Kurās budžeta izdevumu distancēs esam pirmie?

Nesen Neatkarīgās Rīta Avīzes lasītāju vēstulē tika uzdots jautājums: "Ja Latvijas budžetā ir vismazāk no Eiropas Savienības atvēlēts aizsardzībai, zinātnei, izglītībai, veselībai un kultūrai, kurā jomā visus apsteidzam?" Āķīgs jautājums, uz kuru meklēšu atbildi šajā bloga ierakstā.

Lai saprastu un salīdzinātu valdību izdevumus, talkā tiek ņemts OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas) izstrādāts starptautisko valdības izdevumu klasifikācijas standarts COFOG (Classification of the Functions of Government  [i]). Tas parāda dalībvalsts izdevumus pret konkrētu mērķi (valdības funkciju), nevis pret ekonomiskajām kategorijām (patēriņš, kapitālieguldījumiem u.c.).

Vērtējot budžeta izdevumus Baltijas mērogā, Latvija ir pirmrindnieks vienā pozīcijā - pašvaldības teritoriju un mājokļu apsaimniekošana, kas ietver ūdens apgādi, ielu apgaismojumus, mājokļu attīstību, teritoriju plānošanu u.tml.

1. attēls. Budžeta izdevumi pēc valdības funkcijām Baltijas valstīs (% no IKP, 2013)

 Avots: Eurostat

Lietuvai šajā pozīcijā ir viszemākais rādītājs, tas varētu būt saistīts ar PPP (privātās un publiskās partnerības) projektu īstenošanu, kur privātais sektors nāk kā investors. Savukārt mēs teritoriju un mājokļu apsaimniekošanas pozīcijā jau ilgstoši esam līderi, un tas nozīmē, ka par budžeta līdzekļiem vairāk nekā kaimiņi būvējam mājas, uzlabojam ūdens kvalitāti un apgaismojam ielas.

Tikmēr tālākā līderība dalās. Igauniju otrajā kārtā apsteidzam ar valdības dienestu izdevumiem, bet Lietuvu – ar lielāku atbalstu ekonomiskajai sadarbībai. Pēdējais ietver subsīdijas transportam, lauksaimniecības sektoram, pētniecībai u.c., kas dod tiešu labumu ekonomikai un tādējādi varētu būt pozitīvs ieguvums visai tautsaimniecībai (tiesa, subsīdiju mērķis un efektivitāte ir citas diskusijas vērts temats). Tikmēr valdības dienesta izdevumi ietver maksājumus par valsts parādu, un tā diemžēl ir ekonomikai atņemta nauda. Igaunijas valdības parāds pret iekšzemes kopproduktu (IKP) 2013. gada beigās bija tikai 10%, un tādējādi procentu izdevumi no budžeta veidoja 0.2% no IKP. Turpretim Latvija no krīzes izgāja ar parādu virs 40% (līdzīgi kā Lietuva), 2013. gadā par apkalpošanu aizdevējiem atmaksājot 1.6% no IKP, kas līdzinājās gandrīz pusei veselības budžeta un pārsniedza aizsardzības budžetu.

Skatoties ES28 līmenī, Latvija 2013. gadā nesasniedza vidējo izdevumu apjomu sociālajai aizsardzībai, veselībai, arī aizsardzībai. Tikmēr tērējām vairāk kā vidēji Eiropā kultūrai (kas patiesībā priecē), ekonomiskajai darbībai un pašvaldībām, ko jau iepriekš pieminēju. Interesanti, ka pārsniedzam arī vidējo izdevumu līmeni izglītībai.

2. attēls. Budžeta izdevumi salīdzinājums Latvijā un ES28 vidējais rādītājs (% no IKP, 2013)

Avots: Eurostat

Tādējādi ne visās "naudas distancēs" esam pēdējie Eiropā (nevērtējot efektivitāti).

Tomēr stāstā par izdevumiem ir jārunā arī par ieņēmumu pusi. Latvija ir lejasgalā starp ES28, rēķinot kopējos budžeta ieņēmumus pret IKP, par trīs procenta punktiem atpaliekot no igauņiem un par gandrīz tikpat apsteidzot lietuviešus. Līdz ar to mazāki Latvijas izdevumi aizsardzībai un veselībai kā Igaunijā izriet no mazākiem ieņēmumiem budžetā, kā arī, kā jau rakstīju iepriekš, lielākiem maksājumiem par parādu.

3. attēls. Budžeta kopējie ieņēmumi un nodokļu ieņēmumi (% no IKP, 2014; ranžēts pēc ieņēmumiem)

Avots: Eurostat, EC Tax Reforms in EU Member States: 2015 Report [ii]

Tomēr vienlaikus 3. attēls parāda, ka galvenā atšķirība starp Latviju un Igauniju budžeta ieņēmumu pusē ir nodokļos. Pie mums esošā nodokļu sistēma vēl tiks vētīta Pasaules Bankas pētījumā 2016. gadā, bet diezin vai mēs sagaidīsim mazākas vai būtiski savādākas nodokļu likmes kā Igaunijā. Tikmēr Igaunija ar gandrīz divreiz mazāku iedzīvotāju skaitu budžetā iekasē tikpat lielu pievienotās vērtības nodokli (PVN) kā Latvija.

4. attēls. PVN ieņēmumi budžetā, milj. eiro

 Avots: Eurostat

Iemesli Latvijas un Igaunijas PVN iekasēšanas sekmēm varētu būt gan strukturāli (pazeminātās likmes, parādu apjomi utt.), gan arī ekonomiska rakstura. Pirmkārt, kā 10. decembrī norādīja arī Nils Sakss, Finanšu ministrijas Fiskālās politikas departamenta direktors, - igauņiem liels palīgs ir ārvalstnieki (galvenokārt somi), kas sekmē augstākus PVN ieņēmumus. Latvijai šāda ekonomiskā atbalsta nav, tātad jāpaļaujas uz sevi un vairāk jāstrādā pie valsts mārketinga. Otrkārt – ēnu ekonomika, kas vērtēta pēc PVN plaisas lieluma (jeb atšķirība starp potenciāli iekasējamo un faktiski iekasēto nodokļu apjomu), Latvijā un Lietuvā ir daudz augstāka nekā Igaunijā.

5. attēls. PVN plaisa (milj. eiro, 2013)

Avots: EK pētījums "Study to quantify and analyse the VAT Gap in the EU Member States ", 2015 [iii]

Pēdējos gados Latvija ir mazinājusi PVN plaisu. Tomēr tas noticis par lēnu, lai sagādātu pēkšņu, patīkamu pārsteigumu budžetā. Mums pietiktu iegūt 1/3 no neiekasētā, lai varētu būtiski palielināt finansējumu veselībai.

Atgriežoties pie sākumā uzdotā jautājuma, redzam, ka Latvijas budžeta izdevumi dažām nozīmīgām jomām ir mazāki nekā kaimiņiem. Tomēr tas skaidrojams nevis ar īpašu labvēlību pret kādu nozari, bet gan mazākiem nodokļu ieņēmumiem un lielākiem izdevumiem par parādu. No šī arī rodamas dažas sastāvdaļas situācijas labošanas receptei – nodokļu reforma, kas sekmē nodokļu iekasēšanu (nevis likmju palielināšanu) un valsts parāda samazināšana, īstenojot saprātīgu fiskālo politiku.

Tikmēr šajā ierakstā pieminēts arī cits būtisks jautājums – dažkārt svarīgāk ir nevis tas, cik lielu naudu tērējam, bet gan – kā un cik efektīvi to darām. Tādējādi šeit mēs atgriežamies pie Latvijas Bankas un citu ekonomikas ekspertu jau daudz piesauktajām (strukturālajām) reformām – izglītībā, veselībā, kā arī uzņēmējdarbības vides sakārtošanā.