Divu ātrumu darba tirgus Covid-19 laikā

Šī ir pirmā globālā krīze, kad esam eiro zonas dalībvalsts, un nu esam pārliecinājušies, ka eiro aizvējā krīzi pārziemot ir vieglāk. Nav baumu par “lata devalvāciju” – neskrienam uz valūtas maiņas punktiem. Pateicoties Eiropas Centrālās bankas atbalstošajai monetārajai politikai, valdība var aizņemties naudu ekonomikas stimulēšanai par rekordzemām procentu likmēm. Tāpēc jostu savilkšanas vietā tiek piedāvāti vairāki atbalsta mehānismi, kas ļāva uzņēmumiem paturēt darbiniekus, pat būtiski samazinoties apgrozījumam.

Valsts atbalsta mērķis kopumā ir sasniegts - nav pieļauta domino maksātnespēju kaskāde, un ģimeņu materiāla stāvokļa pašvērtējums pasliktinājies tikai nedaudz.

Kopš pandēmijas otrā viļņa sākuma pērnā gada beigās ikmēneša kopējais darbvietu skaita zudums pēc sezonāli izlīdzinātiem datiem ir neliels - ap vienu tūkstoti jeb 0.1%.

Tomēr šie kopējie rādītāji slēpj "divu ātrumu Latviju".

Dažās nozarēs un profesijās darbvietu skaits krīzes laikā nesamazinājās gandrīz nemaz - izglītība, veselības aprūpe, informācijas tehnoloģijas, valsts pārvalde, kā arī apstrādes un ieguves rūpniecība. Pandēmijas gadā pieauga datorprogrammētāju un ārstu skaits. Pat krīzes laikā uzņēmumi turpināja talantu medības, un to vadošajiem darbiniekiem alga pat kāpa - kopš krīzes sākuma par vairāk nekā 7% pieauga darbinieku skaits ar mēneša bruto darba samaksu virs četriem tūkstošiem eiro. Par spīti plaši izplatītam mītam, ka algas pieaug “tikai deputātiem un ministriem”, lielu algu saņēmēju skaits noturīgi aug arī privātajā sektorā. Tik tālu par tiem, kurus šī krīze neskar vai pat rada ieguvumus.

Taču ir būtiska sabiedrības un ekonomikas daļa, kurai ir diametrāli pretēji. Starp pandēmijas visvairāk skartajiem nozarēm un profesijām vairākums ir ar nelielu vidējo algu. Piemēram, izmitināšanā un ēdināšanā darbinieku skaits kopš krīzes sākuma saruka par ceturto daļu, bet darbinieku skaits ar darba ienākumiem - uz pusi; būtiski cieta ceļojumu biroju un skaistumkopšanas salonu darbība. Ekonomikas struktūras reģionālās atšķirības noteica lielāku darbvietu samazinājumu Rīgā un Jūrmalā. Kā jau krīzē ierasts, lielāku ietekmi izjuta iedzīvotāji bez augstākās vai arodizglītības, kā arī nelatvieši.

Vecumgrupu dalījumā atlaišanas visvairāk skāra jauniešus – puse no darbvietu skaita samazinājuma valstī attiecas uz jauniešiem līdz 30 gadu vecumam.

Tas atspoguļo gan lielāku jauniešu iesaisti smagāk skarto nozaru darbībā, gan arī uzņēmēju tieksmi labprātāk šķirties no darbiniekiem ar nelielu pieredzi.

Jānošķir īstermiņa kaite, ko izraisīja pandēmija, no Latvijas darba tirgus ilgtermiņa problēmām. Abas situācijas jāārstē ar dažādām zālēm.

Liela daļa atlaisto cilvēku pirmskrīzes laikā pelnīja vien minimālo algu vai nedaudz vairāk - nebija no kā veidot uzkrājumus. Astoņu mēnešu ilgs bezdarbnieka pabalsts, kas perioda noslēgumā cilvēkiem ar nelielu darba stāžu ir vien ceturtā daļa no viņu ierastās algas, neatstāj alternatīvu sociālās aizsardzības modeļa pilnveidei. Daži sperti soļi šajā virzienā – dīkstāves pabalsts, algu subsīdija, bezdarbnieka palīdzības pabalsts – visticamāk, tiks papildināti, ja kavēsies pandēmijas apkarošana.

Pandēmijas skarto nozaru un profesiju pārstāvju pārkvalifikācija nevar būt galvenais risinājums, jo visus viesnīcas administratorus nevarēs pārkvalificēt par datorprogrammētājiem un ārstiem.

Turklāt to nemaz nevajag – pēc Covid-19 uzveikšanas pienāks brīdis, kad tūristu plūsma atgriezīsies, un atliktā pieprasījuma efekta dēļ tā var izrādīties lielāka par ierasto.

Pavisam savādāk jārisina darba tirgus ilgtermiņa, ielaistās hroniskās kaites. Vēl pirms pandēmijas nodarbinātības līmenis dažās iedzīvotāju grupās bija būtiski zemāks nekā citās Eiropas Savienības valstīs. Jauniešu zemā nodarbinātība atspoguļo zemu arodizglītības izplatību un prestižu, savukārt pusmūža vecuma vīriešiem tā ir bieži saistīta ar zemu mūžizglītības izplatību un dažreiz paviršu tās kvalitātes kontroli, nepietiekamām digitālām prasmēm, kā arī ar veselības stāvokļa pasliktinājumu. Nodarbinātību veicinātu arī zemāks darbaspēka nodokļu slogs. Visbeidzot – nepieciešamas speciālās programmas iedzīvotāju grupām un pašvaldībām ar zemu nodarbinātību. Dažos Latgales novados katram piektajam iedzīvotājam darbspējas vecumā oficiāli piešķirts bezdarbnieka statuss – šī situācija nemainās jau gadu desmitus par spīti tam, ka tieši Latgalē rekordliels skaits uzņēmumu nodarbojas ar bezdarbnieku apmācību. Vai vienmēr par iztērēto naudu pretī saņemam rezultātu? Lai arī neesmu Ordeņu kapitula dalībnieks, mans pirmais kandidāts rekomendācijai uz Triju Zvaigžņu ordeņa apbalvojumu būtu tas cilvēks, kurš izbeigtu Latgales atpalicību nodarbinātības un dzīves līmeņa ziņā.

Viedokļraksts publicēts žurnālā “Ir Nauda” aprīļa numurā.