Divi gadi ar eiro

Šī gada 1. janvārī apritēja divi gadi kopš esam pilnvērtīga eiro zonas daļa. Divi gadi ir pietiekams laiks, lai varētu izdarīt secinājumus par to, cik lielā mērā saņemtais atbildis mūsu gaidām. Vai kaut kas izrādījās citādāk, nekā gaidīts?

Jā, var minēt divus, zināmā mērā, "atklājumus".

Pirmkārt, Eirosistēma izrādījās efektīvāka, nekā sākotnēji domājām

Eiro zonas pārvaldīšana ir diezgan komplicēta – tā tomēr ir valūta, kuru kopā pārvalda daudzas valstis. Viens jaunums šo divu gadu laikā ir tas, ka eiro zona kļuva par vēl vienu valsti (Lietuva) lielāka, līdz ar to eiro zonas dalībvalstu skaits sasniedzis jau 19. Tā rezultātā institūcijā, kura pieņem eiro zonas monetārās politikas lēmumus – Eiropas Centrālās bankas (ECB) Padomē – mainījās balsošanas kārtība – no tādas, kur visiem ir balsis, uz rotācijas kārtību, kur nacionālo centrālo banku (NCB) prezidenti dalās divās grupās ar noteiktu balsošanas pārstāvniecību ECB Padomē.

1. attēls

Taču 2014. un 2015. arī bija gadi, kad šī 19 centrālo banku organizācija (citiem vārdiem – Eirosistēma, kurā ietilpst ECB un eiro zonas valstu NCB) pieņēma virkni nozīmīgu lēmumu, kuru vēsturiskumu ir grūti pārvērtēt. Tieši pēdējos divos gados Eirosistēmas centrālās bankas, sastopoties ar nepieciešamību stimulēt ekonomiku apstākļos, kad procentu likmes jau tā ir tuvu nullei, uzsāka virkni netradicionālu pasākumu pielietošanu, no kuriem kā svarīgāko jāizceļ 2015. gada martā uzsākto Paplašināto aktīvu pirkšanas programmu (PAPP) [1].

Var, protams, dažādi attiekties pret šo pasākumu efektivitāti. Pati par sevi vērtspapīru pirkšana nav nekāds sasniegums, un katrai NCB, arī Latvijas Bankai, ir savs viedoklis, par to, kā labāk sasniegt Eirosistēmas vidēja termiņa inflācijas mērķi (inflācija zem 2%, bet tuvu tam).

Tas, kas ir ievērojams, ir pats vienošanās fakts.Vēl pirms dažiem gadiem daudzi bija skeptiski par to, cik vispār lemtspējīga ir Eirosistēma, jo tā tomēr ir daudzu valstu savienība, kur katrs varētu vilkt sedziņu uz savu pusi un galu galā nosaltu visi. Tagad redzam, ka, neskatoties uz šo viedokļu dažādību, jau kopš marta visas Eirosistēmas NCB disciplinēti veic valsts obligāciju iegādi, lai saskaņā ar iepriekš ECB Padomes lemto sasniegtu pirkumu mērķi jeb 60 miljardu eiro mēnesī. Un tas ir nozīmīgs apjoms, pat, ja salīdzinām ar ASV.

2. attēls

Šī Eirosistēmas spēja, neskatoties uz tik dažādiem viedokļiem, atrast kompromisu, vienoties un ieviest nozīmīgus pasākumus ir kaut kas, ko var nosaukt par pēdējo gadu atklājumu.

Otrkārt, eiro izrādījās vajadzīgāks, nekā gaidīts

2015. gada pirmajā pusē saistībā ar Grieķijas vēlēšanām un Syriza uzvaru tajās mēs piedzīvojām kārtējo "eiro zona tūlīt sabruks" histēriju. Galu galā situācija tomēr (vismaz uz laiku) atrisinājās, Grieķijas valdībai atgriežoties uz reformu un atbildīgas budžeta politikas ceļa. Izrādījās, ka Grieķijas tauta un līderi, sastopoties ar reālu iespēju, ka varētu būt nepieciešama īslaicīga citas valūtas ieviešana, tomēr galu galā izvēlējās to nedarīt. Eiro izrādījās neaizstājama vērtība.

Apbrīnojami, ka tikai tagad, 2015. gada beigās, pēkšņi atklājam, ka Eiropas Ahileja papēdis nebūt nav eiro. Eksperti vairs nebārsta pamācības, kā "glābt eiro", bet kā galvenos Eiropas riskus min tiešām daudz reālākos Brexit un ar bēgļu krīzi saistītos riskus. Arī The New York Times Magazine vairs uz vāka vairs tik bieži neredzam kādreiz lietoto plaisājošo eiro zīmi, bet tā vietā ir plaisājošs "EU" [2]. Tiešām, savstarpējā uzticība Eiropā ir saņēmusi pamatīgus triecienus. Ukrainā esošā krīze daudziem Austrumeiropā sēja šaubas par to, cik tālu sniegtos Eiropas partneru solidaritāte reāla konflikta gadījumā, bet Rietumeiropas valstis bija nepatīkami pārsteigtas, sastopoties ar Austrumeiropas valstu nevēlēšanos dot ieguldījumu bēgļu krīzes risināšanā. Tam visam vēl papildus nāk galēji labējo partiju aizvien augošā popularitāte un aizplīvuroti ksenofobiska retorika, kas parādās pat tradicionālo partiju balsīs, runājot par Austrumeiropas imigrantiem. Satraukumam ir pamats. Atliek tikai nožēlot iztērēto laiku, kas globālajos medijos tika šķiests uz pamācībām par to, kā "glābt eiro", tajā pašā laikā, neievērojot šos daudz nozīmīgākos riskus.  

Paradoksālā kārtā 2015. gada beigās eiro izskatās pēc viena no retajiem nozīmīgajiem kopējās Eiropas mehānismiem, kas tiešām strādā. Iemesli eiro noturībai ir vairāki. Skaidrs, ka nozīme ir relatīvai centrālo banku neatkarībai un tam, ka iedzīvotāji eiro uzticas. Diezgan pamatoti Grieķijas iedzīvotāji ar aizdomām lūkojas uz ieteikumiem samainīt viņu uzkrājumus un ienākumus eiro pret kādu jaunu "drahmu", kuras nepieciešamības pamatojums ir tas, ka "tā dos iespēju devalvēt valūtu". Eiropā kopumā cilvēku proporcija, kuri uzskata, ka eiro ir "laba lieta manai valstij", 2015. gada oktobrī sasniedza nepieredzēti augstu proporciju [3], un arī Latvijā atbalsts "Ekonomikas un monetārajai savienībai ar vienotu valūtu eiro" bija 72% [4].

Svarīgs ir arī fakts, ka ekonomiku cikli globalizācijas dēļ ir sinhronizējušies. Paskatoties uz pašreizējiem inflācijas datiem, redzam, ka eiro zonas valstu attīstības cikli un inflācija mainās diezgan sinhroni. Attiecīgi arī NCB pozīcijas ir daudz tuvākas. Piemēram, pašlaik diskusija eiro zonas valstu starpā ir ne tik daudz par to, vai vispār vajag stimulējošu politiku, bet, kā to darīt efektīvāk.

3. attēls

Apkopojot 2014. un 2015. gada secinājumus, jāatzīst, ka galu galā tiem, kas kādreiz izveidoja eiro zonu, varbūt tomēr bija taisnība. Toreiz visi zināja, ka bez tālākas integrācijas, it sevišķi bez kopējas fiskālās politikas, eiro zonas attīstība būs grūta. Tā tas tiešām arī izrādījās. Taču tolaik eiro zonas dibinātāji arī domāja, ka pārējie nepieciešamie vienotas valūtas elementi izveidosies nākotnē, risinot ikdienas problēmas. Tagad izskatās, ka tas tā varētu arī notikt, – jā, eiro zona pagaidām ir nepilnīga sistēma, tomēr galu galā, nevis a la carte pieeja (vaļīga valstu kooperācija, kur katra valsts izvēlas, kur grib piedalīties), bet eiro būs pamats tālākai Eiropas integrācijai.

Bet kāds mums no tā labums?

Varētu jau stāstīt par to, ka arī Latvija – tāpat kā eiro zona kopumā, piedzīvo ļoti zemu inflāciju un attiecīgi iegūst no stimulējošas monetārās politikas, tomēr… Ikdienā laba valūta ir kā labs hokeja tiesnesis, – ja tas ir labs, to neievēro. Tas, manuprāt, arī ir galvenais, ko Latvijā esam guvuši no eiro ieviešanas – mums nav īpaši jādomā par šo valūtu. Tas ir viens, tomēr nebūt ne maznozīmīgs ķieģelītis mūsu drošības ēkā. Es nedomāju drošību augstās politiskās kategorijās, bet tīri personiskā nozīmē. Mēs piepulcējāmies tai pasaules daļai, kur uzņēmēji un iedzīvotāji var sevišķi neraizēties par lielo pasaules vētru ietekmi uz viņu valūtas vērtību. Un pēdējie divi gadi tiešām bijuši diezgan vētraini. Pasaule pārdzīvoja virkni krīžu, kuras tieši vai netieši attiecās arī uz Latviju: 2014. gada pavasarī notika karš Ukrainā, tad sekoja Krievijas sankcijas pret Latviju, tad rubļa kursa kritumu Krievijā un NVS valstīs, un, visbeidzot, krīze Krievijā. 2015. gads sākās ar vēlēšanām Grieķijā un vasaras beigās šaubas par attīstību Ķīnā un citās attīstības valstīs izraisīja jaunu naudas bēgšanu no attīstības valstu tirgiem (kāds agrāk skaitījās arī Latvija).

Kādreiz katra no šāda lieluma krīzēm varēja izraisīt rindas pie valūtas maiņas punktiem Latvijā un raizes uzņēmējiem. Tagad… reti kurš saredzēja šo notikumu saistību ar savos makos esošo valūtu. Un tas nav maz.