Centrālo banku instrumentu arsenāls – cik efektīvi dažādos apstākļos?

Lai cīnītos ar straujo inflāciju – kādu attīstītās valstis nav pieredzējušas desmitgadēm ilgi – centrālās bankas visapkārt pasaulei strauji cēlušas naudas cenu – procentu likmes. Ja vēl pavisam nesen, COVID-19 pandēmijas periodā, procentu likmes bija pie 0% atzīmes, tad šobrīd centrālo banku noteiktās likmes ir krietni augstākas -eiro zonā 2% – 2.75% robežās, bet ASV pat 4.25% – 4.5%. Lai gan procentu likmju kāpums ir straujš, pašas likmes nebūt nav vēsturiski augstos līmeņos, piemēram, desmitgadē pirms globālās finanšu krīzes eiro zonas galvenās procentu likmes veidoja 3% – 5% koridoru.

Situāciju kājām gaisā sagrieza 2008. – 2009. gada krīze, kad centrālās bankas strauji samazināja procentu likmes, lai novērstu vēl dziļāku ekonomikas lejupslīdi. Šis “krīzes stāvoklis” turpinājās visai ilgi – pēdējās desmitgades laikā, inflācijai ilgstoši atrodoties zem centrālo banku mērķa (2%), procentu likmes eiro zonā ir bijušas tuvu nullei vai pat zem tās.

Ar to nebija pietiekami, lai inflāciju atgrieztu pie mērķa. Tālāku procentu likmju samazināšanu ierobežoja likmju grīda (effective lower bound), tādēļ centrālās bankas, tostarp Eiropas Centrālā banka (ECB), papildināja savu instrumentu arsenālu ar vairākiem nestandarta risinājumiem. Piemēram, ECB ir noteikusi procentu likmes negatīvā teritorijā, sniegusi perspektīvas norādi (forward guidance) par procentu likmju attīstību nākotnē un veikusi liela mēroga aktīvu iegādes finanšu tirgos jeb kvantitatīvo stimulēšanu (quantitative easing). Katra šī instrumenta ietekme uz tautsaimniecību atsevišķi ir plaši pētīta ekonomiskajā literatūrā [1], taču trūkst liecību par to mijiedarbību un efektivitāti dažādos tautsaimniecības stāvokļos. Tādēļ esam veikuši pētījumu, kurā analizētas augstākminēto nestandarta instrumentu savstarpējās mijiedarbības, to spēja aizstāt tradicionālos monetārās politikas instrumentus, kā arī to efektivitāte augsta finanšu stresa apstākļos vai gadījumos, kad ir paaugstināts inflācijas gaidu "atāķēšanās" risks.

Pētījumā secināts, ka nestandarta monetārās politikas instrumenti var aizstāt procentu likmes, kad tās ir sasniegušas “grīdu”, taču ne pilnvērtīgi – nestandarta instrumentu efektivitāte ir ļoti atkarīga no kopējā atbalsta pakotnes un tautsaimniecības stāvokļa. Piemēram, aktīva kvantitatīvās stimulēšanas programma ir priekšnosacījums tam, lai negatīvas procentu likmes un nākotnes perspektīvas norāde sniegtu vēlamo efektu:

• Centrālo banku aktīvu iegādes naudas tirgos rada papildu likviditāti, tā virzot naudas tirgus procentu likmi uz ECB noteikto noguldījumu iespējas procentu likmi un pastiprinot ietekmi, ko rada likmju samazinājums negatīvā teritorijā.
• Kvantitatīvās stimulēšanas programmas īstenošana finanšu tirgos raida signālu, ka procentu likmes ilgstoši atradīsies zemā līmenī, jo aktīvu pirkumi tiek īstenoti brīdī, kad inflācija atrodas būtiski zem mērķa līmeņa, tā pastiprinot nākotnes perspektīvas norādes uzticamību.

Tomēr pētījumā iegūtas liecības, ka arī kvantitatīvās stimulēšanas efektivitāte nav viendabīga un ir atkarīga no tautsaimniecības stāvokļa. Piemēram, centrālās bankas aktīvu pirkumi rada spēcīgāku un paliekošāku ietekmi uz ekonomiku apstākļos, kad komercbankām ir ierobežotas iespējas piesaistīt finansējumu. Centrālai bankai iegādājoties vērtspapīrus no komercbankām, kuras tradicionāli ir vienas no lielākajiem to turētājiem, tās pretī saņem līdzekļus, kurus novirzīt kreditēšanai, tā mazinot finansējuma trūkuma negatīvās sekas.

Pētījumā arī secināts, ka nestandarta monetārās politikas instrumentus var uzskatīt par tradicionālās monetārās politikas papildinājumu, jo tie ir īpaši spēcīgi stāvokļos, kad standarta instrumenti zaudē savu efektivitāti – piemēram, augsta finanšu stresa apstākļos vai kad ir paaugstināts inflācijas gaidu "atāķēšanās" risks.

Kopumā pētījumā iegūtās liecības rāda, ka starp dažādiem centrālo banku instrumentiem pastāv ievērojama sinerģija, kas būtiski pastiprina monetārās politikas spēju stabilizēt inflāciju un ekonomisko aktivitāti. Turklāt iegūts empīrisks pamatojums nestandarta monetārās politikas instrumentu iekļaušanai centrālās bankas arsenālā, jo tie ļauj stabilizēt tautsaimniecību apstākļos, kad tradicionālie instrumenti kļūst mazāk efektīvi.

[1] Skat. LB pētījumus par negatīvo procentu likmju, nākotnes perspektīvās norādes un kvantitatīvās stimulēšanas efektiem eiro zonā, kā arī tajos esošās atsauces uz citu autoru pētījumiem.