Būs arī citas krīzes – jāizmanto iespējas sagatavoties

Paneļdiskusija par monetārās un fiskālās politikas mijiedarbību skaidri iezīmēja, ka šīs abas politikas ir kā divas kājas, ar kurām veiksmīgi var tikt uz priekšu – izmantojot tikai vienu, tāda čammāšanās vien sanāk.

Līdzšinējā monetārā politika – aktīva un elastīga, neviennozīmīgs skats uz inflāciju

Konferencē Eiropas Centrālās bankas (ECB) valdes locekle Izabella Šnābele uzsvēra centrālās bankas nozīmi, sniedzot atbalstu ekonomikai: risinot likviditātes jautājumus, līdzsvarojot un samazinot riskus, un pozitīvi vērtēja nozīmīgo klātbūtni parāda vērtspapīru tirgos un dažādu instrumentu izmantošanas elastību.

Savukārt konferences klausītāju viedokļu aptauja parādīja, ka nepieciešamība centrālajām bankām ilgstoši uzturēt valdību parādus, lai nodrošinātu to ilgtspēju, tiek uzskatīta kā svarīgākās iespējamās ilgtermiņa sekas monetārajiem stimuliem. Vēl trešdaļa klausītāju kā iespējamo risku minēja arī augstu inflāciju.

Diskusija iezīmēja problēmu, ka ekonomikas rādītājus (galvenokārt inflāciju) centrālās bankas un iedzīvotāji uztver atšķirīgi. Ja iedzīvotāji vairāk koncentrējas uz pašreizējo, īstermiņa perspektīvu, centrālās bankas skatās plašāk – gada vai pat divu griezumā.

Konferencē izskanēja jautājums, vai centrālās bankas spēs kontrolēt inflāciju, uz ko reaģējot, I. Šnābele uzsvēra, ka inflācijas “pīķi” tiek pieskatīti, turklāt pašlaik inflāciju daudzviet veido bāzes faktori (t. sk. zemas enerģijas cenas pērn) un dažādi īslaicīgi faktori. Ja inflācija pieaugtu straujāk, centrālā banka ir gatava reaģēt. Arī Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks apstiprināja, ka centrālās bankas zina, ko darīt, kad inflācija ir augsta.

Strukturālu problēmu risināšana – fiskālās politikas ziņā

Diskutētāji bija vienoti domā, ka šī nav pirmā krīze, ko piedzīvo eiro zona, un arī ne pēdējā. Līdzšinējā monetārā politika ar aktīvu pirkšanas programmām palīdzējusi novērst dziļāku finanšu krīzi. Arī fiskālā politika sniedza atbalstu, tomēr tās ietekmē no krīzes iznākam ar augstāku parādu līmeni.

M. Kazāks uzsvēra, ka monetārā politika nevar atrisināt strukturālas problēmas, tāpēc fiskālajai un monetārajai politikai jāsadarbojas, un atbalsts ekonomikai vēl ir nepieciešams, lai tā pilnīga pārtraukšana neradītu risku tautsaimniecības izaugsmei.

Tomēr viņš norādīja, ka Latvija kā maza, atvērta ekonomika var “ātri uzsilt”, ņemot vērā tendences darba tirgū un inflācijas pieaugumu. Eiro zonas monetārā politika šajā cīņā ar uzkaršanu ir ierobežota, tāpēc svarīgas ir strukturālas izmaiņas un fiskālā puse, kas to ierobežotu.

Tam piekrita arī Starptautiskās norēķinu bankas Monetārās un ekonomikas pārvaldes vadītājs Klaudio Borio, uzsverot fiskālās un monetārās politikas sadarbības nozīmi – ja tiek palielināts valdības parāds, tas apgrūtina monetārās politikas spēju reaģēt. Palielinoties procentu likmēm, valdības parāda atmaksa tiktu apgrūtināta. Jau pašreizējo situāciju, kad pēdējos gados strauji audzis valdības parāds, liela daļa konferences klausītāju vērtēja kā risku parāda ilgtspējai atsevišķās valstīs un nopietnam eiro zonas iekšējam saspīlējumam. Lai gan Latvijas parāda līmenis vēl ir krietni zem Māstrihtas kritērijos noteiktā, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja izpildvietnieks Valdis Dombrovskis atgādināja, ka iepriekšējā krīzē Latvijai trūka pieejas finanšu tirgiem pat pie zemāka parāda līmeņa, toties pašlaik situācija bija labvēlīgāka, jo Latvija ir daļa no eiro zonas.

Nākotne – neskaidra, bet nenoteiktību var mazināt

Starptautiskā Ekonomiskā pētniecības centra vecākais pētnieks, profesors Hordi Gali atgādināja, ka pandēmija palielina arī nākotnes nenoteiktības risku citu iespējamo krīžu dēļ, kas palielina mājsaimniecību un uzņēmumu tieksmi veidot uzkrājumus. Konferencē ne reizi vien izskanēja doma, ka agrāk vai vēlāk būs nākamā krīze – mēs nezinām, kas būs tās iemesls un kad tā būs, bet ekonomika ir cikliska, un laikā, kad situācija uzlabojas, jāizmanto iespēja sagatavoties, piemēram, samazinot valdības parāda līmeni, lai vajadzības gadījumā būtu lielāka iespēja izmantot fiskālo politiku. Arī monetārās politikas veidotāji aktīvi monitorē tautsaimniecību un lemj par dažādu instrumentu un programmu izmantošanu, lai reaģētu uz notikumiem tirgū un stabilizētu situāciju.

Kā minēja K. Borio: “Drošākais veids, kā panākt, lai parāds kļūst par nozīmīgu problēma, ir ticēt, ka tas nav problēma”. Ja negribam, lai problēma samilzt, nezāļu iedīgļi jāizravē, kamēr tie vēl ir kā mazi asniņi.