Kā Baltijas valstu nominālie un (ne)reālie produktu nodokļi ietekmējuši iekšzemes kopproduktu?

Valstu tautsaimniecību kopējo dinamiku salīdzinājumos visbiežāk izmanto iekšzemes kopproduktu. Kurš gan nezina, ka Baltijas valstu IKP „treknajos gados” auga tik strauji, ka tika nodēvētas par Baltijas tīģeriem? Un kuram gan būs paslīdējusi garām ziņa, ka krīzes laikā Latvijas IKP saruka visstraujāk. Tomēr ne katrs zina, ka kopējās pievienotās vērtības, kas galvenokārt veido IKP, dinamika nedaudz atšķirās un šīs atšķirības uzrāda arī pa kādam ērmotam faktam un rada jautājumus par aprēķinu korektumu.

Kā redzams 1. attēlā, salīdzinot Baltijas valstu rādītājus, atšķirība starp IKP un KPV gada pārmaiņām Latvijas gadījumā ir vislielākā, īpaši 2009. gadā, kad IKP saruka par 17.7%, ar gana lielu pārsvaru izvirzot Latviju negatīvā līdera lomā. Savukārt, KPV šajā gadā samazinājās par 15.6%, kas būtiski neatšķiras no Igaunijas un Lietuvas rādītājiem. 

1. attēls. Baltijas valstu iekšzemes kopprodukta un kopējās pievienotās vērtības reālie pieauguma tempi, %

Kas tad nosaka atšķirības IKP un KPV dinamikā?

Vispirms īsi atgādināšu, kā aprēķina IKP no ražošanas aspekta:

Tātad varam secināt, ka IKP un KPV pieauguma tempu atšķirības nosaka "produktu nodokļi mīnus subsīdijas" – galvenokārt tieši nodokļi, jo subsīdijas skaitliski ir neliels rādītājs: ~0.3-0.4% no IKP; kamēr nodokļi faktiskajās cenās veido ~10-12% no IKP. 

Pirms turpināt analizēt, kādēļ produktu nodokļi tik nozīmīgi spēja ietekmēt IKP, un vai lielas atšķirības vai gluži pretēji – atšķirību trūkums, ir pamatoti, atkal nepieciešams teorētisks skaidrojums par produktu nodokļus ietekmējošajiem faktoriem faktiskajās un salīdzināmajās cenās: 

Un te nu nonākam līdz situācijai, kuru vislabāk raksturo teiciens „jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas”. Salīdzinot Baltijas valstu produktu nodokļu līmeņus faktiskajās un salīdzināmajās cenās (sk. 2. attēlu), rodas ļoti daudz jautājumu par aprēķinu pamatotību un attiecīgi arī par IKP dinamiku. 

2. attēls. Produktu nodokļu īpatsvars IKP un deflatori.

	Produktu nodokļi-subsīdijas, no IKP, %	Produktu nodokļi-subsīdijas, deflators, g/g, %
Igaunija
Latvija
Lietuva

Igaunija. Pamatīgie "zāģi" faktiskajās cenās šķiet īpatnēji. Bet vēl nopietnāks jautājums rodas par to, kā Igaunijai ir izdevies palielināt nodokļu īpatsvaru IKP (īpaši salīdzināmās cenās) krīzes laikā – laikā, kad pastiprinājās ēnu ekonomika un strauji sruka iekšzemes pieprasījums. Pat, ja pieņemtu, ka nodokļu maksātāji Igaunijā krīzes laikā bija kļuvuši apzinīgāki un ēnu ekonomika mazinājās, nav skaidrs, kā var palielināties samaksāto produktu nodokļu īpatsvars, ja pašu produktu patēriņa īpatsvars ir strauji sarucis. Piemēram, tirdzniecības nozares reālā pievienotā vērtība, kas vislabāk varētu raksturot netiešo nodokļu dinamiku, saruka par 10% 2008. gadā un 28.9% 2009. gadā, un 2010. gadā pieaugot vien par 1.6%. Atgādināšu, ka ar nodokļu likmju palielinājumu to nevar skaidrot, jo salīdzināmās cenās tam jābūt izslēgtam (lasi: ietvertam deflatorā), tas varētu kāpināt nodokļus tikai faktiskajās cenās.

Latvija. Latvijas gadījumā šī kopējā īpatsvara pārmaiņu tendence šķiet loģiskāka, tomēr deflatora ietekme ir krietni lielāka nekā kaimiņiem. No tendenču viedokļa pastāvīgi augstam deflatoram varētu rast skaidrojumu – treknajos gados tas auga pateicoties pašu preču un pakalpojumu cenu kāpumam, savukārt vēlāk nozīmīga ietekme bija PVN un AN likmju palielinājumiem (īpaši PVN lielā svara dēļ). Nozīme bija arī jaunu ar nodokli apliekamu preču klāsta palielinājumam. Tomēr tik augsts deflatoru līmenis, un attiecīgi tik zems nodokļu īpatsvars salīdzināmās cenās, ir pārsteidzošs. Iespējams, nav pilnībā novērtēta iekasēšana līmeņa maiņa, tomēr tā kā tas attiecas tikai uz darījumiem bez vienošanās (sk. komentāru par produktu nodokļus noteicošajiem faktoriem), tad, visticamāk, ietekme nevarētu būt tik liela. Jāatzīmē arī, ka ekonomiski grūti izskaidrojams ir lielais svārstīgums pa ceturkšņiem (īpaši 2007-2008). Man šķistu, ka likmju maiņas brīdī (pārsvarā gada sākumā) jābūt lēcienam, un tad līdzīgam gada tempam nākamajos trīs ceturkšņos. Otrs svarīgākais faktors - cenu pārmaiņas, parasti ir ar samērā pakāpenisku dinamiku un nevarētu vienā ceturksnī rādītāju uzraut debesīs, bet jau nākošajā pikēt lejup.

Lietuva. Lietuvas gadījums ir visinteresantākais no pieejas viedokļa – kaimiņvalsts statistiķi sevi lieki neapgrūtina ar sarežģītiem aprēķiniem, iespringstot par nodokļu likmju, cenu vai attieksmes pret nodokļu maksāšanu maiņām. Salīdzināmās cenās par atskaites punktu pieņemot nemainīgu īpatsvaru attiecībā pret IKP, kaimiņi par deflatoriem nedomā vispār – kas sanāk, tas sanāk. Jābrīnās, ka uz to nav reaģējis galvenais Eiropas statistikas uzraugs un apkopotājs – Eurostat, jo šādu pieeju valstis (vismaz Latvija) izmantoja vien akmens laikmetā, proti, 90to gadu sākumā ‑ vidū, kad soli pa solim mācījās saskaitīt jauno tirgus ekonomiku. 

Kopumā var secināt, ka Baltijas valstu nodokļu aprēķini izraisa daudz jautājumu, to starp arī jautājumu – vai augstāku nekā kaimiņiem nodokļu deflatoru dēļ Latvijas IKP nav novērtēts pārāk zemu? Vai arī kaimiņvalstu statistiķi IKP ir novērtējuši pārlieku optimistiski? Skatoties uz datiem, es teiktu, ka patiesība varētu būt kaut kur pa vidu. Protams, tiklab pretēja situācija var veidoties kādā citā IKP komponentes novērtējumā, tāpēc izdarīt secinājumus par IKP kopējo novērtējumu var būt pārsteidzīgi. 

Dati: Eurostat, CSP, LB aprēķini