Ideja par cenu kontroli – kāpēc tas nebūtu optimāls risinājums?

Šādā situācijā varētu šķist vilinoši, ja valsts iejauktos un noteiktu "cenu griestus" kādām precēm vai pakalpojumiem. Tomēr šādam lēmumam būtu sava cena – attiecīgās preces deficīts un ēnu ekonomikas pieaugums. Turklāt ir nozīmīga sabiedrības daļa, kas ar šādu cenu veidošanas modeli ir saskārušies praksē un pirms nu jau vairāk nekā 30 gadiem piedzīvoja "uz savas ādas" Padomju Savienībā – gan "blata" sistēmu, gan pagrīdes tirdzniecību, gan tukšus veikalu plauktus un izvēles trūkumu. Tas liek apšaubīt, ka šāda cenu kontrole var būt optimāls risinājums.

Nedaudz no teorijas un nedaudz no prakses

Pilnīga cenu kontrole, nosakot zemāku cenu, nekā to veidotu tirgus līdzsvars un nesniedzot subsīdijas preces vai pakalpojuma pārdevējam, noved pie deficīta. Vai nebūtu jauki, ja tiktu noteikts, ka, piemēram, cukurs tagad drīkst maksāt tikai 40 centus kilogramā? Droši vien, ka tomēr ne. Ražotājiem un pārdevējiem tas nozīmētu, ka pārdošanas cena nesedz preces ražošanas, piegādes un citas izmaksas. Iespējams, daudz izdevīgāk būtu cukuru eksportēt un pārdot kaimiņvalstīs vai arī, ņemot vērā, ka šī ir prece ar ilgu lietošanas termiņu, kādu brīdi to uzglabāt, gaidot pārmaiņas tiesiskajā regulējumā. Preces, kas ir ar īsāku derīguma termiņu, iespējams, pārdevējiem tomēr nāktos pārdot, ciešot zaudējumus. Tad būtu vilinoši tās realizēt neoficiāli,  pircējam zaudējot garantijas par preces kvalitāti, bet valstij – nodokļu ieņēmumus.

Šāds cenu kontroles mehānisms varētu darboties vien gadījumā, ja tirgotāji būtu noteikuši nesamērīgi augstas peļņas normas, bet ar likumu regulētā cena būtu "taisnīga", nevis mākslīgi pazemināta. Tomēr dati par mazumtirdzniecību liecina, ka tīrā peļņa pret neto apgrozījumu pērn šajā nozarē joprojām bijusi zem iepriekšējo piecu gadu vidējā līmeņa (2021. gadā 2.7%, 2017.-2020. gadā 3.0%).

Cenu kontrole un subsīdijas

Vēl viens mehānisms daļējai cenu kāpuma ierobežošanai būtu noteikt "cenu griestus", virs kuriem izmaksas kompensē valsts. Šāds mehānisms tieši pašlaik Latvijā darbojas, piemēram, siltumenerģijas tarifu aprēķinā mājsaimniecībām. Pašvaldībās, kur centralizētās siltumapgādes tarifs ir virs 68 EUR/MWh, valsts no šī gada janvāra līdz aprīlim sedz cenas starpību līdz Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas apstiprinātajam tarifam. Līdzīgi pašlaik ir spēkā arī noteiktie "cenu griesti" mājsaimniecībām, kas dabasgāzi izmanto apkurei ar patēriņu virs 221 kWh mēnesī. Tomēr šāda veida cenu kontrole valstij ir ļoti dārga. Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas aprēķiniem šāda pasākuma izmaksas ir aptuveni 35 miljoni eiro, turklāt tas ir tikai par apkuri, tikai atsevišķiem lietotājiem un tikai četru mēnešu garumā.

Vēl viens aspekts – ja cena virs kāda līmeņa tiek kompensēta pilnībā, izzūd motivācija pircējam ierobežot patēriņu, kā tas būtu noticis, saskaroties ar augstāku cenu. Iespējams, labāks risinājums būtu cenu virs "ekstrēmā cenu līmeņa" kompensēt nevis pilnībā, bet, piemēram, tikai pusi no tās. Tādā veidā valsts sniegtu atbalstu tiem, kas saskaras ar straujāko cenu pieaugumu, bet saglabātos pircēja motivācija samazināt patēriņu un meklēt lētākas alternatīvas.

Un pēdējā, bet nebūt ne mazāk svarīgā problēma – mākslīgi samazinot cenu visiem, vairāk tiek atbalstīti tieši bagātākie valsts iedzīvotāji, kuru patēriņš daudzās produktu un pakalpojumu grupās mēdz būt lielāks nekā mazāk turīgajiem. Ļoti strauja cenu pieauguma gadījumā lētāks un trāpīgāks būtu atbalsts tieši šīm mazāk turīgo grupām – nenosakot cenu griestus, bet izmaksājot papildu pabalstus, ko šie iedzīvotāji varētu izmantot atbilstoši savām vajadzībām. Latvijā arī šeit ir iestrādes –atbalsts ģimenēm ar bērniem, pensionāriem, invalīdiem. Diemžēl visus mazāk nodrošinātos aizsniegt ar šo nesanāk, bet šīs sistēmas pilnveide ir ceļš, kas varētu sniegt labākos rezultātus. Šeit lielāka loma varētu būt pašvaldībām, kas spētu labāk apzināt tos iedzīvotājus, kam atbalsts būtu visnepieciešamākais.

Komentārs sniegts laikrakstam "Dienas Bizness" (12.04.2022.)