Glāze – pustukša vai pa pusei pilna?

Cilvēkiem, kuriem patīk vingrināt prātu, risinot dažādas mīklas, šarādes un rēbusus, prieku un izaicinājumu varētu sniegt nesen publiskotais, labklājības tēmai veltītais "DNB Latvijas barometra" pētījums. Te tik tiešām nākas prātot, vai atbildes uz dažādiem jautājumiem nenonāk savstarpējās pretrunās vai tomēr tās ir sakritīgas, - tikai svarīgi pievērst uzmanību laika periodam, uz kuru jautājums attiecināms, un iespējamām iedzīvotāju attieksmes pārmaiņām.

Nedaudz vairāk kā puse (53%) aptaujāto Latvijas iedzīvotāju 2014. gada martā ir bijuši apmierināti ar savas ģimenes labklājību (tostarp 6% "pilnīgi apmierināti"). Ja salīdzina ar iepriekšējo, 2011. gadā apkopoto labklājības vērtējumu, tad pozitīvo atbilžu īpatsvars ir audzis teju divas reizes - no 28% līdz 53%. 2011. gads bija pirmais izaugsmes gads pēckrīzes periodā, tomēr iekšzemes pieprasījums joprojām bija ļoti vājš. Kopš tā laika privātais patēriņš ir audzis par aptuveni 15%, palielinājies nodarbinātības līmenis, mazinājies mājsaimniecību parāda līmenis. Tādējādi uzlabojums labklājības novērtējumā šķiet gluži saprotams.

Aptaujā vaicāts arī par ģimenes labklājības līmeņa pārmaiņām pēdējo piecu gadu laikā, un 25% aptaujāto atbildējuši, ka tas ir uzlabojies. Par nemainīgu to atzina 39%, bet 30% respondentu norādīja, ka viņu labklājības līmenis ir pasliktinājies. Un te nu rodas jautājumi. Ja pirms pieciem gadiem, t.i., 2009. gadā Latvijā krīze jau bija "pilnos auļos", tad kā tas nākas, ka šajā aptaujas jautājumā labklājības uzlabošanās dinamika izskatās tik nepārliecinoši?

Iespējams, respondentiem nebija viegli saprast, vai salīdzinājums ir veicams ar straujās izaugsmes laiku vai krīzi. Līdzīgi kā Ojāra Vācieša dzejolī – gads ir balts no abiem galiem un pa vidu zaļš. 2008. gada sākums vēl bija "zaļš" (ar strauju izaugsmi), bet tā paša gada nogale jau šķita balta un stindzinoša kā ziema. 2009. gadā straujā lejupslīde turpinājās, tika mazināts valsts sektorā strādājošo skaits, ierobežotas pensijas strādājošajiem pensionāriem utt. Līdz ar to izvēlētais atskaites punkts kā mērs var būt ļoti atšķirīgs un būtiski ietekmēt rezultātu.

Šim novērtējumam var būt arī cits izskaidrojums. Iespējams, ir mainījusies cilvēku pašu attieksme un vērtības. Pat ja ģimenes labklājība pēdējos piecos gados bijusi nemainīga, kā to norādījuši 39% aptaujāto, taču apmierinātība ar to ir augusi, - tas varētu būt saistīts ar attieksmes maiņu. Respektīvi, tagad daudziem šķiet, ka glāze ir nevis pustukša, bet gan pa pusei pilna. Cilvēki vairs tik ļoti neskrien pakaļ dārgiem zīmoliem, luksus automašīnām, necenšas rocībā sacensties ar kaimiņiem, to mākslīgi uzturot ar kredītiem un ilūzijām par strauju ienākumu kāpumu nākotnē. Šo pieņēmumu varētu apliecināt arī cits attieksmes maiņu uzrādošs jautājums - 2014. gadā biežāk par labklājības noteicēju atzīti paša cilvēka centieni, bet 2011. gadā aptaujātie ar pārliecinošāku pārsvaru sliecās paļauties uz ārējiem apstākļiem. Atbildi, ka cilvēka labklājība ir vairāk atkarīga no viņa paša centieniem, 2011. gadā sniedza 37% no aptaujātajiem, bet 2014. gadā – jau 46%.

Neapšaubāmi šo "DNB Latvijas barometra" pētījuma rezultātu skaidrošanā varētu rast vēl ne vienu vien argumentu, tai skaitā emigrācijas ietekmi uz aptaujāto loku, aptaujas jautājumu formulējumus utt. Tomēr gribētos cerēt, ka tik tiešām ir mainījusies cilvēku uztvere par to, kas ir svarīgs un vērtīgs pašu dzīvē un kā tas panākams. Ambīcijas un vēlme sasniegt augstāku labklājības līmeni nav nekas peļams, bet tas darāms ar prātu un savu iespēju objektīvu izvērtējumu, neaizmirstot novērtēt arī jau sasniegto.

Sasniegtā novērtēšanā gan nepieciešami kādi atskaites punkti. Viens no tādiem ir starptautiskais labklājības indekss (Prosperity Index), kura aprēķinā tiek ņemta vērā ne tikai materiālā labklājība, bet arī iedzīvotāju subjektīvā apmierinātība ar dzīves kvalitāti, personiskā brīvība un uzņēmējdarbības iespējas. Šajā labklājības indeksā Latvija 2013. gadā bijusi 48. vietā no 142 pasaules valstīm (www.prosperity.com). Tātad faktiski atrodamies starp trešo daļu valstu ar augstāko labklājības līmeni, kas nebūt nav slikti, lai gan vienmēr jau varētu vēlēties labāku novērtējumu. Lietuva un Igaunija tiek vērtētas kā valstis ar augstāku labklājības līmeni nekā Latvijā, tātad pamats neapmierinātībai ir. Un atkal jau viss ir mūsu pašu rīcības un attieksmes ziņā - būt apmierinātiem ar rezultātu vai nē, censties pašiem to uzlabot vai samierināties ar to, kas ir.