītu, ka līdzās algai, sāskata arī peļņa un arī nacionālā vai ārvalstu kapitāla loma. Tā teikt - gan šodienas alga, gan rītdienas labklājība. Par to arī pirms pusotra gada rakstīju trīs rakstu sērijā par nacionālo kopproduktu salīdzinājumā ar iekšzemes kopproduktu.
Manuprāt šāda tipa analīze ir nepilnvērtīga pretī nenoliekot ienākšanas barjeras - privātbiznesa uzsākšana dažādās valstīs ir dažādi sarežģitas. Latvijā dēļ VID, PVD utt prasībām, piemēram, biznesu uzsākt ir ļoti sarežģīti. Un tas arī ir noteicošsais zemai aktivitāte, ne ideju un darbotiesgribas trūkuma dēļ.
šī gan nav pat lāga analīze, īss domu uzplaiksnījums par tēmu kā jau prasa komentārs.:)
bet par domu. es principā piekristu, ka šāds faktors varētu ietekmēt aktivitāti, bet īsti neredzu pamatu domāt, ka Latvijā uzsākt biznesu ir sarežģītāk kā citviet. Laikam jau populārākais novērtējums šajā ziņā ir Doing Business http://www.doingbusiness.org/rankings
Saskaņā ar šo Latvija ir no 183 valstīm ar biznesa uzsākšanas vienkāršumu 51. vietā. Igaunija 44, Lietuva 101. Pārējām Eiropas valstīm tas puslīdz ir pa vidu. Tutklāt superaktīviuzņēmīgajā Grieķijā biznesa uzsākšana ir viena no sarežģītākajām Eiropā.
Ireland 13; United Kingdom 19; France 25; Portugal 26; Slovenia 28; Denmark 31; Cyprus 33; Belgium 36; Iceland 37; Finland 39; Hungary 39; Norway 41; Estonia 44; Sweden 46; Bulgaria 49; Latvia 51; Romania 63; Slovak Republic 76; Italy 77; Netherlands 79; Luxembourg 81; Switzerland 85; Germany 98; Lithuania 101; Poland 126; Spain 133; Austria 134; Greece 135; Czech Republic 138
No lietotāja (biznesmeņa) viedokļa pāris acid tests:
- Vai ir kāda atšķirība uzskaites un pārskatu iesniegšanā Latvenergo un privātas autostāvvietas turētājam? Un cik % no izdevumiem tātad veido grāmatvedība LE un privātajam?
- Vai ir kāda atšķirība PVD prasībām mazai lauku ēdnīcai un Lido Krasta? Un cik % izdevumos veido uzstādītās iekārtas (ledusskapji, dalāmie galdi) ēdnīciņai un Lido?
- Vai ir kādas atšķirības Darba drošības inženiera prasībām RBS un ciemata remontbrigādei?
-utt
Manuprāt šis viss rada REĀLAS barjeras mazajiem uzņēmējiem. Un konkurētspēja ir slikta jau startā.
Man domāt, ka ir tomēr atšķirības, bet nebūšu zinoša par to diskutēt. Zinu tik, ka piemēram tos pašus statistikas pārskatus atšķirīgā biežumā un apjomā iesniedz lielie un mazie.
Bet joprojām paliek aktuāls jautājums, vai tas ir atšķirīgi no citām valstīm, jo parasti jau šie PVD standarti, darba drošības noteikumi utt. ir atbilst puslīdz vienotām prasībām Eiropā. Cita lieta, vai mēs neuzrādam pārspīlētu uzcītību visu normu ievērošanā un regulārās kontrolēs. Par ko gan ir dzirdēti bēdu stāsti.
Es, protams, arī nevaru sniegt ekspertīzi, tomēr ASV un Vācijas mazo uzņēmēju neizpratne par manām prasībām noformēt pavadzīmi netieši liecina, ka TUR maziem uzņēmumiem vajag mazāk grāmatvežu un bizness notiek ātrāk.
Savukārt attiecībā uz PVD man šķiet, ka gan valstij, gan iedzīvotājiem būtu jāprot saprātīgi uzņemties risku un maziem uzņēmējiem jāsamazina prasības jomās, kur riski ir zemi. Tas pats attiecas arī uz VID saistībā ar kases aparātiem tirgus tantiņām.
Grūti nepiekrist!:)
Katrā ziņā paldies par komentāriem un pārdomām!
Sveiki, vai kāds zin kas nepieciešams lai Grieķijā atvērtu savu firmu kā Latvijā SIA?