Kas varētu būt “new normal” investoru uzvedībā pēc krīzes?

Savās pārdomās lielā mērā iedvesmojos no nozaru asociāciju pārstāvju sarunās minētajiem novērojumiem, papildus izvaicājot dažādu saistīto jomu ekspertus. Rakstā īpaša loma būs jaunuzņēmumu un 3D drukas entuziasta Didža Dejus viedoklim, kura attīstītā ideja par sejas vairogu Shield48 ražošanu ir plaši izskanējusi Latvijā, turklāt patlaban vairogu eksports aptver jau 10 valstis. Tā teikt, biznesa pārstāvja skats no iekšpuses.

Un rezultātā nonācu pie sešiem pārdomu punktiem:

1) Pēdējās desmitgadēs globalizācija radīja sajūtu, ka ražotnes var izvietot jebkur pēc ekonomiskā izdevīguma, mūsdienās nokļūt vai pārvest preci var gana vienkārši un ātri. Covid-19 ar robežu aizvēršanu, loģistikas sadārdzināšanos, šoferu un konteineru trūkumu atgādināja, ka attālums, kā arī valstu fiziskās un atšķirīga regulējuma robežas tomēr var būt risks. Daudzi uzņēmumi arī Latvijā piegāžu ķēžu traucējumu dēļ palika bez Ķīnā (vai citviet) ražotajām detaļām, iepakojuma un citām starppatēriņa precēm un izmisīgi meklēja tām aizvietojumu. Katrā ziņā tika konstatēti dažādi globālo vērtību ķēžu vājie punkti, un tie prasīs uzlabojumus.

Šo varētu pastiprināt arī vēl viena tendence – deglobalizācija, virzīšanās uz komūnu un korporāciju pašpietiekamību, ekonomisko neatkarību un drošību. Līdz ar automatizācijas procesiem darbaspēka lētuma un pieejamības faktors zaudē savu nozīmi un loģistikas izdevumi kļūst par lieku izmaksu slogu. Tas varētu mudināt korporācijas savas ražotnes un tās apkalpojošos pakalpojumus vairāk centralizēt. Tiesa, joprojām ir spēkā dažādas prasības drošības un sanitārajos apstākļos, radītajā vides piesārņojumā, kā arī resursu ieguves tuvums, kas varētu šos procesus bremzēt. Tomēr deglobalizācijas argumentiem nāk vēl klāt valstu (galvenokārt lielo un ar resursiem labi nodrošināto) politikas ar ekonomiskās neatkarības palielināšanas centieniem, ko Covid-19 pieredze ir pastiprinājusi, bet kas jau iepriekš tā vai citādi mēdza izpausties – gan ar tarifu kariem, naftas cenu cīniņiem, breksitu, nevienprātībām par Zaļā kursa mērķiem un starptautisko tirdzniecības organizāciju dalības maiņām u.c. Šos procesus paātrina nenoteiktība. Starptautiskā Valūtas fonda ekspertu lēstais Pasaules nenoteiktības indekss pēdējās desmitgadēs uzrāda dramatisku tā kāpumu, un līdz ar Covid-19 tas ir burtiski eksplodējis.

1. attēls. Pasaules nenoteiktības indekss (1960.g.1.cet. līdz 2020.g.1.cet.)

Kā novērojām Covid-19 ierobežojumu laikā, tad valstis nonāca pavisam jaunā situācijā, kur katra individuāli cīnījās par kādiem ierobežotiem resursiem un vispirms domāja par pašu iedzīvotāju pārtikas, dezinfekcijas līdzekļu un individuālo aizsardzības līdzekļu vai kādu šajā gadījumā pēkšņi svarīgu izejmateriālu/resursu nodrošināšanu. Ir skaidrs, ka šī krīze izgaismoja arī daudz problēmu Eiropas Savienības (ES) valstu vienotībā attiecībā uz preču ražošanu un piegādēm, un tiks nopietni pārdomāta šādu krīzes produktu ražošanas nodrošināšana savienības ietvaros. Arī citām valstīm ir sava politika.

Didzis Dejus: "Viena krīze atnāca, atnāks arī nākamā. Esmu runājis ar vairāku valstu Veselības ministrijām, Latvijas Ārlietu ministriju un Aizsardzības ministrijas pārstāvjiem. Dažas atziņas: Covid-19 laikā katra valsts bija pati par sevi! Nekādas vienotās ES nebija. Arī Latvija uzlika ierobežojumu eksportēt. Šī krīze definēs, ka individuāliem aizsardzības līdzekļiem ir jātiek ražotiem uz vietas, ES. Manuprāt, tiem būtu jākļūst par stratēģisko produktu, kur iepirkumos krējumu vairs nenosmels starpnieki. Būs centralizētāki iepirkumi vai "jaudas maksājumi" uzņēmumiem, kuriem ir iekārtas (kuras var pielāgot), lai veidotu gatavās produkcijas uzkrājumus. Tā ir milzīga industrija, kas būs jāpārceļ uz ES. Latvijai būtu jārada stratēģiska partnerība, lai nepaliktu aiz borta. Otra industrija, kas vairs nevarēs paļauties uz piegādēm, ir militārā. ES ir būtiski jāuzlabo ražošanas spējas dažādos ES reģionos".

2) Neskaitāmos birojos pandēmija ieviesa piespiedu eksperimentu ar attālināto darbu, un jāteic, ka daudzu vadītāju skepse par šāda darba efektivitāti tika pārbaudīta un lielā skaitā gadījum šis risinājums tika atzīts kā visnotaļ pielietojams. Turklāt attālinātajam darbam ir daudz priekšrocību – ietaupās laiks un līdzekļi transportā, zūd nepieciešamība pēc biroja platībām, ir iespējams ieviest kopāstrādāšanas birojus. Jau tagad nekustamā īpašuma attīstītāji domā par pārmaiņām pieprasījumā pēc telpām, iespējams, biroju trūkums kā problēma ir zudusi kā Atlantīda?!

Visticamāk mazināsies arī komandējumu skaits, izdevumi un laiks to organizēšanai. Ja vēl gada sākumā mēs lauzījām galvas, kā varētu labāk mainīt paradumus Zaļā kursa virzienā, tad te nu tas ir, cik daudz var ietaupīt, nepiesārņot (darbs mājās, mazāk biroja vietu, mazāk komandējumu, transporta piesārņojuma), iespējams, mūsu uzvedība ir mainījusies uz visiem laikiem. Vienlaikus – tas radījis jaunus piesārņojuma avotus, kas ir jārisina – vienreiz lietojamie trauki, cimdi, sejas maskas u.tml.

Jāatzīst, ka Latvija šādai situācijai bija vidēji sagatavota – informāciju un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) jomā Latvijai atsevišķi rādītāji ir lieliski, piemēram, optiskā interneta pieslēguma ātrums vai mobilo datu izmantošana un mobilo pieslēgumu skaits (3. attēls).

Savukārt digitālo prasmju jomā krietni iepaliekam. Arī interneta pieslēgumu īpatsvars ir zem Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstu vidējā, tiesa, izaugsme gan Latvijā, gan citās valstīs ir bijusi ļoti strauja (2.a. un b. attēls). Šī piespiedu attālinātība, lika daudziem apgūt jaunas tehnoloģijas, programmas. Tika pilnveidots arī tehniskais nodrošinājums, un, visticamāk, šie procesi turpināsies nu jau ar vēl spēcīgāku motivāciju.

3) Pandēmija atgādināja, ka cilvēks ir trausls instruments, kuru apdraud slimības. Atšķirībā no cilvēka – iekārtas nav jāliek karantīnā, tām nav jāievēro divu metru distance, tām nav jāpieskata mājās bērni, kad skolu durvis ir aizvērtas. Uzņēmumi, kuri maksimāli ražošanu bija automatizējuši, krīzē bija labākā situācijā. Protams, tos, iespējams, tāpat skāra krīzes izraisīts pieprasījuma kritums vai izejvielu piegādes problēmas, bet vismaz par ražošanas nepārtrauktības nodrošināšanu bija mazāk jābēdā. Jāteic, ka Latvijā gan liela daļa ražotāju jau ir investējuši automatizācijā un ražošanas sistēmu efektivizācijā, jo labu laiku akūta problēma bija darbaspēka (īpaši kvalificētā) trūkums. Tomēr pieejamā finansējuma ziņā šis virziens bija ierobežots, jo nereti ES fondu piešķiršanā kā svarīgs kritērijs tika noteikta darba vietu radīšana, kamēr automatizācija ir vērsta drīzāk pretējā virzienā. Tā kā automatizācijas/robotizācijas process ir izšķirīgi svarīgs ražīguma veicināšanai, tad šie politikas virzieni ir pārskatīti un Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2021.–2027. gadam gan paredz šādu virzienu – 204. Digitālās transformācijas (digitalizācija, automatizācija, robotizācija, mākslīgais intelekts u.c.) sekmēšana uzņēmējdarbībā, t. sk., apstrādes rūpniecībā.

Šī krīzes mācība varētu pastiprināt automatizācijas/robotizācijas procesus, kas jau iepriekš kļuva arvien jaudīgāki (4. attēls), un šādas tālākas straujas Covid-19 pieredzes pastiprinātas pārmaiņas prognozē arī citi ekonomisti pasaulē. Jāpiebilst, ka ieguldījumi fiziskajā kapitālā nebūt nenozīmē, ka nav jāiegulda cilvēkkapitālā, gluži otrādi – jaunas tehnoloģijas prasa jaunas prasmes, tāpēc ieguldījumi darbinieku apmācībā būs ne mazāk svarīgi.

4. attēls. Uzstādīto rūpniecisko robotu skaits pasaules reģionos (tūkst. jauno iekārtu)

Didzis Dejus: Automatizācija/robotizācija (biznesa pusē) un e-pakalpojumi (primāri valsts pusē, bet arī biznesam) ir procesi, kuriem ir jākļūst straujākiem neatkarīgi no Covid-19. Cilvēku darbu aizstājot ar tehnoloģijām, ir jāsāk risināt jautājums par robotu nodokli.

Jau šobrīd masveida ražošanas iekārtas izmanto digitālus failus, proti, lai izvirpotu 1 000 galda kājas ar CNC frēzi, vispirms ir vajadzīgs 3D fails, kas ir pielāgots iekārtas darbības parametriem. Lai šobrīd individuāli galdnieks/amatnieks sāktu automatizēties, viņam ir nepieciešamas jaunas prasmes – digitālā rasēšana/3D modelēšana. Šādu prasmju trūkst globāli. Vienalga par kuru nozari runājam – metālapstrādi, kokapstrādi, ortožu ražošanu.

Tātad nonākam pie tā, ka vērtības ir divas - (1) ātrāka ražošana ar mazāku cilvēku skaitu un (2) 3D modeļu izstrāde, kas ir intelektuāls īpašums, bet bez kura ražošana nav iespējama. Automatizētas iekārtas var novietot jebkurā pasaules vietā un tās no viena un tā paša 3D modeļa saražos vienu un to pašu detaļu. Tātad produkcijas ražošanas izmaksas noteiks tikai elektrības cena, ražotnes nomas maksa, lokālais transports izejvielu piegādei. Šis ir "bezsmadzeņu darbs". Šī būs mazākā vērtība, ko pievienos konkrētā ģeogrāfiskā vieta. Līdz ar to uzsvaram ir jābūt uz "smadzeņu darbu" jeb dizaineru/inženieru darbu, kas izstrādā 3D modeļus, saprotot iekārtu un materiālu darbību.

Šobrīd darbs tiek izdarīts vienu reizi un par to tiek samaksāta gabalsamaksa. Intelektuālais īpašums pāriet pasūtītājam. Jo līdzšinējais biznesa modelis ir tāds, ka robotizācija un 3D fails ir lielākā ražība. Bet, ja digitālās ražošanas bāzes ievērojami paplašinās, tad vērtība pārcelsies no tiem, kuriem ir iekārtas, uz tiem, kuri rada dizainu. 3D modeļa samaksa nebūs vienreizēja, bet ikreizēja, proti, katru reizi, kad tiks ražota prece no dizaina, būs jāmaksā licences maksa. Faila īpašnieks varēs daudz brīvāk izvēlēties, kurā pasaules vietā ražot. Visdrīzāk – tas būs pēc iespējas tuvāk klientam. Līdz ar to ir jāsāk risināt arī jautājums par 3D modeļa aplikšanu ar nodokli, jo pats modelis, nevis fiziskā prece būs vērtības radītājs.

Didzis Dejus par vēl kādu specifisku jomu: "Man ir startup ar Latvijas zinātniekiem, kur jau 3 gadus radām tehnoloģiju, lai esošas grīdas tīrīšanas iekārtas pārveidotu par autonomi braucošām - https://www.squad-robotics.com/. Covid-19 būs iedevis milzīgu grūdienu šai industrijai, būtiski lielāku, nekā līdzšinējie investīciju fondi, jo grīdas ir jātīra arī slimnīcās, kur robotizēta tīrīšana būs efektīvāka no drošības viedokļa par cilvēka klātbūtni."

Tomēr vai tikai cilvēka organisms ir trausls? Tāpat ir jārūpējas par piesardzības pasākumiem iekārtu darbības sistēmām un attālinātā darba organizēšanā, jo pastāv arī riski elektropiegāžu nepārtrauktībai, ir iespējami uzbrukumi internetā, par ko ir laikus jādomā, lai nepieredzam cita veida krīzes. Pavisam nesen, 9. jūnijā, Latvijā vētras dēļ jau daudzi saskārās ar dažādiem ierobežojumiem – elektroapgādes traucējumu dēļ vairākas stundas atsevišķos veikalos nevarēja norēķināties ar bankas kartēm, daudziem (arī raksta autorei) radās problēmas ar interneta pieslēgumu un elektrību, kas uz dažām stundām radīja piespiedu dīkstāvi šajā jaunajā attālinātības ērā. Tātad nepieciešams domāt par rezerves elektrības ģeneratoriem, kiberdrošību u.c. krīzes risinājumiem.

4) Katras krīzes zāļu aptieciņā parasti (ja tam ir uzkrāti vai aizņemti resursi) ir valdības stimuli – valsts investīcijas, ieguldījumi infrastruktūrā, stimulējoša monetārā un fiskālā politika u.tml. Tas ir veids, kā sildīt tautsaimniecību un to sauc par pretciklisku – ekonomisko ciklu izlīdzinošu politiku.

Krīzes laikā nenoteiktība rada bažas par jaunu ieguldījumu pamatotību, jo mainās gan pieprasījums pēc ražotās produkcijas, gan var tikt kavēta naudas plūsma, gan mainīties ražošanas izmaksas utt. Šādos apstākļos privātie investori ar pašu līdzekļiem un kredītiestādes, novērtējot aizdevumu izsniegšanas pamatojumu, ir piesardzīgi. Tādēļ valdības ieguldījumi un atbalsta instrumenti ir ļoti svarīgi investīciju videi. Valdības atbalsta instrumenti ir arī viens no uzņēmējdarbības vides pievilcības aspektiem, pavisam noteikti tam ir loma arī konkurences cīņā par ārvalstu investoru interesi.

Kā ārvalstu investori skatās uz šajā krīzē nodrošināto valdības atbalstu? Ārvalstu investori valdības paveikto darbu Covid-19 krīzes seku mazināšanā vērtē kā labu (četrinieks 5 baļļu skalā)". Aptaujā pozitīvi novērtēta dīkstāves kompensācija, savlaicīga valdības reakcija un atbilde uz krīzi, konkrētu nodokļu atlikšana, "Attīstības finanšu institūcijas "Altum"" atbalsts un garantijas, attālinātas izglītības atbalsta platforma, u.c. Kā negatīvs aspekts minēts birokrātiskais slogs dīkstāves pabalsta pieteikumam un izmantošanai, nepietiekams sākotnējais atbalsts konkrētu nozaru uzņēmumiem u.c.

Kas attiecas uz privātajām investīcijām, tad, kā jau minēju iepriekš, nenoteiktība tās varētu krietni bremzēt. Ārvalstu investoru padomes Latvijā valdes priekšsēdētāja Gunta Jēkabsone gan teic, ka tas neatstās ļoti nopietnu iespaidu uz ekonomiku, jo netiek runāts par investīciju apturēšanu, bet iesaldēšanu uz noteiktu laiku. Tātad kopumā varam prognozēt, ka īslaicīgi valdības investīciju īpatsvars pieaugs, bet, mazinoties nenoteiktībai vai aktivizējoties jau minētajiem automatizācijas procesiem vai ražotņu pārcelšanām, privātajām investīcijām var lēst straujāku izaugsmi.

5) Krīzes allaž rada dažādas sāpīgas pieredzes, bet vienlaikus arī veicina kādas jaunas, inovatīvas idejas, paver jaunas iespējas. Šajā ziņā kā vērtīgs nākotnes ieguldījums izgaismojās 3D printeru iespējas, kas spēj apmierināt dažādas pēkšņas vajadzības.

Didzis Dejus: "3D printeriem kā tehnoloģijai ir gandrīz 40 gadu.  Covid-19 izcēla 3D printēšanu kā tehnoloģiju, tāpēc, ka īsā laikā daudzās decentralizētās lokācijās bija nepieciešami maza skaita individuālas detaļas. Tagad un tūlīt. Moderni to sauc par "Customized products". Jā, tieši Covid-19 laikā izgaismojās 3D printēšanas prototipēšanas un mazapjoma ražošanas priekšrocības. Bet 3D printeris ir tikai infrastruktūra. Tas neko nevarētu ražot, ja nebūtu pieredzējuši inženieri, kas ātri var rasēt detaļas, saražot, pilnveidot un skriet tālāk. Inženieri, kas ir gatavi strādāt projektveidīgi un ārpus klasiskā darba laika.

Tehnoloģijas attīstās, arī 3D printeri kļūst ātrāki un tie var sākt ražot arī lielākas detaļas, kuras konvencionāli vairs neražos nekad. Mēs šobrīd investējam 2.5 miljonus eiro, lai Rīgā izveidotu vienu no lielākajiem neatkarīgajiem (proti, bez aviācijas uzņēmumiem kapitālā) 3D printēšanas centriem ES aviācijas vajadzībām. Mēs jau šobrīd esam viens no dažiem Latvijas uzņēmumiem, kuri izraksta rēķinus, piemēram, aviokompānijai Lufthansa. Esam izkonkurējuši vairākus ārvalstu piegādātājus ar zināšanām, izpratni un fokusēšanos un neizbēgamajām izmaiņām ražošanas procesos. Tai skaitā, mēs darbosimies pēc 3. punktā minētā principa – mēs rasēsim 3D printējamas detaļas par savu un ES fondu naudu, kuras industrija no mums licencēs.

Sejas vairogi ir spilgts piemērs tam, ka tirgū ir nepieciešami produkti, kuri dara darbu (Clay Christensen "jobs to be done" teorija). Proti, sejas vairogus pirms Covid-19 lietoja mazs skaits mediķu atsevišķos gadījumos. Ikviens no mums tos ir redzējis pie zobārstiem. Tāpēc, ka mazs lietotāju skaits, tāpēc produkts ir vienkāršs, lēts un vienreizlietojams. Jo tā ērtāk. Taču atnāca krīze, kas pieprasīja, ka produktu sāk lietot 100x vairāk cilvēku. Sejas vairogu ražošana pasaulē palielinājusies 300 reizes! Pasaulē trūkst ražošanas jaudas vēl šodien. Pie šāda patēriņa apjoma, kad pēc katra pacienta satikšanas sejas vairogs tiek mests ārā, nav iespējams nodrošināt pieprasījumu. To, ko pasaule 1 dienā saražo, to 1 dienā izmet ārā. Un rodas milzīgs plastmasas atkritumu apjoms. Mēs kopš marta strādājam pie dizaina, kura princips ir modularitāte, proti jebkura bojāta komponente ir nomaināma, bet veselās izmantojams maksimāli ilgi. Mēs šobrīd ar testiem esam pierādījuši, ka mūsu risinājums ir dezinficējams 300 reizes. Ja mūsu piedāvātā cena ir 20 EUR, tad viena dezinficēšanas reize ir 0.07 EUR. Neviens sejas vairogs pirms krīzes nav maksājis tik lēti uz vienu dezinfekcijas reizi. Mēs par šo stāstām divus mēnešus.

Mēs šobrīd esam pieteikušies Kalifornijas štata iepirkumā, kurā plānots iepirkt 200 miljonu vienreizējos sejas vairogus, mēs rakstām, ka mēs piedāvājam atkārtoti lietojamus 300 reizes. Ja viens vienreizlietojamais vairogs maksā 1 USD, tad Kalifornijai ir jāiztērē 200 miljonu un atkritumos jāizmet 5 miljoni tonnas plastmasas, kurai ir savādāks pārstrādes process. Kamēr mēs varam piegādāt 650 tūkstošu sejas vairogus, kas izmaksās 13 miljonus, turklāt atkritumos aizies 40 tūkstošu tonnu. Tātad par 93% lētāk un par 99% mazāk atkritumu.

Nāks cita krīze, būs vajadzīgi citi produkti. Nāks citas tehnoloģijas un produkti attīstīsies. Svarīgi, ka mēs nepārtraukti fokusējamies uz darbiem, kuri jādara.

6) Kā jau katrā krīzē, ir jaunas krīzes mācības par pārdomātiem ieguldījumiem, risku diversifikāciju, kas izsijā stiprākos un prātīgākos. Tas īpaši skar jomas, kuras straujāk attīstījušās konkrētajā tautsaimniecības izaugsmes periodā un nav vēl tikušas pie stingrākiem valstu regulējumiem un krīzes pārbaudījumiem. Šajā jautājumā pārdomas paudis Capitalia vadītājs Juris Grišins par pandēmijas izgaismo uzticības krīzi pūļa finansējuma platformās, kur vērojamas divas tendences: 1) investori mēģina pārdot vai pieprasīt atmaksāt savus ieguldījumus; 2) investori beidz vai nozīmīgi samazina jaunu ieguldījumu veikšanu. Grišins uzskata, ka šie procesi lielā mērā ir bijuši svētīgi – "abi faktori ir kā nozarei jau sen nepieciešamais bēgums, pēc kura var redzēt, kurš ir peldējies bez biksēm. Savā ziņā šī pandēmijas krīze ir nozarei pat labākas zāles nekā regulācija, kas tai jau sen bija nepieciešama." Viņš min, ka arī lielākās Baltijas valstu platformas īstenojušas iekšējas reorganizācijas un komunikācijas kampaņas un lēš, ka platformu skaits Baltijas valstīs samazināsies vismaz uz pusi un daudzi investori zaudēs (vai jau zaudēja) savus ieguldījumus.

Kā varam secināt, tad kā jau katra krīze, arī šī ir nesusi kādas būtiskas pārmaiņas vai paātrinājusi kādus iepriekš vērojamus, bet gausākus procesus. Bet ir arī jomas, kas aktuālas katrā krīzē un šī nav bijusi izņēmums – kā tautsaimniecības "sildīšana" ar valsts investīciju projektu palīdzību, kas vismaz daļēji varētu kompensēt privāto investoru un kreditoru piesardzības dēļ atliktos investīciju plānus, līdz kamēr investoru aktivitāte atjaunosies. Tomēr kopumā šī krīze nudien ir bijusi atšķirīga no nesenākām iepriekš vērojamajām daudzām un dažādajām akciju tirgu krīzēm, "dot-com" burbuļa 2000. gadā vai globālās finanšu krīzes 2008. gadā. Pandēmija jeb masveida saslimšana ar infekcijas slimībām plašā reģionā vai pat visā pasaulē kā cēlonis sekojošai ekonomiskai krīzei atšķiras no dažādu finanšu vai patēriņa "burbuļu" izraisītām postažām un attiecīgi arī nosaka sekas, liek atšķirīgi reaģēt valstu valdībām un mainīt patēriņa paradumus un ieguldījumu stratēģijas ikvienam un tostarp arī investoriem – vai nogaidīt ar jaunām investīcijām, vai ieguldīt fiziskajā vai cilvēkkapitālā, vai riskus diversificēt, vai tieši pretēji ražošanu centralizēt utt. Ir lēšams, ka investoriem būs svarīgi ieguldīt robotizācijā/automatizācijā, energo stabilitātē, kiberdrošībā, tehnoloģiju pratībā. Vēl jau daļai no izpausmēm ir manāmi tikai pirmie asni, bet tas nu ir droši – pasaules ekonomiskais klimats strauji mainās un pūš salti deglobalizācijas vēji.