Inflācijas pulss paātrinās: ko par to domā centrālās bankas?

Cik būtiski šogad pieaugs inflācija un vai ir pamats bažām, ka centrālās bankas uz inflācijas pieaugumu šoreiz varētu reaģēt mazāk un lēnāk nekā ierasti?

Inflācija pieaugs - tā ir globālās tautsaimniecības atlabšanas pazīme

Tas, ka deflācija jeb patēriņa cenu samazinājums Covid-19 krīzes dēļ ir īstermiņa parādība, bija skaidrs vēl pandēmijas sākumā. To galvenokārt noteica dažu specifisku cenu (degvielas, izmitināšanas pakalpojumu) nozīmīgs samazinājums, tajā pat laikā trīs ceturtdaļām produktu cenas turpināja kāpt (25. attēls). Nebija jābūt gaišreģim, lai paredzētu inflācijas atgriešanos tieši 2021. gada pavasarī – tas bija ticams datums kaut vai bāzes efekta pazušanas dēļ (gada deflācija iestājās pērnā gada pavasarī).

Nākamajos mēnešos inflācijas rādītājs turpinās pieaugt, un tā ir viena no globālās tautsaimniecības atlabšanas pazīmēm.

Kaut arī tīri tehniski lielu daļu no inflācijas pieauguma nosaka "naftas cenu kāpums" [1], naftas cena jūtīgi reaģē uz prognozēm par globālās ekonomikas norisēm (jo no tām lielā mērā ir atkarīgs pieprasījums pēc naftas). Tādējādi naftas cenas atgriešanās pirms-pandēmijas līmenī (70 ASV dolāri par barelu) nebūtu iespējama bez investoru diezgan liela optimisma par globālās ekonomikas atveseļošanas perspektīvām. Latvijā inflācijas virsotne varētu tikt sasniegta 2021.-2022. gadu mijā, atsevišķos mēnešos gada inflācijai pārsniedzot 3%.

Šā gada beigās tiešām tikai 3% inflācija? Bet mediji taču raksta, ka izejvielu cenas dubultojās vai pat trīskāršojās…

Patēriņa cenas mainās daudz mazāk par globālajām izejvielu cenām. Izejvielas ir tikai viens no gatavo produktu izmaksu posteņiem – pārējās ir darbinieku atlīdzība, uzglabāšanas izmaksas, iepakojums, mārketings u.tml.

Piemēram, naftas cenai pieaugot par 10%, patēriņa cenu līmenis Latvijā palielinās par 0.6%. Savukārt globālajām pārtikas cenām (graudaugi, piena produkti, gaļa, cukurs, kafija) pieaugot par 10%, patēriņa cenas Latvijā palielinās par 0.9%. Kā redzam - abi šie skaitļi ir ievērojami mazāki nekā inflācijas reakcija uz darbaspēka izmaksām – darbinieku atalgojumam palielinoties par 10%, cenu līmenis Latvijā pieaug par 3.1%. Darbaspēka izmaksu dinamika vēl ilgu laiku būs novājināta, jo pandēmija būtiski ietekmējusi arī darba tirgu.

Turklāt globālo izejvielu cenu transmisija uz inflāciju notiek pakāpeniski – ar vairāku mēnešu (dažreiz pat pāris gadu) novēlojumu.

Ja šajā periodā izejvielu cenu dinamika nomainās uz pretējo, pilnu transmisiju uz inflāciju mēs tā arī nekad neredzēsim. Piemēram, lai arī var atrast tādu pandēmijas dziļāko punktu, salīdzinot ar kuru naftas cena šodien ir trīsreiz augstāka, reāli naftas cena šobrīd vien atgriezās pirms-pandēmijas līmenī. Naftas cenas kritums pandēmijas sākumā bija tik īslaicīgs, ka mēs nepaspējām izjust visu tās transmisiju uz patēriņa cenām. Attiecīgi – pašlaik uztraukties par to, ka "trīsreiz augstākai naftas cenai var būt milzīga ietekme uz inflāciju", nav pamata.

Vai ekonomikas stimulēšana var izrādīties pārmērīga, radot pārkaršanu?

Valdības, centrālās bankas un akadēmiskie pētnieki nepārtraukti vēro un analīzē tautsaimniecības attīstības tendences, lai nepieciešamības gadījumā ieviestu korekcijas ekonomikas atveseļošanas programmās (kopš pandēmijas sākuma šādas korekcijas tika ieviestas vairākkārt). Tomēr šobrīd nepieciešamība pēc plaša un vērienīga fiskālā un monetārā atbalsta ekonomikai saglabājas – piemēram, visām Eiropas Savienības dalībvalstīm šogad tiek prognozēta negatīva izlaides starpība (14. tabula; pat neskatoties uz tiešām vērienīgu valsts atbalstu, kuras ietekme uz iekšzemes produktu ir ierēķināta šajās Eiropas Komisijas prognozēs).

Vai šoreiz centrālās bankas uz inflācijas pieaugumu reaģēs lēnāk?

Cenu stabilitāte vidējā termiņā ir centrālo banku galvenais mērķis. Šī mērķa sasniegšanas priekšnosacījums ir vidējā termiņa inflācijas gaidu cieša "pieāķēšanās" centrālās bankas inflācijas mērķim (jo tieši tas neļauj nevēlamām īstermiņa inflācijas svārstībām atspoguļoties algu un cenu veidošanā). 21. gadsimta makroekonomikā nav svarīgi, cik liela šodien ir inflācija (tā var atspoguļot vienreizējus efektus – patēriņa cenu svaru pārmaiņas, naftas tirgotāju karteļa sarunu norises, neražu Brazīlijā, pievienotās vērtības nodokļa likmes pārmaiņas utml.), svarīgākais, lai ekonomikas aģentu vidējā termiņa inflācijas gaidas atbilstu centrālās bankas mērķim.

Piecu gadu inflācijas gaidas eiro zonā ilgstoši slīdēja uz leju, vēl pirms pandēmijas ekonomikas eksperti arvien biežāk tajās saskatīja lejupvērstus riskus.

Vēl vairāk – pēdējo gadu laikā inflācijas gaidu reakcija uz negaidītiem ekonomikas notikumiem jeb šokiem kļuva asimetriska: uz negaidīto inflācijas samazinājumu inflācijas gaidas reaģē vairāk nekā uz negaidīto inflācijas pieaugumu. Šādas tendences lielā mērā saglabājās arī pandēmijas laikā. Eiro zonas ekonomikas ekspertu vairākums uzskata pašreizējo izejvielu cenu pieaugumu kā īstermiņa notikumu, kuram nebūs gandrīz nekādas ietekmes uz inflāciju pēc pieciem gadiem.

Vai ekonomika (ņemot vērā augstu parādu līmeni) var nespēt absorbēt stingrāku monetāro politiku?

Eiropas Centrālā banka nepārtraukti signalizē par to, ka izeja no kvantitatīvās mīkstināšanas būs ļoti pakāpeniska un procentu likmes ilgstoši saglabāsies zemā līmenī. Tādējādi eiro zonas monetārā politika, visticamāk, paliks ļoti atbalstoša tautsaimniecībai arī ilgu laiku pēc pandēmijas beigām.

Kas attiecas uz valsts parāda ilgtspēju pēc zemu procentu likmju laikmeta beigām (kas var notikt pēc vairākiem gadiem vai pat gadu desmitiem), par to iespējams un arī vajag parūpēties jau šodien. Ir izšķiroši svarīgi, lai valsts atbalsta pasākumi maksimāli veicinātu ekonomikas potenciāla pieaugumu. Jāatceras, ka valsts parāda ilgtspēju nosaka nevis parāda līmenis eiro izteiksmē, bet gan to attiecība pret ekonomikas apjomu (jeb IKP). Šeit ir līdzīga analoģija ar aizņemšanos indivīdu līmenī – to, vai kāda indivīda 100 eiro parāds uzskatāms par lielu vai mazu, nosaka šā indivīda ienākumi.

Viedokļraksts publicēts žurnālā Dienas bizness 01.06.2021.

[1] Naftas cenas kāpums sadārdzina degvielu, dabasgāzi, siltumenerģiju un lidmašīnas biļetes. Turklāt augstākas transporta izmaksas palielina citu produktu cenas. Vairāk rakstā “Naftas cenu ietekme uz Latvijas patēriņa cenām”.