#Izglītība jeb Latvijas Bankas konferences atskaņas – 2017

Tikai legāli un izliekoties, ka tās tiešām ir "studijas"? Paskatoties uz dažu Latvijas izglītības iestāžu studiju programmu saturu, palasot aizstāvētos diplomdarbus un parunājot ar studentiem, man tādas pārliecības nav. Daudzviet lekcijas tiešā veidā tiek "lasītas", par vairākumu diplomdarbu "nozīmīgu zinātnisko un praktisko novitāti" nopietni darba devēji tikai smīn, vāji studenti netiek padzīti, jo viņi taču maksā naudu (savu vai piesaista valsts budžeta finansējumu), tāpēc mācību viela nereti pielāgota vāju studentu izpratnes līmenim…
 

Vai var būt citādāk? Starptautiskā pieredze rāda, ka tas ir iespējams

Nekur pasaulē liels augstskolu skaits nenozīmē labu izglītības kvalitāti. Augstākās izglītības jomā pastāv pozitīvs mēroga efekts; jo vairāk studentu mācās studiju programmā, jo kvalitatīvākas studijas var nodrošināt ar to pašu finansējumu. Protams, liela studentu grupa automātiski neuzlabo studiju kvalitāti, vienkārši pieejams vairāk līdzekļu studiju kvalitātes celšanai (piemēram, izsludinot starptautisku konkursu uz pasniedzēju amatiem un par attiecīgu darba samaksu piesaistot izcilus mācībspēkus).

Ja esi programmas direktors, kur grupā ir septiņi studenti, un vēlies padarīt savu programmu par izcilu, tu vari sasist pieri, bet ne nodrošināt perfektu izglītības kvalitāti katrā priekšmetā (ir jāņem darbā visi pasniedzēji, kas gatavi strādāt par zemu samaksu, cerot, ka starp tiem būs arī viens otrs cēlu mērķu vadīts fanātiķis-izcilnieks, kas šo programmu izglābs).

Dilemmā "kvantitāte VAI kvalitāte" Latvijā svaru kausi līdz šim viennozīmīgi bija kvantitātes pusē. Un nevajag lolot ilūzijas, ja jau mums ir Vjačeslavs Kaščejevs un Andris Ambainis, tad viss ir kārtībā. Viņi un daži citi mums ir, nevis pateicoties sistēmai, bet par spīti tai.  Ar labāku sistēmu šādu cilvēku būtu daudz vairāk.

Latvija ir pasaules līdere augstskolu skaita ziņā: uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju mums ir 56 augstskolas un koledžas, labākās no tām starptautiskajos reitingos atpaliek no Somijas reģionālajām augstskolām.

Profesoru zemais atalgojums pasargā viņus no sīvas konkurences. Viņiem ir maz zinātnisko publikāciju un uz tām pasaulē maz atsaucas (kas atspoguļo arī publikāciju pieticīgo kvalitāti). Akadēmisko personālu vērtē tikai viņi paši un studenti (nereti – tikai formāli, semestra beigās, turklāt studentu vērtējums būtiski neko nemaina). Bet vērtējumu nesniedz ne ministrija, ne darba devēji vai kādi citi neatkarīgie eksperti. Augstskolu mācībspēki strauji noveco un lielākā daļa augstskolās strādā nepilnu slodzi.

Tātad, pirmais darāmais darbs augstākās izglītības frontē – nekvalitatīvu dublējošos studiju programmu samazināšana (no >900 divas reizes), kas nozīmē arī augstskolu un koledžu skaita samazināšanu no 56 līdz aptuveni 20. Atsijāt graudus no pelavām ir akreditācijas komisiju, nevis vidusskolēnu uzdevums. Līdz šim vidusskolēnus bija viegli apmuļķot, jo trūkst publiski pieejamas objektīvas informācijas par katras augstskolas, studiju programmas un virziena kvalitāti.

Plašās reklāmas kampaņās citroni spurojas, izliekoties par pirmklasīgiem apelsīniem un solot jauniešiem bakalaura grādu "ātrāk, lētāk un jautrāk".

Visnekaunīgākās diplomu kaltuves ir jāslēdz. Un jo ātrāk, jo labāk. Vienlaikus  jāizveido studentu reģistrs, kas parādītu kā attiecīgās augstskolas, studiju programmas un virziena absolventam klājas darba tirgū  - divus, piecus, desmit gadus pēc alma mater. Protams, iekļaujot arī informāciju par studenta atzīmēm gan eksāmenos, gan vidusskolā (lai redzētu, kādās augstskolās un programmās iestājas spējīgākie skolēni). Tas augstskolas ļoti motivētu savā starpā konkurēt galvenokārt ar studiju kvalitāti, ne tikai ar studiju maksu, kā tas notiek šobrīd.

Tikai koncentrējot ierobežotus resursus dažās augstskolās un vienlaikus palielinot akreditācijas prasību latiņu, augstskolām būs gan motivācija, gan arī līdzekļi uzlabot studiju kvalitāti. Piemēram, atbrīvoties no sliktiem pasniedzējiem nav iespējams bez sīvākas konkurences uz pasniedzēju amatu, tam nepieciešama būtiska atalgojuma celšana. Vidējā termiņā tas ļaus celt studiju programmu kvalitāti un ilgtermiņā – Latvijas augstskolu konkurētspēju globālā mērogā, lai uz Latvijas augstskolām masveidā brauktu mācīties talantīgie vidusskolu beidzēji no citām Eiropas Savienības (ES) valstīm.

Kāda ir situācija vidējās izglītības frontē? Par galvenajiem izaicinājumiem vidējā izglītībā rakstīju tieši pirms gada:

Izglītībai novirzām vislielāko valsts budžeta daļu ES dalībvalstu vidū, turpretī gan skolēnu mācību sasniegumi [..] ir pieticīgi. Skolotāju ir daudz – Latvijā uz vienu skolotāju ir 9 skolēni; Igaunijā un Somijā – virs 12 (lai gan iedzīvotāju blīvums ir vēl mazāks nekā Latvijā; turpretī mācību sasniegumi labāki).  Skolotājiem ir zemas algas, kā arī uz kvantitāti (skolēnu un stundu skaitu) pamatota plakana algu skala, kas pienācīgi neatalgo (tātad - nemotivē) kvalitāti. Tāpēc gados jauno skolotāju ir maz, gan ņemot vērā Latvijas vecumstruktūru, gan salīdzinot ar citām ES valstīm. Mūsdienām neatbilstošs mācību saturs, kas joprojām fokusēts uz zubrīšanu, nevis domāšanu un radīšanu; 21 atsevišķs mācību priekšmets, kas veido fragmentētu priekšstatu par pasauli, nevis kopbildi. Ļoti garas vasaras brīvdienas iet roku rokā ar pārslodzi un izdegšanu atlikušajos deviņos mēnešos (tas aktuāli arī pedagogiem). Rezultātā Latvijas skolēni visvairāk ES kavē mācību stundas, vairāk nekā puse skolēnu sūdzas par garlaicīgām stundām un trešdaļa skolēnu skolā jūtas nelaimīgi.

Tas joprojām ir aktuāls, daudz par to tika runāts arī šajā konferencē. Skaidrs, ka turīgu vecāku atvases no Rīgas centra var cerēt uz labu vispārējo vidējo izglītību un vēlāk – uz studijām labā augstskolā un veiksmīgu karjeru. Bet ko darīt ne mazāk talantīgam jaunietim, bet  no laukiem?

Mūsu veiktā pētījuma rezultāti parāda, ka skolotāju kvalitāte ir izšķiroši svarīgs skolēnu mācību sasniegumus ietekmējošais faktors. Ar esošo finansējumu mēs jau tagad varam pacelt skolotāju vidējo algu par trešdaļu -  līdz 1000 eiro mēnesi bruto. Tas būtu pirmais solis, lai celtu profesijas prestižu un masveidā piesaistītu jaunus talantus.

Pētījumā mēs arī parādījām, ka lauku skolās eksāmenu rezultāti ir vājāki ne tāpēc, ka tie ir lauki un ne tāpēc, ka tur ir augstāks bezdarbs vai citādāki skolēni. Lauku skolas funkcionētu tikpat veiksmīgi kā pilsētu skolas, ja tās būtu līdzīgi lielas un spētu maksāt skolotājiem augstākas algas. Tādējādi vidusskolu apvienošana un skolotāju algu celšana var būtiski celt vidējās izglītības kvalitāti, panākot to, ka kvalitatīvas izglītības sociālais lifts pat vistālākajā Latvijas ciematā būtu pieejams ne mazāk kā Rīgas centrā.

Šī bloga autors - Oļegs Krasnopjorovs  - ir ekonomikas doktors, Latvijas Bankas ekonomists un Latvijas Universitātes pasniedzējs