Jaunākais DNB Latvijas barometrs – galda grāmata topošiem politiķiem

Francijas karalis Ludvigs XIV iegājis vēsturē ar teicienu "Valsts – tas esmu es!" Īsta demokrātija, manuprāt, ir tad, kad jebkurš valsts iedzīvotājs līdzīgi var pateikt gan par sevi, gan par katru līdzpilsoni. Diemžēl realitātē ar valsti joprojām saprotam tikai ierēdņus, amatpersonas, valsts pārvaldes darbiniekus. Tāpēc brīdī, kad uzdod jautājumu "Kas, Jūsuprāt, valstij būtu jādara pirmām kārtām, gādājot par turpmāku finansiālo stabilitāti un iedzīvotāju labklājību?", sniedzam atbildi, ko sagaidām no valdības.

Skaidri parādot tautas cerības, jaunākais "DNB Latvijas barometrs" var sniegt noderīgu informāciju topošajiem politiķiem, kas atrodas savas priekšvēlēšanu solījumu nišas meklējumos. Īpaši vērtīgi, ka atbildes varianti netika iepriekš definēti – respondenti formulēja atbildi patstāvīgi, vēlāk aptaujas veicēji līdzīgas atbildes apvienoja grupās. Tomēr par valdības rīcības plānu šis tautas cerību apskats diemžēl nepārtaps, jo vairākas lietas nemaz nav valdības kompetencē.

1. Jaunu darbvietu radīšana

Visbiežāk sastopamā atbilde uz jautājumu, kas valstij būtu jādara, – jārada darbvietas (tajā skaitā ar labu atalgojumu), ko minējuši 23% aptaujāto. Tas parāda diezgan lielu pieprasījumu pēc savulaik jau dzirdētā priekšvēlēšanu solījuma par "50 tūkstošu jaunu darbavietu radīšanu". Vienlaikus ir skeptiski vērtējams, vai tiešām nodarbinātība, it īpaši privātajā sektorā, var pieaugt konkrētu politiķu darbības rezultātā. Valdības ietekme uz darbvietu skaitu privātajā sektorā ir visai ierobežota, un tās galvenās ietekmes sviras ir - uzņēmējdarbības vide, institūcijas, makroekonomiskā stabilitāte. Tomēr ar šīm lietām saistītie mazie darbiņi tika pieminēti ievērojami retāk - apkarot korupciju (5%), apkarot ēnu ekonomiku (4%), uzlabot attiecības, tirdzniecību ar citām valstīm (2%), piesaistīt investīcijas (1%), aizstāvēt Latvijas intereses Eiropas Savienībā (1%), veicināt tranzītu (1%), apgūt, lietderīgi izmantot Eiropas fondus (1%), cīnīties ar beztiesiskumu, nelikumībām (0.3%), mazināt birokrātiju (0.2%)… Vai sabiedrībā joprojām plaši izplatīts maldīgs stereotips, ka labi apmaksāto darbvietu radīšana notiek ar valdības rīkojumu, kāda ierēdņa vai politiķa kabinetā?

2. Zemāki nodokļi, augstāki pabalsti

Katrā valstī pastāv neformāla vienošanās par to, cik liela ir ienākumu pārdale. Tas ir, vai valstī ir augsti nodokļi (un līdz ar to arī augsti valdības izdevumi), vai arī zemi nodokļi (un zemi valdības izdevumi). Neatkarīgi no ienākumu pārdales lieluma vienmēr būs cilvēki, kuri vēlēsies to palielināt vai samazināt. Jaunākajā "DNB Latvijas barometrā" aicinājums "samazināt, sakārtot nodokļus" ir otra sastopamākā atbilde (16%), bet bieži tika pieminēti arī aicinājumi uzlabot sociālo drošību (tajā skaitā pabalstus) – 8%, kā arī palielināt pensijas - 6%. Diemžēl "DNB Latvijas Barometrā" nav redzams, vai aicinājumus samazināt nodokļus un palielināt pabalstus nav izteikuši vieni un tie paši respondenti. Īstenot šos divus solījumus vienlaikus nav iespējams. Un nedomāju, ka ir reāli pamatojumi, kāpēc šos solījumus joprojām var redzēt blakus vienu otram dažās priekšvēlēšanu programmās, – milzīgs nodokļu ieņēmumu pieauguma potenciāls no ēnu ekonomikas apkarošanas un tas, ka Latvija it kā esot pa labi no Lafēra līknes virsotnes.

3. Lielākas algas

Trešā visbiežāk minēta atbilde ir palielināt algas (tajā skaitā minimālo algu) – to norādījuši 13% aptaujāto. Valdība var palielināt algas ar tiem pašiem mehānismiem kā darbvietu skaitu (sk. augstāk). Kā papildu darbiņi šeit iederētos arī izglītības un veselības aprūpes sistēmu sakārtošana, jo šīs jomas skar katru Latvijas iedzīvotāju un tiem ir izšķiroša nozīme cilvēkkapitāla veidošanā. Tomēr šādus aicinājumus pieminēja vien 2% respondentu. Tas ir tikpat bieži, cik aicinājums "samazināt algas valsts pārvaldē" (manuprāt, bezjēdzīgi, jo tieši neprofesionāla un bezatbildīga kafijas dzērāju valsts pārvalde izmaksā visdārgāk) un divreiz retāk nekā "domāt par tautu, vienkāršiem cilvēkiem" (izklausās labi, bet nekonkrēti).

Savukārt minimālo algu valdība neceļ straujāk nevis tāpēc, ka nevar to atļauties (ievērojamu slogu uz budžetu tas nerada – izdevumi sabiedriskajā sektora darbinieku algas kāpumam tiek kompensēti ar lielākiem nodokļu maksājumiem no privātajā sektorā strādājošiem), bet gan ņemot vērā apsvērumu, ka ļoti augsta minimāla alga dažreiz var kaitēt to saņēmējiem, uzņēmējiem sašaurinot darbinieku skaitu vai ieejot pelēkās ekonomikas sektorā.

Secinājums

Kamēr ir pieprasījums, būs arī piedāvājums, tāpēc arī turpmāk pirms vēlēšanām dzirdēsim populistiskus solījumus par vairāk darbvietām, lielākām algām un pensijām, zemākiem nodokļiem utml. Pēc 4 gadiem mēs ierasti konstatēsim, ka esam atkal apmuļķoti, teiksim, ka "vara un nauda bojā cilvēkus" utt. Īstenībā galvenā problēma ir mūsu nereālās cerības un gaidas, kurām šie politiķi (vienalga sirsnīgi vai liekuļoti) mēģināja atbilst.