Inflācijas tempi strauji sarūk arī eirozonā, tomēr pasludināt uzvaru vēl ir par agru

Ceturtdien, 14. decembrī, Eiropas Centrālās bankas (ECB) Padomē pārskatījām eirozonas ekonomikas attīstības prognozes tuvākajiem trīs gadiem un pieņēmām lēmumu eiro procentu likmes saglabāt nemanīgas. Eirozonas ekonomika ir "sagurusi" – gan iepriekš augstā inflācija, gan straujais procentu likmju kāpums ar mērķi inflāciju mazināt, gan ģeopolitiskie riski un vājums eksporta tirgos ekonomiku ir sabremzējis. Lai gan šogad kopumā eirozonai prognozējam nelielu izaugsmi (+0.6 %), gada otrajā pusē tā ir balansējusi uz recesijas robežas. Arī 2024. gada sākumā ekonomika īpaši ņiprāka nekļūs, un jūtamāka izaugsme gaidāma vien gada otrajā pusē (gadā kopumā +0.8 %).

Līdzīgs prognožu stāsts ir arī Latvijai – šogad ekonomika būs sarukusi par 0.4 %, vārgums iestiepsies nākamajā gadā, un tikai gada otrajā pusē būs manāmāks kāpums, 2024. gadā kopumā augot par 2 %. Risku joprojām ir daudz un iespējams, ka izaugsme būs lēnāka par prognozēto, bet dziļu kritumu un plašu recesiju pašlaik prognozēt gan nav pamata. Laba ziņa darba ņēmējiem – darba tirgus joprojām ir spēcīgs, bezdarba līmenis zems, vidējais algu kāpums pārsniedz cenu kāpumu un iedzīvotāju ienākumi pamazām sāk atgūties no inflācijas šoka.

Otra labā ziņa – inflācija ir strauji sabremzējusies. Novembrī saskaņotā patēriņa cenu gada inflācija eirozonā saruka līdz 2.4 %, turklāt inflācijas tempu samazināšanās bija straujāka nekā gaidīts. Lai gan galvenais devums inflācijas samazinājumā ir energoresursu cenu kritumam, ECB Padomes īstenotais procentlikmju kāpums ir licis inflācijas tempiem bremzēties praktiski visās lielajās preču un pakalpojumu grupās. Vairākās eirozonas valstīs inflācija ir jau zem 2 % (kas ir monetārās politikas mērķa līmenis), arī Latvijā (novembrī 1.1 % pretstatā 21.4 % 2023. gada janvārī).

Monetārā politika ir iedarbīga, mums ir izdevies apturēt inflācijas skrējienu. Un tas ir svarīgi un labi, jo augsta inflācija ir sāpīga visiem, īpaši mazāk turīgajiem iedzīvotājiem, turklāt ar neprognozējami augstu inflāciju noturīgi strauja ekonomikas izaugsme nav iespējama. Kāpēc rīkojāmies un turpinām būt tik apņēmīgi, iedarbinot monetārās politikas instrumentus cīņā ar inflāciju? Iemesli meklējami ne tikai aktuālajā situācijā, bet arī vēsturiskajā pieredzē, 20. gadsimta 70. gados politikas lēmējiem pieļaujot kļūdas – nepieveicot inflāciju, tā atkal sāka augt, nodarot iedzīvotājiem vēl lielāku postu. Šo mācību esam apguvuši labi un darīsim visu iespējamo, lai aizsargātu eirozonas, arī Latvijas, iedzīvotājus no nekontrolētas un augstas inflācijas.

Ja jau inflācija sarūk tik strauji, vai nav laiks mazināt eiro procentu likmes? Manuprāt, pasludināt uzvaru pār inflāciju ir pāragri, un līdz ar to vēl nav pienācis laiks mazināt procentu likmes. Minēšu dažus no iemesliem.

1. Monetārā politika visā eirozonā ir viena, līdz ar to mērķis sasniegt 2 % inflāciju vidējā termiņā ir mērķis visai eirozonai kopumā, nevis atsevišķā valstī. Inflācijas atšķirības valstu starpā ir jārisina ar pašu valstu pārraudzībā esošo nacionālo – fiskālo (piemēram, budžeta deficīts vai nodokļu politika) vai strukturālo (piemēram, enerģētikas vai ražīgumu palielinošu) – politiku palīdzību.
2. Saskaņā ar ECB prognozēm gadu mijā inflācijas tempi eirozonā atkal nedaudz pieaugs (vairumā valstu tiks mazināti vai atcelti dažādi iepriekšējo gadu atbalsta mehānismi; dažādi nodokļu palielinājumi; lai gan energoresursu cenas ir krietni zemākas nekā pērn, iepriekšējos mēnešos to cenas ir augušas) un 2 % līmenim 2024. gada laikā pietuvosies tikai pakāpeniski. Proti, inflācija vēl nav pie mērķa un inflācijas tempa samazināšanās process, visticamāk, nebūs vienmērīgs un lēzens.
3. Pamatinflācija (t.i., no kopējās patēriņa cenu inflācijas tiek atskaitīta energoresursu un pārtikas sadaļa; tas nošķir pasaules cenu svārstību ietekmi un precīzāk raksturo tieši pašai ekonomikai raksturīgos inflācijas procesus) eirozonā novembrī joprojām bija augsta (3.6 %). Arī Latvijā pamatinflācija ir augsta (5.2 %). Ja pamatinflācija saglabāsies augsta, kopējā patēriņa cenu inflācija atkal rāpsies augšup.
4. Inflācijas "iekostais robs" iedzīvotāju maciņos ir jākompensē, tas spiež algas augšup. Spēcīgs darba tirgus nozīmē straujāku algu kāpumu. Tomēr pārāk straujš un ilgstošs algu kāpums pats par sevi var izraisīt cenu kāpumu un iedarbināt algu-cenu spirāli, kuras apturēšana prasītu procentu likmes celt vēl augstāk un sabremzēt ekonomiku vēl straujāk. Lai no tā izvairītos, procentu likmes vēl kādu laiku ir jāsaglabā esošajos līmeņos – līdz brīdim, kad būs pārliecība, ka algu pieauguma temps kļūst lēnāks un neriskēs izraisīt jaunu inflācijas vilni.

Centrālā banka ar apņēmīgu rīcību ir panākusi, ka inflācija eirozonā (arī Latvijā) strauji sarūk. Bet ir nepieciešams arī nākamais solis – likt inflācijai stabilizēties ap 2 % mērķa līmeni un neļaut tai atkal kāpt.

Monetārā politika ir efektīva un inflāciju bremzē. Bet mērķis vēl nav sasniegts, nenoteiktība un riski joprojām saglabājas. Sasteigts procentu likmju samazinājums var inflāciju "atdzīvināt". Ir nepieciešama pacietība un pakāpeniska rīcība soli pa solim. Tieši tāda ir mūsu stratēģija ECB Padomē – sekot ekonomikas un inflācijas tendencēm un pieņemt lēmumus, balstoties uz jaunākajiem datiem un prognozēm. Līdzko būs pārliecība, ka "inflācijas pūķis" ir uzvarēts, tā likmes tiks mazinātas. Bet vēl ne tagad.