Kā veicināt reemigrāciju?

Kolēģis Gundars Dāvidsons nesen paskaidroja, kāpēc emigrācija realitātē varētu nebūt tik liela problēma, kā tas dažkārt tiek pasniegts sabiedriskajos medijos. Bet ko darīt, ja tomēr pastāv vēlme vismaz daļu no aizbraukušiem tautiešiem atgriezt mājās?

Pastāv četri faktori, kāpēc cilvēki maina dzīvesvietu. Iedarbojoties uz šiem faktoriem, valsts var mazināt aizbraucēju plūsmu un veicināt aizbraukušo cilvēku atgriešanos Latvijā.

Pirmais – dzīves kvalitātes materiālā komponente jeb ienākumu līmenis (algas, pensijas, sociālie pabalsti). Faktiski jautājums reducējas uz algas lielumu, jo tieši uz algām pamatojas nodokļu ieņēmumi, pie kuriem savukārt piesaistītas pensijas un sociālie pabalsti. Cilvēki pārvietojas no darba vietām ar zemām algām uz vietām ar augstām algām. Kā var pacelt algas?

Algas pēc definīcijas nevar pārsniegt saražotās produkcijas apjoma naudas vērtību, tātad ceļš uz augstākām algām ir viens - darba ražīguma kāpums, kas nozīmē strādāt gudrāk un inovatīvāk. Latvijai ir labi panākumi šajā ziņā – relatīvais ienākums pret Eiropas Savienības (ES) vidējo līmeni pēdējo 20 gadu laikā pieauga no vienas trešdaļas uz divām trešdaļām, kas ir viens no labākajiem rezultātiem jauno ES dalībvalstu vidū. Tomēr skaidrs, ka līdz Rietumeiropas valstu materiālās nodrošinātības pakāpei Latvijas ceļa ilgums mērāms gadu desmitos, kuru laikā turpināsim zaudēt savus cilvēkus, ja vien nebūsim teicamnieki citās frontēs (sk. zemāk).

Otrais faktors – dzīves kvalitātes sociālā komponente. Mājas un tēvzemes sajūta. Neskarta daba un pozitīvā līdzpilsoņu - Latvijas cilvēku - mentalitāte un kultūra, labas personības attīstības un realizācijas iespējas. Arī labākas karjeras iespējas nekā ārvalstīs – zemāka konkurence sava aroda meistariem. Tā ir komponente, ar kuru Latvija (t.i., mēs visi) var izkarot savu vietu, saliedējot, nevis šķeļot sabiedrību.

Trešais – aizbraukšanas izmaksas (tiešās un netiešās) – jo tās ir augstākas, jo mazāks ir aizbraucēju skaits. Teorētiski var iet šo nekonstruktīvo izolācijas ceļu – nemācīt bērniem angļu valodu (vai mācīt tikai ķeksīša dēļ), pasludināt visu apkārtējo pasauli par saviem ienaidniekiem, dot bērniem tik sliktas kvalitātes augstāko izglītību, kas nebūtu pieprasīta ārzemēs utt. Tomēr, šādi traucējot aizbraucējiem, nogalinām pašu attīstības izredzes.

Ceturtais faktors – aizbraucēju atgriešanas izmaksas. Jo tās ir zemākas, jo lielāks ir to cilvēku skaits, kuri atgriežas Latvijā. Tieši uz šo faktoru fokusējas valdības paspārnē tapušais reemigrācijas plāns. Tas ir tikai viens no faktoriem un nebūt nav svarīgākais – tieši tāpēc no reemigrācijas plāna nevar gaidīt kādus brīnumainus panākumus. Tomēr tas ir konstruktīvs pasākums – diasporas saliedētības veicināšana, informēšana par Latvijā notiekošo, valodas kursi un bērnu integrācijas veicināšana Latvijas sabiedrībā utt.

Secinājums. Trešais punkts kaitinās gan aizbraucējus, gan visus pārējos, tāpēc to neapskatām. Ceturtais punkts ir ietverts reemigrācijas plānā, un ir īstenojams kopā ar pirmo un otro faktoru. Tai pašā laikā jāatceras, ka rezultāti būs, bet ne lieli un tūlītēji. Nav jēgas zīmēt skaistu ārējo fasādi, lai pārvilinātu ārvalstīs dzīvojošos; ir jāstiprina valsts fundaments, kas mums pašiem būtu tikpat pievilcīgs kā aizbraukušiem tautiešiem. Viens no valsts fundamenta pamatakmeņiem – valsts konkurētspēja, ko varam sasniegt tikai ar izglītības kvalitātes celšanu, kas dotu iespēju jauniešiem (emigranti galvenokārt ir jaunieši) pierādīt sevi tepat, Latvijā.

Komentārs publicēts laikrakstā "Dienas Bizness" 2015. gada 25. februārī.