Ātri gaistošā vidusšķira
Pēdējā laikā ASV un citu valstu presē daudz ir rakstīts par procesu, kas norit jau vairākus gadu desmitus, - pakāpenisku vidusšķiras izzušanu.
Lai arī kādi būtu skaidrojumi šai tendencei – tehnoloģiskais progress, globalizācija vai pat monetārā politika[1], fakts, ka pēdējo 20 gadu laikā ASV vidējā nodokļu maksātāja alga ir stagnējusi, ir satraucošs arī pārējai pasaulei (ieskaitot Latviju, kur nekad šāda vidusšķira īsti nav bijusi) un rosina šaubas, vai globalizācijas ietekme tiešām ir bijusi tik viennozīmīgi pozitīva, kā tika uzskatīts. Kā rāda vēsture, liela un izglītota bijušās vidusšķiras jaunatne, kura nav nodarbināta un neredz savu nākotni esošo institūciju ietvaros, ir sprādzienbīstams materiāls.
Tas attiecas ne tikai uz mikrolīmeni un cilvēkiem. Izskatās, ka līdzīgs "gaistošas vidusšķiras" process novērojams arī starp valstīm. Attēls zemāk rāda gada ienākumus pirms krīzes. 2007. gadā likās, ka Eiropas Savienībā (ES) valstu ienākumi veiksmīgi tuvinās. Tomēr drīz sekojošā krīze liek uz šo konverģences stāstu paskatīties citā gaismā.
Pirmais krīzes vilnis, kurā bija arī Latvija, tradicionāli skāra valstis, kuras vienmēr raksturojas ar augstāku ievainojamību – mazas valstis perifērijā (attēlā – rozā krāsā). Savukārt sekojošā parādu krīze jau skāra augstāku ienākumu valstis (attēlā – sarkanā krāsā). Turklāt interesanti, ka, kā redzam no 1. attēla, visas šīs valstis ir koncentrētas aptuveni vienā ienākumu līmenī - kaut kur pa vidu starp bagātajām Eiropas valstīm un post-komunisma valstīm. Pēc būtības, parāda krīze skāra valstis, kuras var raksturot kā nesen radušos "Eiropas vidusšķiru".
1. attēls. Pirmskrīzes (2007. gada) gada vidējā darba samaksa Eiropas valstīs (tūkst. eiro)[2]
Domājot par iespējamiem skaidrojumiem šādai īpatnībai, pirmais, kas nāk prātā, - varbūt personas un valstis nav nemaz tik atšķirīgas?
Kad runā par personām, augošas nevienlīdzības stāsts ir šāds: tehnoloģiskās izmaiņas pakāpeniski samazina to cilvēku ienākumus, kurus spēj aizstāt mašīnas un datori. Šo procesu cenšas bremzēt valdības – gan tieši, palielinot valsts darbā strādājošo skaitu, gan arī netieši - palielinot regulāciju. Kad šīs iespējas tiek izsmeltas un sāk negatīvi ietekmēt izaugsmi, augošā nevienlīdzības tendence tiek noslēpta ar nākamo paņēmienu – lētiem kredītiem.
Pasaulē šī "attīstība" savu kulmināciju sasniedza 2004. – 2008. gadu burbulī. Kad tas plīsa, ASV un pārējās attīstītajās valstīs pamazām sāka iestāties sapratne, ka turpmākā pasaules kārtība raksturojas ar pamatīgu ienākumu nevienlīdzību - šauru lielu naudu saņemošu "uzvarētāju" slāni un milzīgu masu ar pusnodarbinātiem un mazas algas saņemošiem strādājošajiem.
Izskatās, ka attiecībā uz ES valstīm šis stāsts ir līdzīgs. Globalizācijas apstākļos "vidusšķira" ar regulācijas, transfertu un kredītu palīdzību centās kaut kā turēties pretī dzīves kvalitātes kritumam. Kā visos burbuļos, kāds maksāja par šo ilūziju. Sākumā tie bija ES fondi, kuri līdz 2004. gada ES ekspansijai bija ļoti nozīmīgi visās pašreizējās krīzes valstīs (tā arī ir viela mums pārdomām). 2004. gadā ES jaunpienācēju dēļ šī straume apsīka un lēta kreditēšana kļuva par nākamo izaugsmes dzinējspēku. 2008. gadā pienāca "patiesības mirklis" un tagad valstis pamazām virzās uz jaunu, nezināmu līdzsvaru.
Ir vēl viena lieta, ko vērts atzīmēt saistībā ar augstāk redzamo attēlu. Pārsteidzoši, cik atšķirīgi pasaule izskatās, kad noņemam parasti iekšzemes kopprodukta aprēķinos izmantoto pirktspējas paritātes kalkulāciju plīvuru! Redzam, ka Austrumeiropas valstu atšķirības nav nemaz tik nozīmīgas, vismaz salīdzinot ar to bezdibeni, kas mūs šķir no Vācijas vai Zviedrijas.
Man tas liekas pārsteidzoši, ja ņemam vērā, ka Austrumeiropā ir valstis ar ļoti atšķirīgām institūcijām, atšķirīgu korupcijas līmeni, tradīcijām un, ļoti svarīgi, atšķirīgu novietojumu attiecībā pret Eiropas ekonomikas gravitācijas centru[3]. Ja salīdzina ar Vācijas ienākumu līmeni, it kā tehnoloģiski attīstītā un uz auto industriju fokusētā Slovākija[4] vai institucionāli spēcīgā Igaunija nav nemaz tik atšķirīgas no Latvijas, kurā noteikti ir vājākas institūcijas un zemāka industrijas koncentrācijas pakāpe.
Turklāt izskatās, ka 2004. gada paplašināšanās kārtas Austrumeiropas valstis tuvinās savā starpā. Igaunija un Čehija līdz 2013. gadam turējās mazliet pretī šai tendencei, tomēr kopumā šo valstu grupa konverģē.
2. attēls. Gada vidējās darba samaksas izmaiņas Austrumeiropas ES-8 valstīs (tūkst. eiro) un šīs grupas variācijas koeficients[5]
Atceros, kā mēs Latvijā 90. gadu sākumā skatījāmies uz Ungāriju kā gandrīz attīstītu Rietumvalsti, ar citu ienākumu līmeni un attīstības pakāpi. Pagāja 10 gadi un ienākumu atšķirība jau bija mazāka, lai arī saglabājās nozīmīga. Vēl 10 gadi, un mēs jau atšķiramies pavisam maz. Kāpēc tā? Mans minējums – kā Slovākijas auto industrijas, tā Latvijas un Igaunijas mašīnu, mehānismu un elektrotehnikas eksporta gadījumā mūsu salīdzinošā priekšrocība ES kontekstā ir viena: lēts darbaspēks, parasti kombinācijā ar zemākām vides, veselības un sociālās aizsardzības prasībām. Salīdzinot ar dziļo specializāciju šajā salīdzinošo priekšrocību jomā, pārējās nianses nav vairs tik nozīmīgas.
Tas noved pie otras un ne tik optimistiskas hipotēzes. Arī nācijas, tāpat kā cilvēki šo nāciju iekšienē, mūsdienās sadalās šaurā uzvarētāju slānītī, kam blakus ir milzīga masa "pārējo". Tāds binārs sadalījums, kur vai nu tu esi "attīstīta valsts/nācija", vai konkurē ar desmitiem un simtiem citu nāciju kā lētais darbaspēks.
Protams, ES ietvaros no šādas lētā darbaspēka konkurences esam daļēji pasargāti, tāpēc īsti līdz Bangladešas algu līmenim diez vai kritīsim, taču, visticamāk, Bulgārijā, Rumānijā un arī Ukrainā, ja tur izdosies noturēt mieru, ienākumi nākotnē izlīdzināsies ar mūsējiem.
Ceļš uz šādu konverģenci diez vai būs patīkams process, jo mums tas nozīmē vājas investīcijas, vāju izaugsmi un algu stagnāciju. Galu galā - vai nu esi tehnoloģiskā progresa avangardā, vai arī esi vienkārši lieks - vienalga, globalizācijas izstumta persona vai maza valsts perifērijā.
[1] Piemēram, "The Economist" http://www.economist.com/blogs/buttonwood/2014/03/markets-inequality-and-monetary-policy
[2] Bruto; kopā ar darba devēja sociālās apdrošināšanas iemaksām; vienai personai bez bērniem; Eurostat, datu kopa earn_nt_net
[3] Eiropas ekonomikas gravitācijas centrs parasti tiek zīmēts bumeranga formā no Ziemeļitālijas, pāri Vācijas rietumiem, tad pagriežoties ziemeļrietumu virzienā uz Londonu.
[4] Saskaņā ar viņu pašu aplēsēm Slovākijā esot visaugstākais saražoto auto skaits uz vienu iedzīvotāju pasaulē.
[5] Vidējie neto ienākumi vienas personas mājsaimniecībai bez bērniem; Eurostat; sērija earn_nt_net
Vēlos informēt, ka tekstā:
«… …»
Jūsu interneta pārlūkā saglabāsies tā pati lapa
Komentāri ( 4 )
Ļoti laba analīze. Un priecē, ka arī pašā laikā - vidusšķiras globālās problēmas nule kā plašsaziņā aktualizējas no Ķīnas līdz ASV. Ja Ķīnas vidusšķirai/"vidusšķirai" ir strukturālas problēmas ar urbanizāciju (FT 13. apr: Slowdown puts 1bn middle class at risk), tad amerikāņiem tas interesantā kārtā saistās ar pastiprinātu urbanizāciju un problemātisku nākotni piepilsētas moliem un zīmolu kultūrai (tā Quartz: http://qz.com/199246/what-americas-internal-migration-tells-us-about-th…).
Pilnībā piekrītu autoram par būšanu avangardā kā aksiomu un arī kādam savam singapūriešu draugam, kas par LV biznesu saka, ka mums ir vai nu jābūt ļoti tēmētai nacionālā biznesa politikai, kas ir vērsta uz ļooooti augstu pievienoto vērtību, vai arī būs mēsli. Arī, piem., lauksaimniecībā - ne vnk cūkgaļa, bet 'kurobuta', ne vnk liellopi, bet wagyu; un 'jidori' cāļi nevis "labi audzinātās", bet bankrotējošās, Ķekavas vistas.
'kurobuta', wagyu, 'jidori' cāļus var tirgot, ja ir pieprasījums un tos pērk. Lielā masa spēj nopirkt tikai desu pa 2eur. Tai skaitā telekomunikāciju tehniķi (es pats piem.) ar algu 120Eur dienā, bet darbs man ir veselas 2-3 dienas mēnesī.
Šis raksts šķiet, kā par mani uzrakstīts.
No 90to beigām līdz krīzei ierindas IT tehniķim bija gana darba un laba alga. "tehnoloģiskās izmaiņas pakāpeniski samazina to cilvēku ienākumus, kurus spēj aizstāt mašīnas un datori" - arī Microsoft 21gs raksta softus lietotājiem, nevis datoriem. 90to beigās starp lietotāju un datoru atradās IT tehniķis, kas instalēja, ar vīrusiem kāvās, nepietiekošo PC jaudu palielināja, domēni, tīkli utt. Vienā kantorī bija kādi 10 tehniķi+es no ārpakalpojumiem. Tagad PC jaudas ir "atliektiem galiem", softi strādā gana labi bez "bakstīšanas", lietotāji ar datoriem uz "tu" no bērnības un viens IT darbinieks simtiem datorus uztur attālināti uz puslodzi.
Tā vien liekas, ka paši sev "kājas atšvām". Paziņa atbrauca no Austrijas, nikns par turienes sistēmu. Ja mājas lietotājam vajag internetu, tad pie viņa ierodas tehniķis, kas konfigurē datoru, ieraksta IPadresi. Tas maksā 130eur. Pie mums adreses dala DHCP serveris vai adrese ir līgumā un lietotājs pats konfigurē PC.
Gan jau kāds jurists(kas neraksta likumus) vai mūziķis(kas neraksta operas), man tūlīt sabrauks augumā, ka esmu slikts ITspeciālists, kas neraksta programmas:)
Pasmīnēšu.
Bankrotējis, hipotēku noktatījis, es varu sev sviestu zem desas nopirkt un "kurinu" patēriņu. Alga 120e x 21diena= 2520Eur/mēn.
Es esmu veiksmes stāsts.
Varētu jau paironizēt, ka būsi beidzot izlasījis Reinerta grāmatu vai sapratis to vienkāršo atziņu, ka lētā darbaspēka kombinācija ar zemākām vides, veselības un sociālās aizsardzības prasībām ir Latvijas (u.c. slaucamvalstu) vienīgās globālo finanšu eliti interesējošās salīdzinošās priekšrocības.
Tāpat varētu uzteikt atklāsmi par saistību starp indivīdiem un valsti - Austriešus to stāsta jau teju gadsimtu.
Diemžēl neseko nekāds viedoklis par cēloņiem un "zālēm", vien kaut kāds neskaidrs murminājums ar mājienu uz skarbo un nenovēršamo likteni globalizācijas apstākļos. Nekāda mājiena par to, ka ES (un īpaši EZ) ietvaros mums praktiski nav nekādas iespējas kā Singapūrai, Somijai, Korejai un iepriekš daudzām citām patstāvīgām valstīm nonākt "tehnoloģiskā progresa avangardā". Ka ES važas mums garantē vāju izaugsmi, algu stagnāciju un vietu starp "pārējiem". Kā to trāpīgi par „trepju atgrūšanu” "Sliktajos Samāriešos" nosaucis Kembridžas PhD Hadžūns Čangs.
ES gan piedāvā indivīdiem kļūt par britiem, īriem vai vāciešiem.
Bez tam apgalvojums, ka no Bangladešas algām esam pasargāti ES ietvaros, neatbilst patiesībai. Ja pareizi atceros, tad pat par spīti Godmaņa un K21 bandas valsts izlaupīšanas politikai tādas mums nebija ne 2002., ne pat 1996.gadā, kad nekāda ES mūs nesargāja. Turklāt laikā no 1996. līdz 2004. gadam Latvijas ekonomika auga ar tempu virs 7% gadā, bez visām palīdzībām un kredītu burbuļiem.
Varētu jau ironizēt, taču zinu, ka visi iepriekš minēto ļoti labi zini un saproti. Tad kāpēc tā raksti tagad? Varbūt baidies, ka Tavi draugi banksteri 'peregnuļi palku', un tāpēc aizvien vairāk lumpeņu sāk noticēt viedoklim, ka kapitālisms ir netaisnība un ļaunums, bet cilvēces nākotne ir Zocjālisms vai "Apustūliskais KomŪnisms"? Un, kad no baļļas kopā ar netīro ūdeni tiks izliets arī bērns, tad tādiem kā Tu laime beigsies.
p.s. Es arī nepriecāšos
Dažas papildu domas, kas daļēji attiecas uz komentāriem augstāk, daļēji uz rakstu.
1. Eiropas Savienība ir labākais, kas jebkad ar iedzīvotājiem šajā teritorijā ir noticis. Tagad varam skaidri redzēt, ka no 1991. gada PSRS sabrukuma veda patiesībā tikai divas sliedes: i) uz Krievijas manipulētu, vāju valsti (Moldova, Ukraina, Gruzija); ii) uz autoritāriem režīmiem (Baltkrievija, Vidusāzija). Kā mēs tagad redzam, nekādu tādu citu variantu nebija. O jā, es atceros tos "zelta laikus" pirms 2004. Brrr. Mums diezgan droši bija garantēts pirmais ceļš, taču te jāpateicas igauņiem (ne pirmo reizi vēsturē), kas parādīja, ka ir arī trešais ceļš – ES un NATO. Mūsu tā laika elite, lai noturētos pie varas, bija spiesta sekot igauņiem. Mēs galīgi nebijām nekāda Koreja; ar padomju (ne)tikumiem, ja nebūtu ES, šodien mēs 100% būtu Ukraina. Tas ir tas, ar ko mēs koķetējam, kad murmulējam par kādu neatkarību no Briseles vai Vašingtonas "diktāta".
2. ES (un eirozona) novērš tikai "worst case scenario" un dod kaut kādu iespēju, bet tā nepadara mūs par attīstītu valsti. Stāsts ir par pustukšo un puspilno glāzi. Skatoties uz to, kas būtu bijis un kas ir noticis ar citiem līdzīgiem, mūsu glāze ir pa pusei pilna, skatoties uz to, kur būtu jānokļūst – pa pusei tukša.
3. Nav tāda dabas likuma, kas noteiktu, ka mums dabiski jākļūst bagātiem. Tikai filmās, ja Harijs Poters pēkšņi pakļūst āliņģī zem ledus, var neiespringt, - jautājums ir nevis "vai", bet "kurš no daudzajiem filmā izkaisītajiem draugiem", viņu pēkšņi izglābs. Dabā, savukārt, ja banāns ir sācis pūt, tad viņš turpina pūt. Piemēram, bagātā ASV patiesībā lielākoties (ģeogrāfiski) sastāv no depresīvām vietām, kur kaut kas interesants ir bijis pagātnē, bet tagad īsti nav nekā un nav arī nekādas cerības.
4. Te nu nonākam pie tā, ko daudzi man saka: bet kur tad priekšlikumi? Nu es savu pienākumu jūtos izpildījis un priekšlikumus izteicis (konkrēti http://gundarsdavidsons.wordpress.lv/). Protams, tie var būt kļūdaini. Taču, ja jūs jautājat man, tad diezgan skaidrs, ka līdzšinējā politika (precīzāk, jebkādas politikas neesamība) veido šeit tādu "white trash" nāciju. Kā teicu iepriekš, ASV tādi reģioni ir papilnam, daudzi Latvijas lieluma un tāpat turpina eksistēt. Kāpēc lai tādi reģioni nebūtu ES? Jau tagad, pateicoties mūsu izvēlētajai politikai, viss, kam ir kāda vērtība, ir jau citu nāciju nopirkts, sākot no lauksaimniecības zemēm, jūgendstila arhitektūras un beidzot ar labākajām smadzenēm. Un to galīgi nav uzspiedis ne ES, ne kāds cits, mēs paši esam izvēlējušies šo "white trash" puves ceļu (kā lai neatceras bieži atkārtoto domu TUA tirdzniecībs sakarā, ka "uz mums normālu īpašumu cenas neattiecas, Zolitūdē dzīvokļi ir pieejami", bet tā ir tikai viens fragments kopējās uz "brain drain" vērstās politikas). Saprotiet mani pareizi, autgstākminētais nenozīmē nācijas izgaišanu.... Kad banāns sapūst, kaut kas jau tāpat paliek.