Latvijas Bankas diplomdarbu konkursa atziņas – 2018

"Pag, ko Jūs tur īsti izvēlaties starp 13 darbiem? 
Latvijā taču katru gadu tiek aizstāvēti tūkstoši diplomdarbu ekonomikā!"

To, cik sarežģīti uzvarēt konkursā, parasti raksturo dalībnieku un godalgu skaita attiecība. Piemēram, katrā sporta veidā ir miljoni amatieru un vairāki tūkstoši profesionāļu, taču Olimpisko spēļu medaļas gūst vien retais. Tāpēc, izlasot ziņās, ka Latvijas Bankas konkursā katru gadu tiek iesniegti vien padsmit darbi, aptuveni puse iesniegto darbu tiek pie godalgām, turklāt godalgotie darbi pārsvarā ir no vienas augstskolas, kādam var rasties šaubas, vai konkursā atlasītie darbi tiešām ir visas Latvijas gada labākie diplomdarbi makroekonomikas jomā. 

Kāpēc no dažiem simtiem studentu, kuriem personiski stāstīju par Latvijas Bankas konkursu, un vairākiem tūkstošiem, kas informāciju par to saņēma augstskolās, šogad konkursā piedalījās tikai 21 students ar 13 diplomdarbiem? Iesniegto darbu skaits vairākkārt saruka pēc tam, kad mēs sākām publicēt godalgotos darbus vietnē makroekonomika.lv, bet vienlaikus pieauga iesniegto darbu kvalitāte un konkursam vairs netiek iesniegti neatbilstoši darbi. Vienīgais konkursa vērtēšanas kritērijs ir diplomdarba kvalitāte – to, cik kvalitatīvam jābūt darbam, lai varētu pretendēt uz godalgām, tagad var redzēt ikviens. Labi zinot diplomdarbu vidējo līmeni dažādās Latvijas augstskolās, domāju, ka godalgoto vietu sadale būtiski nemainītos, ja konkursam papildus tiktu iesniegti 130 vai 1300 citi diplomdarbi. 

Jau vairākus gadus tieši Latvijas Bankas konkurss daļai ekonomikas studentu ir būtiska motivācija uzrakstīt diplomdarbu, kas vairākkārt pārsniedz augstskolas prasības.  Uzskatu, ka "tipiskā augstskolā" saņemt atzīmi "9" (teicami) vai "10" (izcili) ir diezgan viegli (ar IQ virs vidējā šādu diplomdarbu var "uzcept" pāris mēnešu laikā vakaros; tas – ja raksta pats, par norakstīšanu vai plaģiātu nemaz nerunājot). Turklāt studentu motivāciju mazina tas, ka, pūloties uz "10", izlaidumā parasti saņem tādu pat diplomu, pušķi un cepurīti, kā aizstāvot uz "4" (apmierinoši). Tāpēc, ja jūti, ka Tavas prasmes pārsniedz augstskolas skalu (vēlies uzrakstīt diplomdarbu nevis uz "10", bet uz "15" vai "20") un gribi, lai darbu ne tikai kūtri pāršķir aizstāvēšanā, bet lai vairāki nozares profesionāļi tajā iedziļinātos no pirmā līdz pēdējam burtam, Latvijas Bankas konkurss domāts tieši Tev. Pat ja konkursā neuzvarēsi, žūrijas komisijas locekļu komentāri Tavai turpmākai attīstībai var izrādīties vērtīgāki par pušķiem un cepurītēm. 

Diez vai labu pētījumu mūsdienu izpratnē var izstrādāt bez pietiekami sarežģītu kvantitatīvo metožu izmantošanas. Tās ir vajadzīgas nevis matemātikas formulu vai sarežģītuma dēļ, bet gan tāpēc, ka ļauj dziļāk izprast procesu būtību. Līdzīgi kā, izstrādājot dzelzsrūdas atradni, ar laiku jārok arvien dziļāk (citādi dzelzsrūdas plūsma izsīks), arī pētniecībā, lai nepārtraukti ģenerētu jaunas idejas, jāizmanto arvien dziļākas analīzes metodes. Tieši tāpēc katru gadu Latvijas Bankas konkursa nolikumā iekļaujam prasību par kvantitatīvo metožu izmantošanu. Turklāt no šā gada ieviesām Jura Vīksniņa balvu par labāko diplomdarbu ekonomikas vēstures jomā (varbūt vienīgā ekonomikas nozare, kurā labu pētījumu var izstrādāt arī bez sarežģītas ekonometrijas pielietošanas). 

Ja var definēt kvantitatīvo metožu sarežģītības slieksni, zem kura iespējamība uzvarēt Latvijas Bankas konkursā ir zema (t.i., minimālais instrumentu klāsts zinātnisko atklājumu – dzelzsrūdas – iegūšanai), tad tas šobrīd ir paneļu datu modeļi ar fiksētiem efektiem un rezultātu jutīguma pārbaudi. Protams, konkrētas metodes izvēli nosaka pētījuma specifika – tikpat veiksmīgi var pielietot alternatīvas kā VAR/VEC modeļus; tomēr skaidrs, ka augstas kvalitātes pētījums diez vai izdosies ar metodēm, kas ir tālu no šodienas pasaules zinātnes robežām. Piemēram, pielietojot vienkāršus instrumentus - mazāko kvadrātu metodi šķērsgriezuma (cross-sections) datiem, vienfaktora regresiju vai korelācijas koeficienta aprēķinu, dzelzsrūdas vietā parasti tiek izrakts vien māls vai smiltis (jeb "procentu analīze", kuru vairākkārt pieminēju iepriekš). 

Metožu, kas iziet ārpus standarta mācību programmām (piemēram, BMA vai GMM),  pielietošana ir būtiska priekšrocība, kas uzreiz piesaista konkursa komisijas locekļu uzmanību darbam, un daži komisijas locekļi pat var pievērt acis uz kāda attēla noformējuma nepilnībām vai drukas kļūdu tekstā, tomēr uzvaru vēl negarantē. Empīriskā daļa ir vien pētījuma vidusdaļa, nevis beigas, kā tas parasti ir. "Izrakt" un aprakstīt veiksmīgu ekonometrisko modeli ir par maz – jāpaskaidro, ko tas mums dod (salīdzinājumā ar zinātniskās literatūras iepriekšējiem atzinumiem) un kas jādara (ekonomiskās politikas priekšlikumi; vienkārši pateikt "veicināt investīcijas" - neder). 

Tas, ka dažās Latvijas augstskolās  studiju priekšmetos "jaunākās pētījumu metodes…" vai "pētnieciskā darba problemātika…" turpina pasniegt korelācijas koeficientus vai bāzes/ķēdes augšanas tempus, būtiski mazina šo augstskolu studentu konkurētspēju ne vien Latvijas Bankas konkursā, bet visā turpmākajā profesionālajā dzīvē (tas mazina viņu izredzes pievienoties  labākajiem uzņēmumiem). Augstskolām ir jāmainās, ceļot mācību kvalitāti un piesaistot kvalificētu akadēmisko personālu. Latvijas Bankas konkursa komisija nedod un nedos nekādas atlaides jeb handikapu vājākiem darbiem - tas  mazinātu to augstskolu motivāciju celt mācību kvalitāti, kam tas īpaši nepieciešams, un būtu nepareizs vēstījums studentiem. 

Tādējādi Latvijas Bankas konkurss arī turpmāk paliks prestižākais Latvijas (tagad – jau Baltijas) diplomdarbu konkurss makroekonomikas jomā. Augstskolām tā ir motivācija uzlabot mācību kvalitāti (absolventu uzvara konkursā ir laba reklāma, kas palielina reflektantu skaitu un ieņēmumus), un studentiem – sistemātiski pārsniegt augstskolu prasības un tiekties uz jaunām virsotnēm.