Kāpēc Latvijā ir tik grūti veikt strukturālās reformas?

Strukturālajām reformām ir cieša saikne ar makroekonomisko situāciju valstī – bez kvalitatīvām strukturālajām reformām valsts pārvaldē nav iespējama ne ilgtspējīga valsts fiskālā attīstība, ne noturīgs labklājības līmeņa pieaugums Latvijā ilgākā laika posmā.

Tomēr, neskatoties uz to, diskutējot par strukturālajām reformām Latvijā un to norises gaitu, cilvēkus ar vājāku nervu sistēmu parasti agrāk vai vēlāk sāk pārņemt vispārēja bezcerīguma sajūta. No vienas puses, ir cilvēki ar savu redzējumu un vīziju, kas tieši pašreizējā valsts pārvaldē būtu jāmaina un jāuzlabo. No otras puses, visas šīs jaunās idejas, labākajā gadījumā, "tiek pieņemtas zināšanai", un līdz praktiskajai realizācijai netiek. Redzot šādu lietu virzību, sākotnējo vilšanās sajūtu daudzos pamazām nomaina izmisums. Kas notiek – vai pie vainas ir tik vien kā "politiskās gribas trūkums", vai problēmas ir plašākas?

Vienu no atbilžu versijām, iespējams, var atrast 2010.gada beigās iznākušajā grāmatā "The Other Side of Innovation: Solving the Execution Challenge". Tiesa, grāmata galvenokārt orientējas uz inovācijām uzņēmumos, tomēr daudzas atziņas var būt noderīgas arī saistībā ar strukturālajām reformām, jo gan inovācijas, gan reformas pēc būtības ir stipri līdzīgas – abos gadījumos mērķis ir ar esošajiem un ierobežotajiem resursiem panākt jaunu, kvalitatīvi labāku darbības rezultātu.

Galvenā ideja, ko uzsver manis pieminētās grāmatas autori, ir tas, ka jauna ideja – tas ir labi, bet ar to nepietiek. Lai vai cik ģeniāla šī ideja būtu, tā ir praktiski jāievieš dzīvē. Daudzas labas un vērtīgas teorētiskās idejas arī palikušas tikai par idejām, jo to īstenošanas metodes ir bijušas nepareizas.

Viena no biežākajām kļūdām uzņēmumos ir teorētiskās idejas praktisko realizēšanu uzticēt jau eksistējošai struktūrvienībai ar vislielāko uzkrāto kompetenci attiecīgajā jautājumā. Autori šīs vienības sauc par "izpildes dzinējiem" (perfomance engines). Šie izpildes dzinēji gan pēc savas struktūras, gan pēc to darbinieku sastāva ir orientēti uz esošo darba uzdevumu pēc iespējas labāku izpildi. Taču pieprasīt, lai šīs vienības kardināli mainītu savu funkcionēšanas veidu, ir neiespējami. Šādiem mērķiem tās vienkārši nav radītas, un tos sasniegt tās nespēj.

Otra biežākā kļūda ir mēģinājumi pilnībā nojaukt jau esošo sistēmu, un tās vietā, "no baltas lapas" izveidot jaunu, mūsdienīgu un efektīvāku sistēmu. Tomēr, kā atzīmē grāmatas autori, "viena cilvēka izredzes pret birokrātisko astoņkāji ir neiedomājami sliktas".

Jaunāko laiku Latvijas vēsture strukturālo reformu jomā ir pieredzējusi abas šīs pieejas. Gan mēģinājumi pieprasīt no atbildīgās ministrijas veikt savas pārvaldības sfēras strukturālās reformas, mēģinājumi vienpersoniski "pārmācīt" un salauzt esošo sistēmu ir vairumā gadījumu beigušies neveiksmīgi. Taču, ja mēs ticam grāmatas autoriem, līdzšinējās neveiksmes ir bijušas likumsakarīgas, jo veids, kādā reformas ir mēģināts ieviest līdz šim, ir bijušas nepareizas. Iespēja, ka ministrijas spēs pašas "strukturāli reformēt" savas pārvaldības jomas, ir niecīga, pat ja tās īsteni to vēlētos. Stingrās rokas princips, visticamāk, arī ir lemts neveiksmei. Kas tad atliek?

Pirmais, un galvenais secinājums – ja ir vēlme veikt nozīmīgas strukturālas reformas kādā jomā, tad atbildību par šo reformu veikšanu nevar uzlikt attiecīgajai ministrijai. Arī starpministriju darba grupas izveide, visticamāk, vērā ņemamus rezultātus nedos. Lai reformas darbotos, to izveidē un īstenošanā ir jāpiedalās pietiekami lielam skaitam ekspertu ar atbilstošu kvalifikāciju, bet formāli un praktiski nesaistītiem ar līdzšinējo sistēmu (iespējams, ka pat nesaistītiem ar Latviju vispār – kā būtu, piemēram, ar starptautiski atzītu auditoru kompāniju?). Otrkārt, par reformu gaitu jāatbild augstākajai vadībai – Latvijas gadījumā tātad nevis attiecīgās nozares ministram, bet gan Ministru prezidentam. Treškārt, katrai reformai atsevišķā nozarē ir nepieciešama atsevišķa darba grupa – abstraktai darba grupai abstraktu reformu veikšanai valsts pārvaldē arī, visticamāk, lielas jēgas nebūs.

Kopumā jāsecina – lai sekmīgi veiktu kādas jomas reformas, nepietiek tikai ar redzējumu, kas būtu jāmaina, ir nepieciešams būtiski mainīt arī pašu reformu ieviešanas veidu. Protams, simtprocentīgu garantiju par veiksmi sniegt nevar neviens. Tomēr, varbūt ir vērts vismaz pamēģināt?