Eiropas izaugsme sadrumstalota

Viena no atbildēm slēpjas izvēlētajos izaugsmes rādītājos. Spānija un Itālija ir demonstrējusi iespaidīgu IKP pieaugumu kopš pandēmijas  (1. attēls). Tomēr šis progress nav tik izteikti redzams statistikā par IKP uz vienu iedzīvotāju.

No 2019. līdz 2023. gadam Spānijas IKP uz vienu iedzīvotāju palielinājās tikai par 0.79 %, kamēr Itālijas – par 5.94 %  (Eurostat dati). Lai gan Spānija piedzīvoja lielāku IKP izaugsmi nekā Itālija periodā pēc pandēmijas, tas neuzrādās statistikā par IKP uz vienu iedzīvotāju. Šo atšķirību skaidro iedzīvotāju skaita izmaiņas abās valstīs. Pēc pandēmijas Spānija piedzīvoja iespaidīgu imigrācijas plūsmu, kas kopš 2019. gada ir palielinājusi Spānijas iedzīvotāju skaitu par 3.6 %. Itālijā šajā pašā periodā iedzīvotāju skaits saruka par 1.4 % (Eurostat dati). Tātad IKP pieaugums Itālijā ir intensīvāks, bet Spānijā – vairāk ekstensīvs, citiem vārdiem sakot, Spānijas gadījumā tas lielākoties balstās uz iedzīvotāju skaita pieaugumu.

Tomēr iedzīvotāju skaita dinamika nav vienīgais faktors, kas ietekmējis IKP uz vienu iedzīvotāju atšķirības Eiropā. Enerģijas krīze, kas sekoja Krievijas iebrukumam Ukrainā 2022. gadā, būtiski ietekmēja Eiropas valstu ekonomikas, taču šis trieciens nebija vienmērīgs. Vācija, kuras ekonomika lielā mērā balstās uz eksportu un energoietilpīgu rūpniecību, īpaši cieta no augstajām enerģijas cenām. Savukārt Spānija un Portugāle spēja izvairīties no lielākās daļas šī spiediena. Saistībā ar kavējumiem Ibērijas pussalas integrācijā pārējā Eiropas tīklā, Spānijai un Portugālei izdevās pieprasīt izņēmumu no Eiropas Savienības elektroenerģijas cenu noteikšanas noteikuma, kas ļāva abām valstīm nepiedzīvot svārstīgās enerģijas cenu izmaiņas 2022. gada beigās un 2023. gada sākumā.

Būtiska lomu spēlē valstu ekonomikas struktūra

Valstu tautsaimniecības struktūra arī spēlē nozīmīgu lomu izaugsmē. Vācijas uz preču eksportu orientētā ekonomika, kas ir cieši saistīta ar Ķīnas tirgu, bija ievainojamāka pret pandēmiju, enerģijas krīzi un Ķīnas novājināšanos pēcpandēmijas periodā. Tikmēr Spānijas ekonomika, kurā dominē pakalpojumu sektors un tūrisms, piedzīvoja strauju izaugsmi, īpaši pēc pandēmijas ierobežojumu atcelšanas. Arī Spānijas eksporta sektors piedzīvojis strukturālas pārmaiņas, kuras spējušas nodrošināt stabilu izaugsmi. Spānija palielinājusi eksportu augstas pievienotās vērtības pakalpojumiem, kā piemēram profesionālie pakalpojumi, kuru konkurētspēju nodrošina salīdzināmi zemās darbaspēka cenas Spānijā.

Valsts tēriņi un investīcijas ir vēl viens faktors Eiropas dienvidu daļas izaugsmē. Dienvideiropas valstis būtiski palielinājušas savus publiskos tēriņus pēc pandēmijas un sekmīgi apguvušas NextGenerationEU fondu naudu. Spānija vien periodā no 2019. līdz 2024. gadam palielināja savus tēriņus par 11.8 %. Fiskālais stimuls, ko dod lielāks publiskais patēriņš, silda ekonomiku un paātrina izaugsmi, kas ir nācis par labu Eiropas dienvidiem. Tomēr uz fiskālajiem stimuliem bāzēta izaugsme, kas neinvestē produktivitātē, nav ilgtspējīga un Eiropai būs jāuzrauga šie rādītāji, lai nepieļautu strukturālu publiskā patēriņa pieaugumu.

Arī privāto investīciju piesaistē novērojamas lielas atšķirības starp Eiropas valstīm. Itālijā privāto investīciju apjoms palielinājās par 30.7 % periodā starp 2019. un 2024. gadu. Vienlaikus tajā pašā periodā Francija piedzīvoja tikai 1.7 % izaugsmi, kamēr Spānija un Vācija piedzīvoja samazinājumu attiecīgi 2.9 % un 3.9 % (Eurostat dati). Viens skaidrojums lielajām atšķirībām starp privāto investīciju piesaisti Eiropā ir attiecīgo valstu politiskā nenoteiktība. Francija, Vācija un Spānija nav spējušas nodrošināt stabilus valdības un politikas virzienus kopš pandēmijas, kas investoriem nevieš pārliecību par nākotni un neļauj paredzēt izmaksas.

Uzdevums – kāpināt produktivitāti

Tomēr ir rādītāji, kas Eiropu vieno. Neraugoties uz panākumiem IKP izaugsmē, Dienvideiropas valstu produktivitātes rādītāji nav auguši tikpat strauji kā to IKP (2. attēls). Ilgtspējīgai izaugsmei ir būtiski uzlabot produktivitāti, jo pārmērīga paļaušanās uz imigrāciju vai valsts tēriņiem nav ilgtermiņa risinājums. Šis izaicinājums skar visu Eiropas Savienību, un tā risināšanai būs nepieciešama plašāka sadarbība un strukturālās reformas. 

Kopumā Eiropas ekonomiskā aina pēc pandēmijas ir sarežģīta un nav viena viennozīmīga faktora, kas izskaidrotu Eiropas sadrumstaloto izaugsmi. Turpmāks fokuss uz atšķirīgajiem izaugsmes iemesliem palīdzēs labāk sagatavoties nākotnes izaicinājumiem un veidot ilgtspējīgāku ekonomisko attīstību visā reģionā. Ekonomikas izaugsmes tēma arī Eiropā kopumā ieguvusi jaunu dinamiku, kopš bijušais Eiropas Centrālās bankas prezidents Mario Dragi publicēja ziņojumu par soļiem, kas sperami, lai uzlabotu Eiropas konkurētspēju. Viņaprāt, Eiropas turpmāka izaugsme būs atkarīga no Eiropas spējām samazināt inovāciju un uzņēmumu barjeras, mazinot birokrātiju un enerģijas cenas un palielinot investīcijas mākslīgajā intelektā un izglītībā.

Raksta saturs iekļauts Delfi rakstā, kas portālā publicēts 2025. gada 20. februārī.