Budžeta deficīts, kas nāk un aiziet tālumā, un sākas viss no gala…

Sekojot jaunākajām norisēm globālajā ekonomikā, kārtējo reizi nākas atzīt sen zināmo patiesību, ka gan cilvēku ikdienu, gan pasaules attīstību kopumā diktē cikliskās atkārtošanās motīvs. Cilvēki pieļauj kļūdas, bet paiet laiks un par tām tiek aizmirsts. Un tad jau drīz vecās kļūdas tiek pieļautas atkal. "Viss nāk un aiziet tālumā, un sākas viss no gala…" kā teikts slavenajā Raimonda Paula un Laimoņa Vāczemnieka dziesmā.

Šajā bloga ierakstā par vēstures atkārtošanos ekonomikā un politikā.

Melnā avs

Pašlaik eiro zonā ir valstis, kuru tautsaimniecības sekmīgi atgūstas pēc nesen piedzīvotajām ekonomiskajām grūtībām. Taču ir arī valstis, piemēram, Francija, kuru ekonomiku atgūšanās notiek nedaudz lēnāk, nekā tika cerēts un prognozēts.

Francijai jau kopš 2007. gada ir piemērota Eiropas Komisijas pārmērīga budžeta deficīta programma. Sākotnējais plāns paredzēja, ka Francija pabeigs programmu 2013. gadā, taču tas neizdevās un Francija lūdza piešķirt vēl papildu divus gadus budžeta sakārtošanai. Tātad Stabilitātes izaugsmes paktā noteikto budžeta deficīta mērķi (3% no iekšzemes kopprodukta/IKP) Francija solīja sasniegt 2015. gadā.

Jauna slota tīri slauka

Jaunākās ziņas par notikumiem šajā nozīmīgajā Eiropas Savienības (ES) valstī nav iepriecinošas. Politiskajos kuluāros bažas ir rosinājuši Francijas jaunā premjerministra Manuela Valsa izteikumi, inaugurācijas runā solot veikt ievērojamus nodokļu samazinājumus (30 miljardu eiro vērtībā) turpmāko trīs gadu laikā. Tas radījis Briseles bažas, jo šādi pasākumi draud paplašināt budžeta deficīta plaisu un nav līdz galam skaidrs, kā tieši ir plānots kompensēt nodokļu ieņēmumu sarukumu. Premjerministra mērķis ir mazināt, piemēram, darbaspēka nodokli, kompāniju ienākuma nodokli, kā arī uz kompānijām attiecināto papildnodokli. M. Valss pamato, ka nodokļu samazināšanas nolūks ir stimulēt ražošanu un atjaunot Francijas iedzīvotāju ticību nākotnei, bet viņam oponē Eiropas Centrālā banka, Eiropas Komisija (EK) un Starptautiskais Valūtas fonds, kas skandina trauksmes zvanus, sakot, ka nepārdomāti soļi nodokļu politikā aptumšos cerības līdzsvarot budžeta deficītu.

Te jāatgādina, ka Francijai neizdevās sasniegt 2013. gada budžeta deficīta mērķi jaunās EK pārmērīga budžeta deficīta programmas 2015. gadam ietvaros. Apņemšanās paredzēja 2013. gadā sasniegt budžeta deficītu mīnus 4.1% no IKP apmērā, taču saskaņā ar jaunākajiem datiem 2013. gads tika noslēgts ar mīnus 4.3% lielu rādītāju.

Ņemot vērā saņemto kritiku, M. Valss nācis klajā ar skaidrojumu, ka paralēli nodokļu izmaiņām trīs gadu periodā ir iecerēts izlīdzināt ienākumu samazinājumu uz izdevumu rēķina. Saskaņā ar M. Valsa teikto izdevumi tiks mazināti 50 miljardu eiro vērtībā, galvenokārt samazinot subsīdijas, pašvaldību izdevumus, veselības apdrošināšanas sistēmas un sociālos izdevumus. Sīkāk izstrādāts izdevumu samazināšanas plāns tikšot publiskots šā gada vasarā.

Šo apņemšanos ar zināmu skepsi liek vērtēt Francijas arodbiedrību spēks un ietekme. Ir grūti slēpt ziņkārību un nepacietību, gaidot šā plāna publicēšanu un lasot konkrētu mehānismu, kā 50 miljardi eiro tiks ietaupīti uz pensiju, sociālo pabalstu, ierēdņu algu un tamlīdzīgu izdevumu iesaldēšanas rēķina.

Amerikāņu pīrāgs

Atliek tikai novēlēt un izteikt cerību, ka Francijas apņemšanās izdosies un tiks īstenots nopietns darbs pie iecerētajiem izdevumu samazinājumiem. Te nedaudz jāatgādina vēsture.

Līdzīgi mērķi samazināt nodokļus, lai stimulētu ražošanu, bija arī ASV prezidentam Ronaldam Reiganam. Savas prezidentūras laikā astoņdesmitajos gados R. Reigans pieņēma, ka nodokļu samazināšana veicinās budžeta ieņēmumus un paātrinās ekonomiskās izaugsmes tempus. Un tiešām - viņa iecerētā stratēģija nostrādāja, taču tā radīja tikai īstermiņa ekonomisko uzrāvienu.

Pirmajos gados ASV ekonomika uzvirmoja un pacēlās spārnos kā pirmo pavasara saules staru caurstrāvoti tauriņi, taču tāpat debesīs uzšāvās arī valsts budžeta deficīts. Aizsāktā politika atstāja aiz sevis parādu jūgu, jo nodokļu ieņēmumu samazināšanās netika līdzsvarota izdevumu pusē. Citiem vārdiem sakot, samazinātie nodokļi deva stimulu IKP izaugsmei, taču gūtie ienākumi nebija pietiekami, lai segtu nodokļu ienākumu samazinājumu un tekošos izdevumus. Turklāt tika ievērojami palielināti izdevumi aizsardzības budžetā. Secīgi, lai kompensētu budžeta deficītu, tika veikti aizņēmumi iekšējā un starptautiskajā finanšu tirgū, kas palielināja valsts parādu.

Budžeta deficīts ilgākā termiņā rada risku tautsaimniecības attīstības izredzēm, jo parāda segšanai arvien jārod jauni līdzekļi. Ja tos nejaudā radīt pati tautsaimniecība, jādomā par kārtējiem valsts aizņēmumiem un jauniem nodokļu paaugstinājumiem, kas ierauj valsti nākamajā ekonomikas problēmu atvarā. Tā rezultātā deviņdesmito gadu sākumu liegi ieskandināja recesija.

Sākoties recesijai, R. Reigana pēctecis ASV prezidenta amatā Džordžs Bušs vecākais apņēmās pārtraukt budžeta nesabalansētību un viņam nācās apturēt ekonomikas stimulēšanu. Lieki piebilst, ka šādas nepopulāras reformas neraisīja cilvēkos sajūsmu.

Dž. Buša izmantotā taktika mazināt budžeta deficītu bija īstermiņā lēns un sāpīgs process, kas nenesa tūlītēju un zibenīgi jūtamu labumu, taču atmaksājās ilgtermiņā. Tomēr sabiedrības nepacietība un neapmierinātība maksāja Dž. Bušam turpmāko karjeru.

Nākamais ASV prezidents – Bils Klintons -, kā jau tas politikā ierasts, naski un izveicīgi izmantoja situāciju, lai pie visām ekonomikas nedienām vainotu Dž. Buša iesākto politiku, tādējādi veiksmīgi pārņemot viņa posteni. Viņš mācēja teikt tos vārdus, kuros tauta ieklausās vislabprātāk. Tika solīta ekonomikas atveseļošana un aktīvāka tās "sildīšana". Interesantākais, ka patiesībā B. Klintons darīja samērā maz tieši ekonomikas "sildīšanas" jomā, jo apzinājās sabalansēta budžeta nozīmīgumu. Tā vietā viņš, piemēram, pakāpeniski ierobežoja valdības izdevumus, centās samazināt ierēdņu skaitu un koriģēja nodokļu sistēmu. Rezultātā deviņdesmitie gadi iezīmējas ar sekmīgu ASV ekonomikas atlabšanu. Vēlākajos gados, līdz ar Džordža Buša jaunākā nākšanu pie varas un nodokļu samazināšanu uz valdības budžeta pārpalikuma rēķina, 2001. gada 11. septembra traģēdiju un nekustamo īpašumu burbuli, ASV budžeta deficīts atkal piedzīvoja kāpumu debesīs, taču tas ir pavisam cits stāsts.

Nākas secināt, ka ir ļoti dažādi tautsaimniecību vadītāji. Ir tādi, kuri domā ilgtermiņā un uzņemas atbildību, pieņemot stingrus lēmumus, lai pēcāk tie nestu stabilu un ilgnoturīgu labumu, nevis tādu, kas izplēn pie pirmajiem satricinājumiem. Un ir tādi, kuri spodrina politisko kamzoli, nodrošinot tautai labklājību uz nākamo paaudžu rēķina un dzīvojot tikai konkrētajam gadam vai pilnvaru termiņam. Lai gan, kā lai to nosoda? Mūsdienās taču tas ir moderni – dzīvot tagadnei un izlikties nākotni neredzam, maskējoties aiz lozungiem "tagad un tūlīt!", "tver mirkli!", visus svarīgos un grūtos lēmumus paslaukot zem tepiķa un atliekot tos uz kādu nezināmu laiku priekšdienās...

Turam īkšķus

Iespējams, ka nodokļu mazināšana Francijā nesīs kāroto labumu. Jaunā premjerministra nolūks mazināt nodokļus tieši uzņēmējdarbības sfērā ir savā ziņā apsveicams, jo Francija jau ilgstoši cīnās ar dārgām ražošanas izmaksām un vāju konkurētspēju starptautiskajos tirgos, ko ietekmē arī salīdzinoši augstais nodokļu līmenis. Francijas konkurētspēju mazina arī inovāciju trūkums un, salīdzinot ar pārējām ES dalībvalstīm, augstas darbaspēka izmaksas.

Nodokļu mazināšana, lai veicinātu valstī ražošanu, varētu tuvināt Francijas ekonomikas politiku piedāvājuma puses pieejai (supply side economics). Realizējot piedāvājuma puses ekonomiku, tiek sagaidīti šādi efekti: samazināti nodokļi ļauj strādājošajiem paturēt vairāk ienākumu sev un atlicināt vairāk investīcijām; tas savukārt stimulē ieguldījumu veikšanu un vēl čaklāku strādāšanu, lai saražotu vēl vairāk produktu un tādējādi paturētu sev vēl vairāk ienākumu; tas palielina kopējo izlaidi un veicina nodarbinātību un algu pieaugumu.

Cerams, ka Francijas uzņēmēji izmantos izdevību, lai uz nodokļu rēķina ietaupītos līdzekļus investētu izpētē un attīstībā, tādējādi kāpinot saražoto produktu pievienoto vērtību un darba ražīgumu.

Tā kā vēstures gaitā bijuši gadījumi, kas apliecina, ka budžeta deficīts traucē nodrošināt ilgtspējīgu valsts izaugsmi un iedragā attīstības potenciālu, jācer, ka Francija neiekritīs lamatās, aizraujoties ar pārlieku lielu ekonomikas stimulēšanu un slinku budžeta sabalansēšanu. Ja Francija neveiks pienācīgas strukturālas reformas, pastāv nopietni draudi, ka nodokļu samazināšana izrādīsies tikai īstermiņa risinājums, kas vēlāk nesīs jaunus un vēl grūtākus ekonomikas izaicinājumus, par kuriem nāksies maksāt jau nākamajām paaudzēm.