Atziņas no starptautiskā semināra "Galvenie izaicinājumi Baltijas valstīm… "

Vakardien biju uzaicināts uzstāties starptautiskā seminārā, kuru organizēja Baltijas-Vācijas augstskolu birojs un Latvijas Universitāte (LU). Seminārs bija veltīts izaicinājumiem Baltijas valstu un Vācijas priekšā Krievijas tirdzniecības sankciju un Grieķijas krīzes kontekstā. Par spīti žilbinošajam nosaukumam, tā bija produktīva ekonomiskā diskusija (bez politiskiem lozungiem), kuru vadīja LU Ekonomikas un vadības fakultātes prodekāns Jānis Priede, seminārā piedalījās akadēmiskie pētnieki no Latvijas, Vācijas, Igaunijas un Lietuvas. Trīs stundu pasākums izraisīja lielu sabiedrības uzmanību un dalībnieku skaits seminārā vispirms pārsniedza krēslu skaitu, bet vēlāk – arī diezgan lielās auditorijas izmēru.

Vēlos padalīties ar savas uzrunas galvenajām atziņām.  Šķiet, ka Baltijas valstu ienākuma konverģence uz Vācijas līmeni ir stagnējusi kopš 2012. gada (1995. – 2007. gadā esam pagājuši vienu trešdaļu no ceļa uz Vācijas ienākumu līmeni, kam sekoja ekonomikas lejupslīde un ātra atveseļošanās). Šī stagnācija nav saistīta ar biznesa ciklu, jo starpība starp faktisko un potenciālo izlaidi (output gap) Baltijas valstīs ir tuva nullei vai pat nedaudz pozitīva (Eiropas Komisijas novērtējums). Stagnāciju izraisīja vājš potenciālā iekšzemes kopprodukta (IKP) kāpums, iespējams, iezīmējot Baltijas valstu ienākšanu vidējā ienākumu slazdā (middle income trap), kad zaudējam konkurētspēju zemās pievienotās vērtības segmentā (Ķīna), bet vēl nemākam konkurēt ar augstās pievienotās vērtības ražotājiem (Vācija).

Pastāv divas alternatīvas, kā izvairīties no vidējā ienākuma slazda: saglabāt zemas algas uz visiem laikiem (bezjēdzīgi) vai palielināt darba ražīgumu. Darba ražīgumu var palielināt ar kapitāla uzkrāšanu (investīcijām; pašlaik tas ir problemātiski, ņemot vērā investoru nenoteiktību un banku saistību līmeņa samazināšanos (deleveraging) procesa turpinājumu). Otra alternatīva - palielināt kopējo faktoru produktivitāti ar strukturālām reformām.

Nav tā, ka mēs paši nezinām, kurās jomās reformas būtu jāveic, un Globālās konkurētspējas pārskats (Global Competitiveness Report) ir kā saucēja balss tuksnesī, norādot uz neefektīvu tieslietu sistēmu, joprojām izplatītiem kukuļiem, zemu valdības izdevumu efektivitāti utt. Visticamāk pietrūkst politiskās gribas pietiekami ātrai reformu veikšanai. Bez strukturālām reformām mēs Vācijas labklājības standartus nesasniegsim nekad (tas būtu tikai sapnis, ja mēs nezinātu, kā to sasniegt; un tas ir ļoti ambiciozs mērķis, ja mēs zinām kas jādara).

Ar līdzīgām atziņām nāca klājā Viktors Trasbergs (Igaunija, Tartu Universitāte), gan galvenajos secinājumos, gan arī pēc satura (Baltijas valstis, iespējams, sasniedza konverģences "stikla jumtu", atsauces uz Globālo konkurētspējas pārskatu). Tas parāda ne tikai to, ka Baltijas valstīm ir līdzīgi izaicinājumi, bet līdzīgas ir arī ekonomistu domas, kā pārvarēt grūtības un veicinātu ekonomikas attīstību. Secinājums: mums jāfokusējas uz lietām, kuras mēs varam mainīt (strukturālās reformas) tā vietā, lai bēdātos par nelabvēlīgo ārējo vidi (Grieķija, Krievija), ko mēs tāpat ietekmēt nevaram.