Kā risināt skolotāju trūkuma problēmu – šo ilggadējo Latvijas paradoksu?

1. attēls. Brīvo darba vietu skaits un īpatsvars sabiedriskā sektora izglītības iestādēs (vidēji gadā)

Man šī pastāvīgā skolotāju trūkuma situācija liekas paradoksāla (un lielā mērā arī mākslīgi uzturēta), jo īstenībā Latvijā skolotāju ir vairāk nekā vairumā citu Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu (šo rādītāju rēķinot pret skolēnu skaitu [1]; 2. attēls). Mazas skolas, līdz ar to - mazas klases un mazs skolēnu skaits uz skolotāju - neļauj celt pedagogu algas, samazinot profesijas prestižu un vairojot ilgstoši neaizpildītas vakances. Vienalga, cik jaunu skolotāju sagatavos Latvijas augstskolas (un vienalga, cik valsts budžeta līdzekļu tiks tērēts jauno skolotāju “budžeta” vietām un stipendijām) – pašreizējā skolotāju atalgojuma situācijā liela daļa izglītības programmu absolventu izvēlēsies darbu citās profesijās.

2. attēls. Skolotāju skaits uz 100 skolēniem Latvijā un ES vidēji (2019. gadā)

Lūk, ierosinājums! Tā vietā, lai izmisīgi mēģinātu atrast skolotājus katrai mazai klasei (lasi: aizpildīt vakances ar zemu algu), vai prātīgāk nebūtu vēl aktīvāk apvienot klases un skolas, veidojot tās lielākas un panākot lielāku skolēnu skaitu uz skolotāju?

Tad, pirmkārt, skolotāju pietiktu visiem skolēniem, otrkārt, skolotājiem būtu ievērojami augstākas algas.

Iespējams, es nebūšu vienīgais, kuram radies priekšstats, ka skolotāju atalgojums pēdējos gados audzis strauji. Tomēr šis priekšstats izrādījies maldīgs. Pedagogiem faktiski izmaksātais atalgojums joprojām nepārsniedz vidējo algu valstī. Arī tā pieauguma temps knapi spēj turēt līdzi vidējās algas pieaugumam (3. attēls). Tādējādi šobrīd Latvijas skolotāju algas joprojām ir ne tikai starp zemākajām ES, bet arī nekonkurētspējīgi zemas, salīdzinot ar citām profesijām.

3. attēls. Izglītības darbinieku vidējais mēneša bruto atalgojums (eiro)

Neredzu citu risinājumu “skolotāju trūkumam un zemajām algām”, kā tikai palielināt skolēnu skaitu uz skolotāju. Jau tagad izglītībai tērējam ļoti lielu valsts budžeta daļu (4. attēls) – to nevarēsim kāpināt, neapdraudot citus valsts sektora pakalpojumus (piemēram, veselības aprūpi) un neceļot nodokļus. Lai gan teorētiski pastāv iespēja mazināt skolēnu instrukciju laiku (lasi – laiku, ko skolēni pavada skolā), tas diez vai ir praktiski realizējams, jo tas Latvijā jau šobrīd ir viens no zemākajām ES [2]. Cits risinājums – skolotāja darba stundu skaita palielinājums – arī nav dienaskārtībā, jo tas Latvijā pēc starptautiskiem standartiem ir diezgan liels.

4. attēls. Valsts budžeta izdevumi izglītībai ES valstīs (% no valsts budžeta izdevumiem; 2019. gadā)

Gadījumā, ja kāds baidās, ka lielajās klasēs bērniem nevarēs veltīt pietiekamu uzmanību un tādējādi var pasliktināties mācību sasniegumi, vēlos atgādināt, ka Latvijā skolotāju alga daudz vairāk ir saistīta ar skolēnu sasniegumiem nekā skolēnu/skolotāju skaita attiecību. Arī starptautiskie pētījumi nepārprotami liecina, ka skolotāja personiskās īpašības ir starp svarīgākajiem skolēnu mācību sasniegumu noteicošajiem faktoriem. Lai masveidā piesaistītu Latvijas skolās jaunus talantus – bez profesijas prestiža un atalgojuma pieauguma neiztikt.

[1] Izņemot profesionālo vidējo izglītību.

[2] Daļēji tas atspoguļo ļoti garas vasaras brīvdienas Latvijā.