Kāpēc es nepiekrītu Mihailam Hazanam

Latvijas bezdarbs lielākoties ir strukturāls un pastāv jau divus gadu desmitus. Šī tēze man liekas pašsaprotama, bet daži pētnieki pēdējo mēnešu laikā ir mēģinājuši to apšaubīt un tas ir aizsācis aizraujošu zinātnisko diskusiju. Nesen šīs tēzes pretinieku pulkam pievienojusies arī "smagā artilērija" Mihaila Hazana personā, kuru arī es uzskatu par vadošo darba tirgus speciālistu Latvijā un Zinātnieku ar lielo burtu. Tomēr viņa argumentiem par ciklisko/strukturālo bezdarbu Latvijā es nepiekrītu un ceru, ka manas pārdomas šajā bloga ierakstā veicinās tālāku diskusiju.

Vispirms atgādināšu diskusijas pirmsākumus. Pēdējos 15 gados bezdarba līmenis Latvijā vidēji bijis 12-13%. Tik ilgā laika periodā cikliskajam bezdarbam vidēji jābūt nullei, tātad dabiskais bezdarba līmenis (NAIRU, ~strukturālais bezdarbs) vidēji šajā periodā bija ap 12-13%. Cik liels strukturālais bezdarbs ir pašreiz? Tie paši 12-13%, ja vien šajā laikā darba tirgū nav notikušas būtiskas strukturālās pārmaiņas.

Vai strukturālās pārmaiņas ir notikušas? Nē, pagaidām neviena nav identificēta. Latvijas un Krievijas pētnieku konsorcijs (Alfs Vanags, Anna Zasova, Konstantin Sonin, Daria Anosova) secināja, ka kopš krīzes sākuma strukturālais bezdarbs nav būtiski mainījies. Tādējādi krīzes laikā pieauga (un vēlāk samazinājās) cikliskais bezdarbs (šeit viņiem nav domstarpību ne ar mani, ne ar Starptautisko Valūtas fondu). Tad kāpēc viņi domā, ka pašreiz strukturālais bezdarbs ir zems? Manuprāt, tikai un vienīgi bāzes perioda izvēles dēļ. Vanags u.c. nez kāpēc par bāzes periodu izvēlējas 2007. gadu, tāpēc visu bezdarbu kas pārsniedz toreiz piedzīvotos 6%, interpretē kā ciklisku.

Mans arguments: treknie gadi nevar kalpot par bāzes periodu, jo zems bezdarbs bija tautsaimniecības pārkāršanas rezultāts (Latvija bija visvairāk pārkārsusī ekonomika Eiropā (ja pat ne visā pasaulē) ar pozitīvo output gap 15% līmenī, tādēļ cikliskais bezdarbs toreiz bija nevis nulle, bet, kā minimums, mīnus 5%).

Viņu pretarguments: 15 gadu ilgs periods nevar kalpot par bāzi, jo šajā laika posmā notika būtiskas strukturālas pārmaiņas (tomēr viņi savā pētījumā nevienu tādu nespēja identificēt, kā arī nav mēģinājuši noraidīt pozitīvā output gap pastāvēšanu 2007. gadā). Ja Vanags u.c. par bāzes periodu izvēlētos nevis 2007., bet, piemēram, 1998. vai 2002. gadu, tad tāpat nespētu identificēt būtiskas strukturālas pārmaiņas un secinātu, ka pašlaik cikliskais bezdarbs ir tuvu nullei. Retorisks jautājums: cik ticami ir rezultāti, ja, nedaudz izmainot bāzes periodu, var iegūt pretējus rezultātus?

Mihails Hazans problēmai piegājis no cita skatu punkta: ja patreizējais bezdarbs ir daudz augstāks par strukturālo, tas nozīmē, ka strukturālais nav augsts. Tālāk pievērsīšos trīs viņa pamattēzēm: 1) uzņēmēji sūdzas par nepietiekamu pieprasījumu, nevis par darbaspēka trūkumu; 2) vakanču skaits ir zems; 3) vakances ātri aizpildās.

1. Cik daudz uzņēmēju sūdzas par darbaspēka trūkumu?

Saskaņā ar Eiropas Komisijas konjunktūras aptaujas datiem 8% apstrādes rūpniecības uzņēmēju Latvijā sūdzas par darbaspēka trūkumu un 41% - par nepietiekamu pieprasījumu. Bet, kāda būtu "līdzsvara" proporcija? Diez vai viens pret vienu, jo sūdzības par nepietiekamo pieprasījumu visās valstīs parasti būtiski pārsniedz sūdzības par darbaspēka trūkumu. Patlaban Latvija ieņem 4.-5. vietu Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu vidū pēc darbaspēka trūkuma sūdzību izplatības apstrādes rūpniecībā un būvniecībā:

1. attēls. Apstrādes rūpniecības uzņēmēju īpatsvars, kas uzskata darbaspēka trūkumu par galveno uzņēmējdarbības kavējošo faktoru 2013.g. 2.cet., sezonāli izlīdzināti dati (%)

Avots: Eiropas Komisijas dati

2. attēls. Būvniecības uzņēmēju īpatsvars, kas uzskata darbaspēka trūkumu par galveno uzņēmējdarbības kavējošo faktoru (2013.g. janvārī-aprīlī sezonāli izlīdzināti dati; %)

Avots: Eiropas Komisijas dati

Uz citu ES valstu fona 8-9% uzņēmēju sūdzību par darbaspēka trūkumu – tas ir daudz, īpaši ņemot vērā Latvijas 14% bezdarbu. Varbūt tas tāpēc, ka ievērojama daļa cilvēku ar darba pieredzi rūpniecībā un būvniecībā emigrēja un potenciālo darbinieku nemaz nav (savukārt bezdarbniekiem ir pieredze citās nozarēs)? Nē, situācija ir tieši pretēja. Bezdarba izplatība iedzīvotāju vidū ar darba pieredzi rūpniecībā un būvniecībā par 35% pārsniedz bezdarba izplatību tautsaimniecībā kopumā. Tādējādi bezdarba līmenis bijušo rūpniecības-būvniecības darbinieku vidū ir ievērojami augstāks par 14%:

3. attēls. Īpatsvars darba meklētāju struktūrā / īpatsvars nodarbināto struktūrā 2012. g. 4. cet.

Avots: CSP dati, autora aprēķins

Tādējādi darbaspēka trūkuma izplatība Latvijā pie 14% bezdarba līmeņa apliecina augstu strukturālo bezdarbu valstī.

Vai tad strukturālais bezdarbs ir krīzes rezultāts? Nē – gan darbaspēka trūkuma izplatība, gan bezdarbs patlaban ir tieši tāds pats kā 1998. gadā. Ja 15 gadu laikā nav notikušas strukturālās pārmaiņas, kas mainītu sakarību starp bezdarba līmeni un darbaspēka trūkumu, tad nav pamata uzskatīt, ka par šo laiku būtiski mainījies strukturālais bezdarbs.

4. attēls. Darbaspēka trūkums apstrādes rūpniecībā un bezdarba līmenis 1998.-2012. gadā (%)

Avots: Eurostat un Eiropas Komisijas dati  

2. Cik Latvijā ir vakanču?

2012. gada beigās Latvijas būvniecībā pavisam bija 25 vakances. Savukārt izmitināšanas un ēdināšanas nozarē nebija nevienas brīvas darba vietas. Tas, ka visu viesnīcu, kā arī visu restorānu un kafejnīcu štati ir nokomplektēti pilnībā, var izskatīties pēc joka, ja tie nebūtu oficiālie Centrālās statistikas pārvaldes uzņēmumu apsekojuma dati, kas tiek pārpublicēti Eurostat un uz kā pamata tiek izdarīti starptautiskie salīdzinājumi. Pat CV-online datu bāzē (kura, protams, nav pilnīga) vairākās nozarēs brīvo darbvietu skaits ir lielāks nekā Eurostat datos. Turklāt kopējais vakanču skaits Nodarbinātības valsts aģentūras datu bāzēs (kur, kā zināms, tiek reģistrētas pārsvarā tikai mazkvalificētas vakances) pārsniedz Eurostat datus, kuriem būtu jāatspoguļo visa tautsaimniecība.

Kāpēc Eurostat dati neatspoguļo visas Latvijas vakances – vai tas ir ēnu ekonomikas izplatības, statistiskās metodoloģijas ietekmes vai kāda cita faktora dēļ? Un vai statistikā neuzskaitīto vakanču skaits Latvijā ir lielāks nekā citās valstīs?

Paturot prātā, ka patiesais vakanču skaits Latvijā droši vien ir lielāks par oficiāli reģistrēto, paskatīsimies, vai oficiālais vakanču skaits Latvijā tiešām ir tik katastrofāli zems, kā tas izskatījās Mihaila Hazana prezentācijā ("job vacancy rates are extremely low").

Skaidrs, ka, jo augstāks bezdarbs, jo mazāk vakanču (un otrādi; šāda sakarība ir pazīstama kā Beveridža līkne). Kopējais vakanču skaits tautsaimniecībā Latvijā (salīdzinot ar citām Eiropas valstīm) ir aptuveni tāds, kāds tas varētu būt pie patreizējā bezdarba:

5. attēls. Vakances (tautsaimniecībā) un bezdarbs

Avots: Eurostat dati

Pat rūpniecība – nozare, kas ir īpašas uzmanības vērta, jo vakanču tur ir mazāk - uz Eiropas fona (ņemot vērā augsto bezdarbu Latvijā) neizskatās par izlecošo vērtību:

6. attēls. Vakances (rūpniecībā) un bezdarbs

Avots: Eurostat dati

Arī citās nozarēs, kurās oficiālais vakanču skaits Latvijā ir augstāks, mūsu valsts sniegums uz Eiropas fona, ņemot vērā bezdarbu, neizceļas:

7. attēls. Vakances (informācijas un komunikācijas nozarē) un bezdarbs

Avots: Eurostat dati

Tālāk Mihails Hazans uzsver, ka vakanču skaits ir "ļoti zems", salīdzinot ar Latvijas vēsturiskajiem datiem. Šeit viņam oponē pat Vanags u.c., kas 20. lapaspusē ar Beveridža līkni parāda, ka patreizējais vakanču skaits (ņemot vērā bezdarbu) ir līdzīgs 2005. gada rādītājam.

Vakanču skaits Latvijā nav par augstu un nav arī par zemu. Tas ir tieši tāds ko varētu sagaidīt pie 14% bezdarba. Tas nekādā gadījumā nav "extremely low", it sevišķi paturot prātā, ka patiesais vakanču skaits droši vien pārsniedz oficiālo.

3. Cik ātri vakances aizpildās?

Mihails Hazans aprēķinājis, ka vakances Latvijā pašreiz tiek aizpildītas vidēji 20 dienu laikā. Viņam tas liekas pārāk ātri, lai ietu kopā ar augstā strukturālā bezdarba ainu. Bet, kā mēs varam zināt, vai 20 dienas ir ātri? Mihails Hazans salīdzināja 20 dienas ar:

1) Vidējo bezdarba ilgumu, kas ir garāks.

Bet bezdarba ilgums visās valstīs pārsniedz vakanču aizpildīšanas laiku un tā ir normāla situācija. Būtu līdzīgi vakanču skaitu salīdzināt ar bezdarbnieku skaitu un secināt: tā kā bezdarbnieku skaits ir lielāks (un tas tā ir bijis visās valstīs un vienmēr – pat Latvijā 2007. gadā), tad darba vietu skaits nav pietiekams un strukturālais bezdarbs ir zems.

2) Vakanču aizpildīšanas ātrumu 2008. gadā, kas bijis lēnāks.

Bet tas ir loģiski, jo arī bezdarbs 2012. gadā bijis augstāks nekā pirms četriem gadiem. Jo lielāks ir bezdarbs, jo ātrāku vakanču aizpildi varētu sagaidīt, un tieši to apspoguļo Mihaila Hazana aprēķini:

8. attēls. Vakanču aizpildīšanas ātrums un bezdarbs

Avots: Eurostat dati, Mihaila Hazana aprēķins (14.slaids)

Manuprāt, lai saprastu vai vakanču aizpildīšana vidēji 20 dienu laikā ir par ātru vai par lēnu, to ir jāsalīdzina ar vakanču aizpildīšanas laiku citās valstīs ar līdzīgu bezdarba rādītāju. Cik man ir zināms, šāda statistika nav pieejama, bet, iespējams, ka Mihailam Hazanam par to ir vairāk informācijas.

Secinājumi

Neredzu nevienu pārliecinošu pierādījumu tam, ka strukturālais bezdarbs Latvijā pašlaik ir zems. Acīmredzot priekšstats par augstu strukturālo bezdarbu, kas pastāv jau divus gadu desmitus, ir patiess. Vanags u.c. pierādīja, ka kopš krīzes sākuma Latvijas darba tirgū nozīmīgu strukturālo pārmaiņu nebija. Ja viņi izmantotu datus, kas ir pieejami kopš 1990-tajiem gadiem, tad līdzīgu secinājumu viņi varētu attiecināt arī uz pēdējo 15 gadu periodu (un tas apgāztu viņu secinājumu par zemo strukturālo bezdarbu Latvijā).

Arī Mihaila Hazana argumenti mani ne visai pārliecināja. Pirmkārt, darbaspēka trūkuma izplatību Latvijā vajadzētu salīdzināt ne tikai ar nepietiekamā pieprasījuma izplatību, bet arī ar darbaspēka trūkuma izplatību citās valstīs. Otrkārt, salīdzinot vakanču skaitu dažādās valstīs, būtu jāņem vērā arī bezdarba atšķirības. Treškārt, vakanču aizpildīšanas ātrumu vajadzētu salīdzināt ne tik ar bezdarba vidējo ilgumu, cik ar vakanču aizpildīšanas ātrumu citās valstīs ar līdzīgi augstu bezdarbu.