Jauniešu bezdarba problēma ir risināma

Pirms dažām dienām piedalījos Latvijas Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas 10. konsīlijā, kas bija veltīts jauniešu bezdarbam. Akadēmiķe Raita Karnīte diskusijai sapulcināja valsts iestāžu pārstāvjus, zinātniekus, nozares ekspertus. Par tēmas aktualitāti liecina kaut vai tas, ka pirmajā konsīlijā pirms diviem gadiem diskutēja par prezidentālo republiku, bet iepriekšējā – vai Latvijā iespējama ceturtā Atmoda.

"Jauniešu bezdarbs", manuprāt,  nemaz nav problēma, jo jauniešu – bezdarbnieku nav daudz. No 184 tūkstošiem jauniešu 15-24 gadu vecumā tikai 12 tūkstoši meklē darbu [1]. No tiem tikai 5 tūkstoši Nodarbinātības valsts aģentūrā ir ieguvuši bezdarbnieka statusu.

Kur tad rodas augstais jauniešu bezdarba līmenis, kas ir divreiz augstāks nekā citās vecumgrupās? (1. attēls). Bezdarbu aprēķina procentos no ekonomiski aktīvajiem jauniešiem, kuru ir maz. Divas trešdaļas jauniešu nav ekonomiski aktīvi, jo mācās. Un tas ir labi, jo samazina viņu bezdarba risku nākotnē.

Attiecinot bezdarbniekus pret visiem noteiktā vecuma iedzīvotājiem, nevis tikai pret ekonomiski aktīvajiem, redzams, ka bezdarba līmenis jauniešu vidū patiesībā ir pat zemāks nekā citās grupās (2. attēls). Tādējādi runas par "zaudēto paaudzi" ir, maigi sakot, pārspīlētas. Daži novērotāji (tostarp Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Joseph Stiglitz) mēdz lietot jauniešu bezdarba ciparu procentos no ekonomiski aktīvajiem jauniešiem un interpretēt to kā daļu no visiem jauniešiem (sk. šeit), kas nav īsti korekti.

Tomēr jauniešu bezdarba tēma ir kopsaucējs divām patiesām problēmām - reģionālajam bezdarbam un nepietiekamai izglītības kvalitātei, kas ir savstarpēji saistīti jautājumi. Zemas skolotāju algas (ne tāpēc, ka "naudas nav"). Izglītībai Latvija tērē lielāko valsts budžeta daļu Eiropas Savienībā[2], bet tikai tāpēc, ka nākas uzturēt arī skolas, kurās  mācās vien daži desmiti bērnu. Tas nozīmē, ka jaunie talanti masveidā par skolotājiem nekļūst, tādējādi trūkst personību – pozitīvo piemēru, kam  skolēni vēlētos līdzināties.

Iznākums likumsakarīgs (šie piemēri izskanēja konsīlijā) – skolu beidzēji, atbildot uz jautājumu "kas vēlas braukt prom no Latvijas?", teju vienbalsīgi paceļ rokas. Bet tajā pašā laikā nezina ne kādu profesiju vēlas apgūt, ne to, ko ikdienā dara, piemēram, ekonomists (skaita naudu?), ne pat to, ka Latvijā pastāv arī tāds profesiju klasifikators…

Var jau katrai skolai piekabināt "karjeras konsultantu", tikai, kur ir garantija, ka tas nepārvērtīsies par vēl vienu formālu "krustiņu" papīru kaudzēs, līdzīgi kā tagad vienā-otrā vietā notiek "mācību prakses"? Un atkal, ja alga būs zema, tad nepieciešamie cilvēki masveidā nenāks strādāt par karjeras konsultantiem.

Emocionāli nepopulārais risinājums – apvienot skolas, lai skolotājiem varētu maksāt ievērojami lielākas algas (kas ir priekšnoteikums, lai celtu profesijas prestižu un atlasītu tajā vairāk talantīgus cilvēkus) izskatās arvien reālāks.

Var jau cerēt, ka pieaugs  iedzīvotāju skaits, tikai vienīgais veids, kā tas var ātri notikt – uz zemas kvalifikācijas migrantu pieplūduma rēķina. Bet no tā trūkumu, manuprāt, būs vairāk nekā ieguvumu, turklāt tas necels arī  mūsu dzīves līmeni.

1. attēls. Bezdarbs (darba meklētāju īpatsvars) Latvijā vecumgrupu dalījumā (% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem) 2017. g. 1. cet.

2. attēls. Bezdarbs (darba meklētāju īpatsvars), % no kopējā iedzīvotāju skaita šajā vecumgrupā (2017.g. 1. cet.)