Eiro zonas valstu parādu ilgtspēja: pavasara-vasaras momentuzņēmums

Ekonomikas analītiķiem valsts parāda ilgtspēja joprojām ir izšķiroši svarīgs indikators skalā "zaļš-sarkans", kur sarkanais nozīmē "bīstami valsts turpmākajai attīstībai". Vienkārši sakot, valsts aizņemšanās pati par sevi nav ķibele, ja rezultātā ekonomika ņipri atžilbst, bet tādā var nonākt, ja valsts parāds pieaug, bet ekonomikas izaugsmes potenciāls nē.

Ir pamatsakarība, kas nemainīgi paliek spēkā arī superzemo likmju pirmajā piecgadē-desmitgadē (var jau sākt piemirsties, bet ECB nestandarta monetāro politiku sāka piekopt ap 2009. gadu ar obligāciju pirkšanu, 2015. gadā sekoja paplašināta aktīvu pirkšana – skaidra kvantitatīvā naudas piedāvājuma politika). Pamatsakarība - proti, budžeta deficīta pieaugums noved pie valsts parāda kāpuma, un tas būs jāatmaksā. Attiecīgi, jo parāda līmenis lielāks, jo lielākas iespējas ar to nonākt grūtībās.

Covid krīze visvairāk skārusi to valstu ekonomiku, kurās parāda līmenis jau sākotnēji bijis diezgan augsts.

ECB šajā publikācijā arī pievērš sevišķu uzmanību "parādu čempioniem" jeb "parādu vājiniekiem", saukt var abējādi - atkarībā no skata punkta ideoloģiju burziņā, kas virmo ap šo tēmu. Un tā atgādina par rekomendācijām, kā precīzāk aplēst - cik daudz šobrīd valsts var atļauties tērēt papildus, neradot sev problēmas nākotnē; kā atlasīt pareizos mērķus, kam šie papildu līdzekļi tiek tērēti (lai atceramies neseno jautājumu-atbilžu spietu ap Finanšu ministriju Latvijā: vai ES naudas nepārkarsēs būvniecības nozari).

Pēc pandēmijas bez konsolidācijas

ECB ekonomists Stefans Harutunjans (Stephan Haroutunian) ar kolēģiem iesāk ar labo ziņu: "Atšķirībā no lielās finanšu krīzes, atkopšanos no Covid-19 pandēmijas balstīs valstu investīcijas, kas ies plašumā."

Valsts ieguldījumu artavu kopproduktā pandēmijas krīzē var gaidīt pieaugam uz 3.3% 2023. gadā no 2.8% 2019. gadā.

Tas būs krasā kontrastā ar iepriekšējo, lielo finanšu krīzi gadus desmit atpakaļ, kad daudzām eiro zonas valstīm nācās cirpt, konsolidēt budžetu un stipri tieši uz investīciju rēķina.

Šis pieaugums tuvākajos gados notiks lielā mērā ar jaunā ES atveseļošanas pagaidu instrumenta "Next Generation EU" (NGEU) starpniecību, kas nācis kā papildinājums ES ilgtermiņa budžetam, kurš turklāt arī ir līdz šim lielākais. Iecerēts, ka NGEU - un tā ietvaros Atveseļošanas fonds (RRF) – piedāvā eiro zonas valstīm ideālu iespēju – atbalstīt atkopšanos tieši ar politikām, kuras ceļ ekonomiku izaugsmes potenciālu.

Šovasar jau minējām, ka Latvija no potenciālo izaugsmes tempu viedokļa ir samērā labā situācijā: parāda apjoms, protams, būs augstāks nekā pirms Covid krīzes, tomēr, ja arī potenciālā izaugsme būs augstāka, tad tas palīdzēs uzlabot šī parāda uzturēšanu un atmaksāšanu.

Budžeta deficīta griesti atgriežas, iespējams, jau 2023.

Krīzē ekonomika bija jāatbalsta, tas darīts un valstu budžetiem bijusi vadoša loma. Bet atbalsts reiz beigsies, budžeta iztrūkuma griestu "brīvlaišana" eiro zonā pandēmijas krīzē beigtos jau 2023. gadā, pavasarī ieteikusi Eiropas Komisija. Tam jāgatavojas, atgādina arī ECB ekonomisti, piebilstot, ka jau 2022. gadā valstīm, kurām sakrājies liels parādu vezums, rekomendējams vienlaikus “ņemt vērā, ciktāl tikusi atkopšanās, kas notiek ar budžeta ilgtspēju un vajadzībām mazināt ekonomiskas, sociālas un reģionālas atšķirības".

Zemu parādu valstis var ar budžeta instrumentiem rīkoties atbalstoši, tai skaitā, izmantojot RRF jeb ES Atkopšanās fonda naudu. Tās, kam parādi lielāki, var izmantot RRF, lai tiktu pāri problemātikai tautsaimniecībā, bet "budžeta politikā jāsaglabā piesardzība". Tas attiecināts uz Beļģiju, Franciju, Grieķiju, Spāniju, Itāliju un Portugāli.

Visām dalībvalstīm Eiropas Komisija iesaka turpināt nacionālās ieguldījumu programmas, bet budžeta tekošos izdevumus turēt stingrā kontrolē, kamēr lielajām parādu valstīm tie jāierobežo.

Tiktāl rekomendācijas, kas reizē būs arī pārbaudījumi uz prasmi un izturētību. Bet kopumā eiro zonas valstu vidēja termiņa budžeta plāni no 2021. gada stabilitātes programmām saistās ar lielu nenoteiktību, uzsver ekonomisti. Nedrošība ne tikai par to, kā ies ar pandēmiju, bet arī ar to, vai RRF sasniegs cerēto lielo "transformējošo efektu" eiro zonā.

Tādēļ – un tā tad arī šīs reizes ceļa maize un sāls: "Eiro zonai kā vienībai [nedrošības apstākļos] svarīgi pagaidām turpināt atbalstu, ko sniedz fiskālā politika, vienlaikus stiprinot finanšu ilgtspēju ar pietiekami mērķētiem pasākumiem un [atbalsta] pasākumu pakāpenisku diferencēšanu."

Drīzumā ekonomistes Baibas Brusbārdes raksts par to, kādas un cik lielas ir valstu ārpusbilances saistības, tajā skaitā Latvijā, un vai tās rada parāda ilgtspējas riskus.