Doing Business – labs indekss, kas nepasaka visu

Latvijas pozīcija nesen publicētajā Pasaules Bankas "Doing Business 2015" ir tuva 2014. gada vērtējumam, taču, tā kā pozīcija ir apzīmējama ar skaitli un valstu skaits pētījumā ir konkrēts lielums, tad tas, kā vienmēr, rada iespēju paskatīties, kurš tad kurā saraksta galā atrodas (dažreiz arī - abstrahējoties no tā, kas tas par sarakstu un kāpēc tajā vēlamies būt). Protams, ka pirmais, kas nāk prātā, komentējot šādu rādītāju aktualitāti, ir tas, ka pozīciju neviens nekomentē, ja tā ir TOP augšā un nemainās.

Doing Business, atšķirībā no citiem bieži minētajiem ranžējumiem, piemēram, konkurētspējas indeksiem, ko apkopo Pasaules ekonomikas forums vai Vadības attīstības institūts, tiešā veidā visai maz pasaka par to, vai sabiedrībai kopumā dzīvot kļuvis labāk, vai pārticība un labklājība ir augusi, un vēl mazāk par to, vai sabiedrība dzīvi uzskata par labāku un laimīgāku (kā to dara, piemēram, Happiness Report). Taču ir kaut kāda, būtiska informācija, ko šāds ranžējums sniedz: vai uzsākt un turpināt uzņēmējdarbību valstī ir vienkārši un vai tas kļūst vienkāršāk.

Tā kā Latvijas pozīcija 2015. gada izdevumā pēc jaunās metodoloģijas koriģēta uz 23. vietu no 21. vietas 2014. gadā (2014. gadā pēc vecās metodoloģijas bijām 24. vietā), redzams, ka 189 valstu sarakstā šādas pārmaiņas kopumā nav būtiskas. Tādēļ ir vērts pakavēties pie rādītāja satura un tā saiknes ar citiem rādītājiem un ekonomiskajām norisēm.

Ja pozīcija nav būtiski mainījusies, tas nenozīmē, ka valstī nekas nav virzījies uz labo pusi (piemēram, Latvija ir vienkāršojusi nodokļu atmaksas pieprasījumu sistēmu uzņēmumiem, kā arī samazinājusi darba devēja sociālā nodokļa iemaksas). Taču, iespējams, ka citās valstīs arī ir kaut kas nedaudz pavirzījies uz priekšu.

Valstu skaits, kuras var ierindoties augstākajās desmit vai divdesmit vietās, ir tieši tik liels un ne lielāks, lai cik tajās būtu dažāda vai līdzīga uzņēmējdarbības vide vai labklājības līmenis. T.i., vietu numerācija iespējama tikai ar secīgiem naturāliem skaitļiem, un tas rada iespaidu, ka pozīcijas cita no citas ir vienlīdz tālu. Tikmēr lielais valstu skaits pasaulē nozīmē, ka tās visas nekad nebūs desmitniekā (vai arī tad būs zudusi salīdzināšanas jēga).

Latvijas kopējā pozīcija ir 23., bet viszemākā pozīcija ir elektroenerģijas pieejamībā: 89. Vai tas ir tas, kas nobiedētu investoru, ja viņš apsvērtu darbības uzsākšanu Latvijā? Vai arī vairāk motivē darbaspēka prasmes, tirgus lielums, citu (noieta) tirgu tuvums, izejvielu pieejamība, patēriņa paradumi u.c. faktori, kas Doing Business lielajos apakšindeksos praktiski nav redzami, jo indekss runā par uzņēmējdarbības vidi neatkarīgi no tā, kas veic uzņēmējdarbību (iekšzemes uzņēmējs vai ārvalstu)?

Dažreiz iespaidu par vides sarežģītību var sniegt darbības, kuras, piemēram, sakārto nekustamā īpašuma (NĪ) tirgu, novērš tā burbuļus (piemēram, diferencēta maksa par NĪ reģistrāciju un definēta pircēja līdzdalības maksa). Tomēr te ir vietā atzīmēt to, ko Doing Business šajā pētījumā īpaši uzsver – metodoloģiju, t.i., rādītāji tiek izteikti tādā mērvienībā kā attālums līdz kādai robežai, ar kuru tiek mēģināts definēt pieņemamāko pasaules praksi konkrētās jomās. Metodoloģiskās nianses ir iemesls gan tam, kādēļ 2014. gada 24. vietu nevajadzētu piesaukt salīdzināšanai ar "Doing Busines 2015", un kādēļ Latvijas 89. vieta elektroenerģijas pieejamībā izskatās mazāk šausminoša, jo tuvu pilnībai ir daudz vairāk valstu nekā citos rādītājos.

Protams, var vēl tiekties pēc augstākas pozīcijas, un ir jomas, kur daudz ko var darīt, piemēram, maksātnespējas procesa regulējumā, būvatļauju izsniegšanā, mazākuma investoru tiesību aizsardzībā u.c., kamēr Latvija pašlaik savu visnotaļ augsto pozīciju uztur ar samērā vienkāršu uzņēmējdarbības uzsākšanu, nodokļu maksāšanu un pārrobežu tirdzniecību.

Lai cik pievilcīgi būtu atrasties dažādu ranžējumu pirmajās vietās, ir redzams, ka dažas valstis tīšām vai netīšām pēc tā netiecas. Vairākas valstis, kurās materiālās labklājības līmenis ir augsts (vai tas būtu dabas resursu, piemēram, naftas ieguves, vai citu faktoru dēļ), ir priekšgalā konkurētspējas ranžējumos, taču ir ne tik augstās vietās Doing Business rādītājos (piemēram, Šveice, Japāna, Katara, Beļģija, Saūda Arābija), un otrādi (piemēram, Slovākija, Gruzija, Latvija, Kolumbija, Peru, Grieķija, Lietuva). Citiem vārdiem sakot, labklājības valstis mēdz būt nedaudz noslēgtas (pat, ja valsts ir maza), ar ne pārāk liberālu uzņēmējdarbības politiku salīdzinājumā ar valstīm, kas konkurētspējas pozīciju cenšas spēcīgi uzlabot, jo, iespējams, tādēļ uzņēmējdarbības vidi tajās nākas vienkāršot, piemēram, par labu ārējo investoru piesaistei, darbaspēka aizplūdes novēršanai u.c. mērķiem.

Konkurētspējas jēdziens raksturo procesu, kas tiešā veidā nav novērojams un konkrētās fizikālās mērvienībās izmērāms, bet ir daudz veidu, kā spriest par tās pārmaiņu virzienu. Doing Business ir viens no veidiem, kā spriest par pievilcīgu uzņēmējdarbības vidi tam, lai konkurētspējīgi uzņēmumi varētu tapt un attīstīties tālāk.