EM izstrādātajā Latvijas ekonomiskās izaugsmes stratēģijā ne visi apakšmērķi pamatoti

Lai dubultotu iekšzemes kopproduktu (IKP) 12 gadu laikā, Latvijas ekonomikas apjomam katru gadu jāpalielinās par aptuveni 6-7 %. Gada inflācijai stabilizējoties pie 2 %, tas nozīmē reālo ekonomikas izaugsmes tempu 4-5 % gadā. Šo skaitli vērtēju kā ambiciozu un reālu mērķi, taču lai to panāktu, ir nepieciešama būtiska politikas maiņa (Latvijas Bankas vidējā termiņa prognozes liecina, ka bez politikas korekcijas Latvijas ekonomikas izaugsmes temps sagaidāms ap 2.5 % gadā).

Ekonomikas attīstības vaļi ir visiem zināmi – cilvēkkapitāls, investīcijas, inovācijas. Grūtāk ir tieši  identificēt uzlabojamās jomas un ieviest šos uzlabojumus praksē. Savā rakstā uzskatāmi parādīju, ka ar cilvēkkapitāla spēcināšanu – konkrēti, mazinot priekšlaicīgu mirstību darbspējas vecumā, aktivizējot iekšējās darbaroku rezerves, veicinot izglītības kvalitāti un iedzīvotāju veselību, kā arī piesaistot augsti kvalificētus migrantus – var palielināt ekonomikas izaugsmes tempu par diviem procentu punktiem gadā. Tikpat lielu pienesumu ekonomikas izaugsmei (vēl divus procenta punktus gadā) var radīt arī lielākas investīcijas un inovācijas.

Par Ekonomikas ministrijas (EM) izstrādāto ekonomiskās izaugsmes stratēģiju. Pirmkārt, ne visur izvirzītie apakšmērķi man šķiet pamatoti (piemēram, 50:50 izglītojamo skaita proporcija profesionālās un vispārējās vidējās izglītības pakāpēs). Otrkārt, nav kvantitatīvi novērtēts, par cik tieši šo apakšmērķu sasniegšana palīdzēs veicināt ekonomikas izaugsmi – vairāki apakšmērķi šķiet noteikti patvaļīgi un nav tiešā veidā piesaistīti reālās ekonomikas izaugsmes tempa mērķim 4-5 % gadā. Treškārt, daži no izvirzītajiem apakšmērķiem man šķiet nereāli, piemēram:

1. EM stratēģija paredz privāto investīciju daļas IKP palielinājumu no 18 % līdz 25 %.

Šobrīd nevienā Eiropas Savienības (ES) valstī privāto investīciju (visas investīcijas mīnus publiskās investīcijas) daļa IKP pat tuvu nav 25 %. Ja tas nav izdevies nevienai valstij, diez vai tas izdosies Latvijai. Turklāt publiskām investīcijām sasniedzot 5-6 % no IKP (sk. Stabilitātes programmas 2024. – 2028. gadam prognozes; 73. lpp.), kopējās investīcijas pārsniegtu 30 % no IKP – arī tas ES mērogā būtu bezprecedenta gadījums. Ja mērķis nosprausts augstāks par Olimpisko spēļu čempiona sniegumu, tas vienkārši netiks izpildīts.

Divas, manuprāt, svarīgas ar investīcijām saistītās lietas, kurām EM stratēģijā nebija veltīts daudz uzmanības, ir investīciju struktūra un atdeve.

Par investīciju struktūru – ja salīdzinām ar citām ES valstīm, Latvijai ir akūts investīciju trūkums divās jomās – mājsaimniecību investīcijas jauno mājokļu iegādei un uzņēmumu investīcijas pētniecībai un attīstībai. Fokusēšanās uz investīciju bremzējošo faktoru novēršanu šajās jomās būtu lietderīgāka nekā runas par nepieciešamību palielināt investīcijas vispār.

Par investīciju atdevi – finansējuma apguves motivētu “tiltu uz nekurieni” uzbūves ilgtermiņa atdeve ekonomikai ir nulle – vienalga, cik lielas šīs investīcijas ir. Tāpēc svarīgs ir jau veikto investīciju ex-post izvērtējums, lai saprastu, kādas investīcijas (īpaši tas attiecas uz valsts budžeta un ES fondu līdzfinansētiem investīciju projektiem) var dot lielāku ilgtermiņa labumu ekonomikai. Piemēram, Lietuvā pēdējo 15 gadu laikā ekonomikas izaugsme bijusi straujāka nekā Latvijā, lai gan investīciju daļa IKP šajā periodā bija mazāka nekā pie mums.

2. EM stratēģija paredz izdevumus pētniecībai un attīstībai (P&A) palielināt no 0.75 % līdz  3.2 % no IKP.

ES mērogā tas ir ļoti augsts rādītājs – Vācijas un Skandināvijas valstu līmenī. Tas, kam EM stratēģija nepievērš daudz uzmanības – lielākā daļa no P&A izdevumiem šajās valstīs nāk no biznesa vides, savukārt Latvijā – tieši uzņēmumu daļa P&A izdevumos ir vismazākā ES.  Viens no iemesliem, kāpēc Latvijas biznesa vide visai kūtri ieguldās P&A, ir vājš zinātnes sniegums, par ko liecina ļoti zems patentu un zinātnisko publikāciju skaits, kā arī lielas daļas zinātnisko publikāciju pieticīgā kvalitāte. Proti, uzņēmēji par saviem ieguldījumiem zinātnē vēlas pretī saņemt nevis atskaites, bet inovācijas, ar kurām pelnīt naudu. Skaidrs, ka cēloņu seku sakarība šeit ir divos virzienos – pieticīgu zinātnes sniegumu nosaka arī zems finansējums. Taču, ja valsts budžets (vai valsts kapitālsabiedrības), pielietojot tikai formālo kvalitātes kontroli, tagad sāks ieguldīt zinātnē miljardus eiro no nodokļu maksātāju naudas, baidos, ka vienīgais, kas pieaugs, ir makulatūrai paredzēto “tomātu un gurķu pētījumu” skaits, bet ne ekonomikas izaugsme.

Komentārs pirmreizēji izmantots portāla "Delfi" rakstā Latvija plāno līdz 2035. gadam dubultot IKP. Sasniedzams mērķis vai tikai ambiciozs sapnis?