Cik „zaļi” mēs domājam un dzīvojam?

Nesen publiskotais „DNB Latvijas barometrs” tika veltīts vides jautājumiem. Šī tēma ir cieši saistīta arī ar tautsaimniecības attīstību. Nav šaubu, ka zaļā domāšana ir ne vien rūpes par vidi un dabas bagātību saglabāšanu nākamajām paaudzēm, bet arī gana perspektīva komercdarbības niša.

Latvijas stratēģiskajos dokumentos, politisko partiju programmās un atsevišķu politiķu uzrunās nereti izskan dažādi ar vidi, dabas resursu saimniecisku izmantošanu saistīti lozungi, piemēram, Daba – nākotnes kapitāls, Latvija 2020. gadā - zaļākā valsts pasaulē u.c. Latvija patiešām ir viena no zaļākajām valstīm pasaulē, kas piesaista pašmāju un ārvalstu ceļotājus. Pasaules ekonomikas foruma pārskatā par pasaules valstu konkurētspēju tūrisma jomā (Travel & Tourism Competitiveness Report 2013), Latvija tiek ierindota 48. vietā pievilcīgāko tūrisma galamērķu pasaules vērtējumā. Kā vienas no mūsu valsts stiprākajām pusēm tiek minēta augsta sauszemes biomu aizsardzība, zems gaisa piesārņojums (fiziskais gaisa piesārņojums ar mikrodaļiņām) un attīstīta apdraudēto sugu saglabāšana.

Nacionālajā attīstības plānā 2014. – 2020. gadam rakstīts: „Zaļā potenciāla efektīva un pareiza izmantošana ļauj to uzturēt, saglabāt un vairot peļņu nesošā veidā. Rūpes par vidi vairs nav kavēklis un slogs ekonomikas attīstībai, bet gan ienākumu avots valstij un iedzīvotājiem." Un te mēs nonākam pie jautājuma - vai mēs pietiekami attīstām arī tīro tehnoloģiju jeb videi draudzīgo uzņēmumu jomu un cik zaļi domā Latvija iedzīvotāji?

Inga Brieze www.ir.lv blogā „Latvija ir otra zaļākā valsts Eiropā. Mīts vai patiesība?” raksta: „Lai arī mēs esam viena no mežainākajām valstīm Eiropā pēc meža platībām, lai arī mēs esam otrie pēc atjaunojamo energoresursu izmantošanas Eiropā, mēs tomēr tālu atpaliekam tautsaimniecības jomā, nespējot izmantot mūsu uzņēmējdarbības potenciālu tīro tehnoloģiju jomā. [..] Starptautiska projekta ietvaros secināts, ka Latvijā ir identificēti mazāk nekā 100 tīro tehnoloģiju uzņēmumi, kuru gada eksports veido ap 200 miljoniem eiro. Tai pašā laikā Zviedrijā to skaits ir vairāk nekā 6500, kuru eksports gadā veido 38 miljardus zviedru kronu. Protams, ir jāsaprot, ka šī nozare Zviedrijā attīstās vairāk nekā 20 gadus, bet Latvijā - tikai 10. Viens no skaidrojumiem, kāpēc mums ir maz attīstīta šī uzņēmējdarbības niša, ir, ka Latvijā vēl nav tik ļoti attīstīta šī zaļā domāšana un pieprasījums pēc zaļā dzīvesveida, līdz ar to uzņēmēji daudz pozitīvāk raugās uz citiem biznesa sektoriem.”

Kā liecina „DNB Latvijas barometra” pētījuma dati, 64% aptaujāto norāda, ka uzņēmumiem savā darbībā, pirmkārt, jāveicina ekonomiskā efektivitāte, nevis jānodrošina videi draudzīga ražošana, kuru kā primāro min vien 23%. Zviedrijā šī proporcija noteikti būtu pavisam cita. Tātad šajā ziņā mums vēl ir „jāaug”.

Aptuveni puse aptaujāto kā iemeslu iespējām Latviju daudzināt kā „zaļu valsti” min to, ka valstī nav ražošanas, līdz ar to vide netiek tā piesārņota (48%). Lai gan nekad nepiekritīšu apgalvojumam, ka Latvijā nav ražošanas, tomēr noteikti var piekrist tam, ka, salīdzinot ar rūpniecības „smagsvariem”, piemēram, Vāciju, Latvija nav industriāla valsts.

To, cik lielā mērā zaļas valsts statuss veidojies dabisku apstākļu vai pat bezdarbības rezultātā, lai vērtē vides speciālisti. Taču droši vien nav jābūt speciālistam, lai teiktu, ka, piemēram, atkritumu šķirošanas un racionālu resursu izmantošanas ziņā mums ir vēl jāpilnveidojas. Te lieti noder daži piemēri. Cementa rūpnīca „Cemex”, kas ir lielākais privāto investīciju projekts Latvijā (investēti vairāk nekā 310 miljoni eiro), ir viena no modernākajām rūpnīcām ar iespējami vismazāko ietekmi uz vidi. Turklāt rūpnīca ražošanas vajadzībām kā kurināmo izmanto sadzīves atkritumus, biomasu, riepas u.c. Lai cik paradoksāli tas nebūtu, šos atkritumus nākas importēt, jo Latvijā tos nevar nodrošināt. Arī pārstrādes uzņēmumam „Nordic Plast”, kas ražo augstas kvalitātes plastmasas granulas, pusi izejmateriālu nākas importēt no kaimiņvalstīm. Tātad atkritumu šķirošanas joma varētu būt viens no virzieniem, kā mazināt importu un palielināt pievienoto vērtību.

Protams, situācijas šajā jomā ir dažādas, un arī iespējas veidot uzņēmējdarbību „zaļās domāšanas” virzienā ir visdažādākās. Te minēšu vēl dažus piemērus atkritumu pārstrādē. „Getliņu” ekoloģiskais poligons, kas rūpējas par atkritumu savākšanu un apsaimniekošanu, ir viens no lielākajiem un modernākajiem zaļās enerģijas ražotājiem Latvijā. Turklāt, izmantojot šo saražoto enerģiju, SIA "Getliņi Eko" pat ziemas apstākļos spēj izaudzēt prāvas tomātu ražas un šogad uzsākusi arī nokareno puķu audzēšanu. Tāpat „Getliņu” teritorijā tīrā un no kaitīgas ietekmes norobežotā zālē ganās aitas. Ārvalstu viesi nereti brauc lūkot šo pieredzi, lai to atdarinātu pašu mājās. Savukārt, lai gan nesen ir pasludināta "Papīrfabrikas "Līgatne"" maksātnespēja, tās pieredze ir uzmanības vērta. Ražotnē pēdējā desmitgadē bija ieguldīti prāvi līdzekļi, lai nodrošinātu pēc iespējas mazāku ietekmi uz apkārtējo vidi, t.sk. veikta tvaika katla un sistēmas modernizācija, bioloģisko attīrīšanas iekārtu izbūve un ūdens atkārtota izmantošana ražošanā. Bet, jo svarīgāk, ka praktiski visam saražotajam papīram par izejvielu izmantoja makulatūru. Pārstrādātais jeb reciklētais papīrs ir nedaudz dārgāks par celulozes papīru, tomēr līdz ar zaļās domāšanas attīstību pasaulē pieaug pieprasījums tieši pēc pārstrādātā papīra. Jāteic, ka pēdējā desmitgadē daudzi uzņēmumi ir modernizējuši ražošanu, kļuvuši energoefektīvāki, ieviesuši attīrīšanas sistēmas utt. Tomēr ar to noteikti nepietiek, un gribētos vēl aktīvāku zaļās domāšanas iedzīvināšanu kā no uzņēmumu, tā arī no iedzīvotāju puses.

37% aptaujāto norāda, ka ikdienā šķiro atkritumus. Jāteic, ka, pēc maniem novērojumiem, tas šķiet samērā augsts rādītājs. Protams, vēl paliek arī jautājums, vai sašķirotie atkritumi tiek atbilstoši pārstrādāti un atsevišķie konteineri nav tikai skaista butaforija. Vismaz iedzīvotājiem nav šādas pārliecības – 42% aptaujāto uzskata, ka šķirošanai nav jēgas, jo beigās tāpat visus atkritumus saber un izved kopā. Jāatzīst, ka šis ir plaši daudzināts viedoklis ar aculiecinieku apliecinājumiem par vienu automašīnu, kurā viss tiek kopā sabērts. Tāpēc šajā jautājumā būtu ļoti noderīgi speciālistu skaidrojumi, citādi tas tiešām lej melnas darvas karoti zaļās domāšanas medus mucā.

Domājot par zaļāko valsti pasaulē, bet vienlaikus lolojot cerības arī attīstīt industrializācijas politiku augstāku ienākumu un tātad arī labklājības veicināšanai, šie atkritumu pārstrādes un tīro tehnoloģiju jautājumi kļūs arvien svarīgāki. Labā ziņa - pēdējos gados vērojama rosība šajā segmentā, un ar Eiropas Savienības struktūrfondu līdzfinansējuma palīdzību top un tiek plānoti jauni atkritumu šķirošanas uzņēmumi. Arī zaļā domāšana iekrāsojas arvien zaļāka, un retāk uzņēmumu vizītēs jālūkojas uz ražotnēm, kurās redzami milzīgi siltuma vai elektroenerģijas zudumi, piesārņota apkārtne, un uzņēmēji paši arvien vairāk lepojas ar ieguldītajiem līdzekļiem šajā jomā. Tai pašā laikā pilnveides iespējas joprojām ir milzīgas, un līdz skandināvu saudzējošajai attieksmei pret vidi mums vēl jāaug daudzi gadi un pat desmitgades.